“Zirgi Svētciemā”: gleznas un 100 gadu vēsture

Svētupes muižā visu vasaru būs apskatāma mākslinieces Daces Štrausas gleznu izstāde “Zirgi Svētciemā”. Izstāde savij kopā mūsdienas ar 100 gadu senu vēsturi, jo tieši tad – 1925. gadā – šeit nodibināja valsts zirgaudzētavu. Vēl mazliet agrāk tāda pati audzētava bija izveidota Oktē, Talsu pusē, ar mērķi radīt pašiem savu, Latvijas zirgu šķirni. Izstādes atklāšanā ar  vēstures faktiem dalījās emeritētais profesors Guntis Rozītis, ilggadējs zirgkopības pasniedzējs Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). “1920. gadā, kad latvieši bija izcīnījuši savu valsti neatkarības karā, tad sāka par to domāt – vāciešiem, zviedriem, poļiem savas šķirnes ir. Vai mēs, latvieši, sliktāki?”

Svētupes muižas zirgu stallis, kur savulaik atradās Valsts Svētciema zirgu audzētava.

Tātad viens no Latvijas zirgaudzēšanas šūpuļiem atradās tieši Svētciemā, un to, kā šeit norisinājās darbs un arī kā Svētupes muiža un tās apkārtne izskatījās tajos laikos, var skatīt 1938. gadā uzņemtā dokumentālā filmā “Valsts Svētciema zirgu audzētava”, ko senajā zirgu stallī ikviens varēja noskatīties izstādes atklāšanas laikā. “Noņēma muižniekiem muižas, un ēkas palika tukšas. Vienā daļā ierīkoja skolas, pārējās izmantoja saimnieciskām vajadzībām. Tā kā zemnieks bez zirga nav zemnieks, tad zirgkopību valsts ļoti atbalstīja, un Svētciems bija valsts zirgaudzētava. Valsts piedalījās ar saviem līdzekļiem, iepirka ērzeļus un deva zemniekiem kumeļu atražošanai. Tad arī izlēma, kādus virzienus attīstīt. To, ka šeit, Svētciemā, būs Hanoveres attīstības virziens, uz Hanoveres ērzeļu bāzes vietējos zirgus izmantot, lai radītu šķirni, bet otra zirgaudzētava bija Oktē jau 1921. gadā. Tur Mārtiņš Laže ieteica Oldenburgas izcelsmes ērzeļus. Ievest Oktē, izdalīt zemniekiem, no viņiem atražot kumeliņus, un tādā veidā 1937. gadā tika apstiprināta Latvijas zirgu šķirne. Siltasiņu zirgu šķirne – siltasinis smagais vai siltasinis vieglais. Padomju laikā šos siltasiņus neatzina, lika nosaukt par braucamiem zirgiem, bet šodien mēs atgriežamies atpakaļ pie sava vēsturiskā nosaukuma – Latvijas siltasinis.”

Pēc Otrā pasaules kara Svētciema valsts zirgaudzētavu slēdza, tomēr jāpateicas zirgkopības entuziastiem, ka ar savu Latvijas zirgu šķirni varam lepoties joprojām. “Ciltsdarbā mēs nodarbojamies ar Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes atražošanu abos tipos. Svētciema Hanoveres virziens bija sporta tipa zirgi, Oktē – Oldenburgas jeb braucamais tips. Un tad vēl mums ir Zemgalē Latvijas ardenis un Latgalē ir Latgales rikšotājs. Bet viņi ir ļoti mazā skaitā, dažos eksemplāros tikai. Viņi skaitās saglabājamās zirgu šķirnes, vēsturiskās, vietējās,” stāsta G. Rozītis.

Māksliniece Dace Štrausa izstādes “Zirgi Svētciemā” atklāšanā.

Par to, cik nozīmīga loma Svētupes muižas zirgu stallim ir Latvijas zirgkopības vēsturē, tagadējie saimnieki nemaz nav zinājuši. Tas atklājies, iepazīstoties ar Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas pārstāvi Ligiju Bitenieci, kura, savukārt, meklējusi piemērotu vietu mākslinieces Daces Štrausas gleznu izstādes sarīkošanai. “Jau labu laiku bija doma, ka Latvijā varētu būt kaut kur izstāde. Tā doma visu laiku bija, bet neko mēs tālāk nebijām sākušas darīt. Un tieši tad likās, ka šeit ir muiža, kur gleznas arī ļoti labi iederētos.” Svētupes muižas kompleksa saimniece Liene Mihailova piebilst, ka Ligijai radusies doma gleznu izstādi papildināt ar faktiem no vēstures. “Mēs aizbraucām pie Gunta Rozīša, un viņš mūs informēja – vai jūs ziniet, ka vispār šai vietai, kā zirgaudzētavai, šogad ir 100 gadi. Un mums likās, ka tas ir vēl viens fakts, ko atzīmēt, ko izcelt. Tad arī Dace brauca šeit, izvērtēja telpas un saprata, ka viņas zirgi dzīvos šajā ēkā.”

Svētupes muižā visu vasaru būs apskatāma izstāde “Zirgi Svētciemā”.

Turklāt lielākā daļa mākslinieces darbu tapuši šogad, domājot tieši par Svētciema zirgu audzētavu un Latvijas zirgu šķirni. D. Štrausa stāsta, kāds bijis darbu tapšanas process: “Gribēju uzgleznot tieši Latvijas zirgus, bet man bija tikai vecas fotogrāfijas, ko es varēju izmantot kā modeļus. Tad es lūdzu zirgu īpašniekus, audzētājus, lai viņi man atsūta fotogrāfijas. Un daudz, ļoti daudz saņēmu. Visas, protams, nepaspēju diemžēl. Izvēlējos tās, kas piemērotas būtu. Bet tie visi ir dzīvi zirgi, ar vārdiem. Atpazīst jau daži īpašnieki, priecājas, – re kur mans zirgs!”

Izstādes apmeklētāji pauda apbrīnu, cik dabiski māksliniecei sanācis attēlot cēlos dzīvniekus. Viņa atzīst – tas padodas viegli, iespējams, tāpēc, ka ar zirgkopību viņa bijusi saistīta jau kopš mazām dienām, savulaik nodarbojusies arī ar jāšanas sportu. “Tā ir tāda zirgu sajūta, tāda kā maģija. Piesaiste zirgiem pati par sevi jau ir kaut kas tāds… kā magnēts. Tu nemaz nevari tam pretoties. Tā tas ir, un tāpēc arī es viņus sajūtu, laikam tāpēc viss izdodas,” atzīst māksliniece, piebilstot, ka labprāt glezno arī citus dzīvniekus. “Cilvēki man nepatīk un ainaviņas arī ne visai, bet dzīvnieki gan. Jo man viņi patīk, es viņus saprotu.”

Pasākumā bija aplūkojama arī unikāla Valsts vaislas ērzeļu grāmata, kas nodota Salacgrīvas muzejam, bet glabāsies Svētupes muižā. Savulaik to no iznīcības paglābis zirgkopības speciālists Pēteris Stikāns, n ilgus gadus grāmata bijusi paslēpta viņa dzimtas mājas bēniņos. Pirmie ieraksti pamatīgajā sējumā atrodami jau no 1920. gada un turpinās līdz pat 1944. gadam. 

Turpmāk Svētupes muižā glabāsies savulaik no iznīcināšanas izglābtā Valsts vaislas ērzeļu grāmata.