Vasara ir laiks, kad vecāki savas atvases sūta uz dažādām nometnēm. Tomēr pēdējā laikā dzirdam arī par ziņām, ka, piemēram, sporta nometnes laikā bērns piedzīvo vai nu seksuālu, vai emocionālu vardarbību no trenera. Sarunā ar ReTV sporta žurnālists Raimonds Rudzāts, kurš jau iepriekš ir pievērsis uzmanību vardarbībai pret bērniem un jauniešiem uzsver, ka šī problēma ir izplatītāka, nekā gribētos domāt. Tomēr nav zināms, cik bieži realitātē bērni un jaunieši ir saskārušies ar kādu no vardarbības veidiem. Tāpat nācies saskarties ar gadījumiem, kad saņemtas ziņas par pāridarījumu, bet lietu šķetinot sāk rasties šaubas.
“Ir virkne potenciālu gadījumu, pie mums kā žurnālistiem ir vērsušies cilvēki, bet pusceļā viņi apņēmību zaudējuši un nav kļuvuši publiski redzami. Tur nopietni jāpārbauda, vai gadījumi ir ar racionālu pamatu vai ir mēģinājums atriebties treneriem. Mūsu redzeslokā nonāca vairāki slaveni titulēti treneri, kuri strādājuši ar pieaugušajiem un jauniešiem. Taču, sākot stāstus šķetināt, beigās pats bijušais audzēknis, kas sūdzējās, sāk pīties versijās par to, kas noticis, vienkārši pazūd no sakariem vai aicina paprasīt pārējiem treniņgrupas biedriem to pašu. Kad mēs paprasām, visiem ir lielas acis, pirmā dzirdēšana un neticība .Ja cilvēki, kas sūdzas, pusceļā pazūd, pēc tam vairs nenāk uz sakariem vai dod mājienus un versijas, kas, uzsākot pārbaudi, galīgi neiet kopā, tad ir grūti secināt, cik problēma par seksuālo vardarbību sportā ir liela vai maza. ”
Raimonds Rudzāts vērš uzmanību, ka Latvijā nav skaidri atrunāti noteikumi, kādas trenera vai nometnes pārstāvja darbības varētu tikt uzskatītas par seksuālu uzmākšanos audzēkņiem. Piemēram, ja kādreiz treneris ar audzēkņiem kopā pa pliko gāja pirtī un tas bija pilnīgi normāli, tad tagad par to varētu tikt saņemtas sūdzības.
“Nekur jau nav nodefinēts var, nevar. Domāju, ka prasītos visaptverošs ētikas kodekss, vadlīnijas Latvijas sportā, tieši jaunatnes sportā. Mums ir vairāk nekā 90 sporta federāciju. Notiek nometnes, braucieni uz sacensībām uz vairākām dienām, ar nakšņošanām. Visiem būtu vieglāk, ja tiktu nodefinēts rāmis, kas ir pieļaujams, kas nepieļaujams, nevis katrs to nosaka pēc savas dzīves pieredzes, audzināšanas, iespējams, arī informatīvās telpas, kur cilvēks ikdienā uzturas. Arī pēc uzskatiem. Uzskati cilvēkiem mēdz būt dažādi, arī reliģiskie uzskati.”
Iespējams, ka arī pašiem vecākiem nav līdz galam skaidrs, kā definēt vārdu “vardarbība” un kādos gadījumos par to ziņot tiesībsargājošajām iestādēm. Tādēļ būtu nepieciešams izveidot vadlīnijas, kur viss ir skaidri atrakstīts un saprotams gan treneriem, gan bērniem un viņu vecākiem. Tomēr arī šeit ir kāda nianse.
