Intervija ar Inesi Braži, Re:Baltica žurnālisti
Inese Braže ir Re:Baltica žurnāliste un pēc pašvaldību vēlēšanām, kad bija jāstrādā brīvdienās, vakaros un arī naktīs, izslēgusi telefonu un devusies baudīt atvaļinājumu Itālijā. Taču nu viņa pamazām atgriežas darbos un jau sākusi darbu pie vairākiem projektiem.
Pašvaldību vēlēšanu laikā kopā ar Re:Baltica kolēģiem pētīji, kas notiek Rēzeknē. Vai gaidīji bijušā mēra atgriešanos amatā?
Man nebija vispār nekāda pārsteiguma. Tas bija tas, ko gaidīju. Nebija nekādu ilūziju, ka kaut kas var tik strauji mainīties. Man draugi mēdz jautāt, vai pēc tik daudz ieguldīta darba nav vilšanās sajūta. Tās izmaiņas nekad nenotiek pa vienu dienu. Ļoti reti atklājas kāds korupcijas skandāls vai amatpersonas izlemj atkāpties. Mēs bijām viens no pirmajiem neatkarīgajiem medijiem, kas tā kārtīgi pievērsās Rēzeknei. Cilvēki beidzot jutās sadzirdēti.
Kad Tu saprati, ka vēlies nodarboties ar žurnālistiku?
Man patika rakstīt. Es rakstīju esejas, dzeju. Domāju, kas ir tas, ko varētu ar šo darīt. Nekas cits man īsti nepadevās. Vidusskolā biju redaktore skolas avīzei. Maz gan no manis tur prasīja, skolotāji paši visu darīja. Piedalījos dažādos konkursos, guvu arī panākumus. Pabeidzu 12. klasi un sapratu, ka man ir trīs iespējas, kuras pati sev arī nodefinēju.
Par skolotāju nevarēju mācīties, jo man ne visai patīk cilvēki. Es mīlu cilvēkus, bet man viņi nepatīk. Tāda ir mana filozofija. Es cīnīšos, lai visiem cilvēkiem ir vienlīdzīgas tiesības, es gribu, lai visiem viss ir labi, bet man nepatīk uzturēties cilvēku klātbūtnē. Līdz ar to es domāju, ka diez vai būtu izturējusi skolotājas darbu. Iesniedzu dokumentus filologos, žurnālistiku atmetu. Es nevienu žurnālistu nezināju. Bija vasara, sēdēju “Twitterī”. Rīgas Stradiņa universitāte bija ievietojusi publikāciju, ka ir palikusi pēdējā stunda, līdz noslēdzas jauno studentu uzņemšana. Es to pamanīju un nodomāju – kāpēc nepamēģināt, jo man bija doma, ka es varētu studēt žurnālistiku.
Ar kādām tēmām Tev ir visgrūtāk strādāt?
Tās tēmas, kur es par Rail Baltica rakstīju. Mēs esam mazs kolektīvs un jāraksta par visām tēmām. Pēkšņi ir jāsaprot, kādi ir sliežu platumi, kā sadalās Eiropas Komisijas fondi. Tas bija ļoti grūti, bet kaut kā jau to paveicu.
Laikam tāda smagākā tēma ir bijusi par vardarbību pret sievietēm, par ko daudz rakstījām un mainījām likumus. Atceros, ka jau ilgu laiku atpakaļ kopā ar Ilzi Vēberi, kura šobrīd strādā LTV, veidojām rakstu par sievieti. Pamanījām, ka tolaik strauji pieauga vardarbību skaits ģimenēs, un statistika uzrādīja arī vienu nāves gadījumu. Mēs mēģinājām noskaidrot, kas līdz tam ir novedis. Ieguvām informāciju, ka tas noticis Latgales reģionā. Vēlāk uzzinājām, ka tā ir Krāslava. Braukājām apkārt, aptaujājām vietējos iedzīvotājus, līdz uzzinājām. Vīrietis ilgstoši sita savu sievu, viņa aizbēga. Lai atriebtos, viņš nogalināja abu kopējo meitu. Tas bija tas vieninieks statistikā, šī meitene. Pats varmāka pēc tam arī pakārās.