“Mēs ļoti viegli varam nonākt pretējā grāvī. Piemēram, uzvarot čempionātā. Var apkampt, vai nevar? Ja zaudē, bērns raud, tad treneris var apkampt, vai nevar? Mums ir precedents, kad par apkampšanu arī ir uzrakstīts policijā iesniegums par pedofīliju. Tur bija stāsts, ka pretinieku komandas spēlētājs spēlē slikti uzvedās. Pretinieku komandas treneris piegāja, aplika roku un iečukstēja ausī kritiskus vārdus. Tur nebija: “Tiekamies pie manis pēc spēles mājās deviņos, vai tu šodien labi izskaties. Ar tām robežām, manuprāt, ir jābūt saprātīgiem un piesardzīgiem. Pieņemot lēmumus, ir jāpadomā par vairākiem soļiem uz priekšu, lai tas pēc tam neatspēlējās, lai nav tā, ka katru otro treneri pēc tam leģitīmi var sūdzēt visām institūcijām, ka viņš ir pārkāpis robežas.
Piemērs, kaut vai noteikt, kad treneris var iet pie audzēkņiem ģērbtuvē, kad nevar. To no vienas puses būtu ļoti grūti izdarīt. Bet par to ir jādomā. Mūsu praksē arī bija gadījumi, kad sportistes sūdzējās, piemēram, ka ir vairākas reizes pieķērušas treneri, kas no gaiteņa ieiet ģērbtuvē, kamēr viņas mazgājas vai ģērbjas. Publiski neizskanēja, bet vēl viens gadījums ir treneris, kurš trenē jaunas meitenes, bet regulāri kaut ko aizmirst ģērbtuvēs, kad viņas ģērbjas. Viņš mūžīgi kaut ko aizmirst un iet pakaļ. Nu arī, no vienas puses, nevar izslēgt, ka cilvēks ir aizmāršīgs, no otras puses, nodefinējam ētikas kodeksu, tādā ziņā, ja treneris ir aizmāršīgs, lai atceras: “Ok, tagad es stāvu gaitenī.” Tur ir ne tikai morāli ētisks iemesls neiet ģērbtuvē, bet arī uz papīra uzlikts.”
Nereti dzirdam, ka cilvēki, kas ir cietuši no vardarbības, par to publiski saņemas runāt pēc vairākiem gadiem. To apstiprina arī speciālisti. Senākais vardarbības gadījums, par ko ir informācija Rudzātam, ir datējams pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tātad pagājuši ir 30 gadi. Tiesa, nav gan vēl zināms, vai šajā gadījumā cietusī ar liecībām vērsīsies arī tiesībsargājošās iestādēs. Tomēr arī tad būs vārds pret vārdu.
Iespējams, ka varētu valdīt uzskats, ka līdz kādam konkrētam vecumam vīrieši nevar trenēt meiteņu komandas un meitenes nevar trenēt zēnu komandas. Liktos, ka problēma ir atrisināta. Bet vai tā tiešām būtu? Spilgts piemērs ir sporta klubs “Babīte”. Šogad, pēc futbola nometnes Barselonā, kluba pārstāvis tika vainots par seksuālu vardarbību pret vairākiem 11-12 gadus veciem zēniem. Šis gadījums ir nonācis arī policijas redzeslokā.
Rudzāts :“Atļāvos dot padomu atsevišķām izglītības iestādēm, ka, varbūt, jāizvairās no situācijas, kad, piemēram, jaunas meitenes trenē vīrietis, kurš ilgstoši prom brauc uz sacensībām. Ja ir iespēja, varbūt, lai to dara sieviete. Visādas liecības nāk, ka treneri piedzeras, tad sūta WhatsApp neķītras ziņas audzēknēm. No rīta viņi ir skaidrā, tad liek dzēst ārā. Atkal, pierādīt to nevar, tas lika aizdomāties, pat ja apsūdzības ir bez pamatojuma, tās nebūtu, ja trenere būtu sieviete.