Kad devāmies uz sarunu ar šo sievieti, teicām, ka nevaram viņai palīdzēt, bet varam dot spēku palīdzēt citiem. Viņa piekrita runāt ar mums, bet tas nāca ļoti grūti un smagi. Tas bija noticis pavisam nesen. Viņa sēdēja un rādīja meitas bildes. Kā šādu traumu pārdzīvot, es nezinu. Tas bija šausmīgi smagi. Viņa aizveda mūs uz māju, kur tas notika. Likās, ka gaiss ir smagāks par jebkuru metālu. Mēs nakšņojām turpat netālu, un tajā vakarā ar Ilzi vairs nerunājām, nolīdām katra savā stūrī, jo pēc piedzīvotā vairs nebija spēka sarunāties. Šī sieviete izdarīja fantastisku darbu, daloties ar notikušo, atverot sirdi un mājas mums, jo pēc šī notikuma tika izstrādāti vairāki likumu grozījumi saistībā ar vardarbību ģimenē.
Vēl viena tēma, pie kuras esi strādājusi, ir telefonkrāpnieki. Kādas atmiņas Tev ir par to?
Tā ir vesela nozare. Tiek rīkoti nozaru semināri, kur viņi kāpj uz skatuves, stāsta inovatīvākos veidus, kā apkrāpt. Viņiem ir IT departamenti. Vai tik tas nebija vācu vai norvēģu policists, kurš intervijā teica, ka viņi peļņas ziņā to šobrīd salīdzina ar narkotiku karteļiem. Narkotikas un telefonkrāpnieki ir tie, kuri pelna. Tāpat kā mēs ejam uz darbu, arī viņi iet uz darbu. Viņiem ir mēneša novērtējums, kura laikā vadītāji izvērtē viņu darbu, bonusiņi, ja darbiņš veiksmīgi izpildīts. Mums bija ieraksti no viņu datoriem, novērošanas kamerām. Audioieraksti bija viņu pašu. Viņiem ir jāieraksta, jo ir cilvēki, kas iet cauri šiem materiāliem un skatās, vai ir labi pastrādāts. Kas ir smieklīgi, mana mamma ir brīdināta visos iespējamos veidos, vienmēr. Viņai zvanīja krāpnieki un runāja krievu valodā, uzdodoties par mani. Es krievu valodā runāju ar akcentu. Mana mamma krāpniekiem atbildēja, ka viņas bērns nerunā tik tekošā krievu valodā.
Kā paiet Tavas dienas?
Patiesībā tas ir atkarīgs no projekta, pie kā strādāju. Kad ir ēnu dienas vai prakse, man saka, es gribētu tevi ēnot, bet mans darbiņš ir diezgan garlaicīgs. Ja runājam par krāpniekiem, es mēnešiem sēžu datubāzē. Tu man sēdēsi blakus pie datora? Tas ir manuāls, ilgs un garlaicīgs darbiņš, bet man nav garlaicīgi. Man ir otrs darbiņš, kas ir “900 sekundes”. Tur man ir jāceļas 3.00 naktī. Šajos rītos tu aizbrauc uz darbiņu, nostrādā pilnu slodzi, līdz plkst. 9.00. Pārģērbies, noņem kosmētiku un brauc uz Re:Baltica. Tajās dienās pusdienas laiku mēdzu izmantot diendusai.
Nav tā, ka es varētu teikt, ka es mīlu žurnālistiku. Katru otro dienu gribu iet prom. Bieži vien esmu nogurusi. Bieži staigāju uz naža asmens starp izdegšanas slieksni. Tas nav labi un veselīgi. Arvien biežāk sāku domāt – kad es izvēlēšos sevi, nevis citus!? Cik daudz un ilgi sev darīšu vairāk nekā citiem. Šobrīd es vēl redzu – man ir gana spēka, bet vai visu mūžu būšu žurnāliste, nezinu. Es tā neteiktu.
Ko Tu gribētu novēlēt citiem?
Izbaudīt atlikušo vasaru. Gribētos, lai laikapstākļi mums to nenozog. Ko novēlēt? Viss, kas nāk prātā, – lai ir miers pasaulē. Ja ne pasaulē, tad Ukrainā. Lai visas runas, ka mums varētu beigties miers, nepiepildās. Lai mēs varētu šeit augt paši un audzināt nākamās paaudzes, un būt mierā. Tas man ir svarīgi. Ukrainas jautājums man ir dziļi personīgs. Labākā draudzene man ir no Kijivas. Šovasar braukšu tur uz kāzām. Vēlos, lai viņas skaistais notikums tur netiek nomākts. Viņai jau visi skaistie notikumi ir Krievijas raķešu nomākti. Un gribas, lai viņai nav vēl jāsatraucas par to tādā skaistā dienā.