No otras puses, ja mēs tagad kategoriski pateiksim, ka puišus trenē vīri un meitenes trenē sievietes, tas arī būtu absurds. Ir 101 piemērs, kur tas nestrādā. Otra lieta, ko redzam no “Babītes” brauciena uz Spāniju, ir tā, ka, ja puiši trenē puišus tas neizslēdz, ka viņiem var būt novirzes uz savu dzimumu. Retāk mēs dzirdam vai nedzirdam nemaz, bet tas nevar būt izslēgts, ka tas ir arī sieviešu galā, šādas situācijas. Te nav viens skaidri nosakāms algoritms, ko ar to visu iesākt.”
Bet ko tad darīt, lai mēs kā sabiedrība būtu izglītotāki gadījumos, kad ir aizdomas par vardarbību pret bērniem? Pats galvenais ir komunikācija. Nepieciešams sanākt kopā dažādu nozaru speciālistiem, jaunajiem sportistiem un jau pieredzējušajiem.
“Būtu svarīgi, lai ir maksimāli dažāds to lomu loks. Pie galda diskutē aktīvs sportists, nepilngadīgs sportists, treneris, federācijas pārstāvis un izglītības satura izstrādātāji. Tiešām ir nepieciešama apaļā galda diskusija, kurā piedalās arī vecāki.
No paaudzes uz paaudzi atšķiras, kas ir pieņemams, kas nav. Ja treneris teiks, ka par sodu visiem jāiet peldēties jūrā pa pliko, to gan vajadzētu atrakstīt. Ir bijis piemērs, ka treneri par sliktu sniegumu liek ar plikām mugurām mest kūleņus uz čiekuriem. Tas pavisam nesen bija hokejā. Tas nav seksuālās vardarbības žanrs, bet emocionālās.”
2023.gadā Latvijā skaļi izskanēja basketbola trenera Andra Steļmaha vārds saistībā ar seksuāliem noziegumiem pret savu nepilngadīgo audzēkni. Lai gan sākumā Steļmahs visas apsūdzības noraidīja un nosauca tās par nomelnošanas kampaņu, beigās viņš atzinās nodarījumā. Rīgas pilsētas tiesa viņu sodīja ar sabiedrisko darbu 400 stundu apmērā.
Jāpiebilst vien tas, ka šis notikums jau bija apaudzis ar bārdu, bet visas iesaistītās puses vienojās, ka publiski tas neizskanēs. Par nelaimi Steļmaham, viņa paša krāpniecisko darbību dēļ basketbola spēles laikā žurnālistiem bija iemesls meklēt, kas viņš tāds īsti ir. Tā rezultātā arī atklātībā nāca trenerim ne pārāk glaimojoša informācija.
Rudzāts: “Galvenā lieta būtu nenoskatīties uz lietām, kas izskatās nepareizas, un nepārreaģēt uz tām. Reizēm tas, kas tev liekas nepareizi, tikai tā šķiet, bet ir piemēri, kad volejbola treneris skūpstījās ar 14 gadus vecu audzēkni sabiedriskajā transportā, un pārējie izsauca policiju. Tas notika tieši tajās dienās, kad sākās Steļmaha skandāls. Te ir divas interesantas lietas. Pirmā – ko domā volejbola treneris, kad visa Latvija par to runā, cik tas ir nepareizi, un viņš publiski aiznes vēstījumu, ka viņam ir tādas attiecības. Otrā – ļoti labi, ka sabiedrība reaģēja. Ļoti interesanti, ja tajā brīdī nebūtu izskanējis Steļmaha skandāls vai cilvēki pievērstu uzmanību tam, kas tur notiek.”
Skaidrs ir tas, ka pirms sūtīt bērnu uz vasaras nometni, pašiem vecākiem ir jāizdara mājas darbs. Proti, jāizpēta nometnes rīkotāji. Mūsdienās to izdarīt ir ārkārtīgi vienkārši. Jau drīzumā, turpinot tēmu par vardarbību pret bērniem, publicēsim rakstu, kurā būs apkopoti Bērnu aizsardzības centra un centra “Dardedze” pārstāvju padomi un ieteikumi vecākiem.