Trīs jaudīgas dienas trasē, trīs godalgas! Tas patiešām ir Esteres Volfas triumfs IBU junioru kausa posmā Madonā, kad pirmajā sacensību dienā 7.5km distancē Volfa izcīna sudrabu, nākamajos sprinta mačos – ar reālu pārsvaru pret otro vietu – zeltu, un arī masu startos 9 kilometru distancē pārspēj visus, pārliecinoši ieslēpojot stadionā ar lepni paceltu Latvijas karogu rokās.
Kā uzsver pati Estere, tāds arī bijis viņas mērķis – Latvijas karogs starptautiskajā arēnā. “Ļoti patīkamas sajūtas! Es piepildīju sapni iebraukt finišā ar Latvijas karogu. Man bija tik liels handikaps, ka varēju izbaudīt to pēdējo apli un nelikt visus spēkus ārā,” prieku neslēpj Estere Volfa. “Tik patīkama atmosfēra! Te, Madonā, nekad nav bijis tik daudz atbalstītāju, cik šeit, kad katrā kalnā viņi faktiski tevi velk augšā,” par līdzjutēju klātbūtni pateicību pauž biatloniste.
Kā uzsver visi manis uzrunātie līdzjutēji, visos trijos mačos bija redzama sportistes pārliecība par saviem spēkiem. Estere Volfa slēpoja stabilā tempā, kontrolēja sacensību gaitu un šautuvē saglabāja koncentrēšanos. Arī pēdējā sacensību diena – masu starts, pierādīja viņas sportisko varēšanu. Viena kļūda četrās ugunslīnijās šādā konkurencē ir augsta līmeņa sniegums, un finiša rezultāts to apstiprināja – Volfa izcīnīja zeltu, uzvaru sasniedzot pārliecinoši, bez liekām emocijām, kā sportistei, kura precīzi zina, ko dara.
“Man bija pārliecība, ka Esterei jābūt trijniekā! Visas emocijas, visus spēkus esmu atstājis trases malā, nu nav nemaz tik viegli just līdzi, tas atņem spēkus,” par no līdzjušanas piesmakušo balsi un emocionālo lādiņu, kas izšauts līdzjutēju rindās ar prieku par Esteres panākumiem teic viņas brālis Kārlis. Laimīgs un patiešām lepns.
Pieviļ šaušana
Te gan jāuzsver, ka Madonā aizvadītais IBU Junioru kausa posms bija sacensības, kurās nepārprotami ikviens sportists uz starta stājās ar domu par uzvaru. To varēja redzēt jau no pirmajiem metriem – temps bija augsts, cīņa cieša, un neviens netaupījās. Esot līdzjutēju rindās, sirds iesmeldzās par mūsu Elzu Bleideli, kura līdz trešajai ugunslīnijai bija cīņā par augstām vietām. Divas pirmās šaušanas deva pamatu cerībām uz pjedestālu, taču kļūdas stāvus šaušanā sacensību izšķīra par sliktu. Ar astoņiem soda apļiem Bleidele finišēja 11. vietā. Tomēr sacensības tika aizvadītas līdz galam, nezaudējot cīņas sparu.
Arī pārējās Latvijas sportistes startēja ar skaidru mērķi cīnīties. Martīne Djatkoviča, katrā šaušanas piegājienā pieļaujot pa vienai kļūdai, finišēja 19. vietā, savukārt Laura Alziņa ieņēma 20. vietu. Viņas rezultāts nebija vieta uz goda pjedestāla, taču šaušanas kvalitāte bija augstākajā līmenī.
Rihards Lozebers – no 47 uz 6 pozīciju
Vīriešu sacensībās cīņa bija īpaši asa. Rihards Lozbers, uz kuru tika liktas vislielākās cerības, jau pirmajā ugunslīnijā pieļāva četras kļūdas, kas sacensību sākumdaļā viņu atmeta līdz pat 47. pozīcijai. Masu startā tas parasti nozīmē izstāšanos no cīņas par augstām vietām, taču Lozbers to nepieļāva. Viņš slēpoja agresīvā tempā, konsekventi apsteidza konkurentus un soli pa solim atgriezās līderu tuvumā, finišā pakāpjoties par četrdesmit vienu vietu! Nereāli! Un finišēja kā sestais! Šis bija viens no spilgtākajiem individuālajiem sniegumiem visā Madonas posmā. Pats Rihards par mačiem komentē šādi: “Slēpes labi slīdēja, pats jutos labi, nu nezinu, kas īsti notika, jo pirmajā guļus šaušanā dabūju četrus soda apļus, tas baigi atmeta. Taču esmu priecīgs, ka saņēmos un pēc tam labi izšāvu un tad lēnām cēlos pa katru apli uz augšu. Sestā vieta, labs noslēgums. Gribējās jau medaļas, līdz tām tad vēl jāpastrādā un jāšauj labāk,” secina Rihards, un man tajā brīdī gribas teikt – malacis! Prasme atzīt savu kļūdu, to, ka jāiegulda vēl darbs un bez lielīšanās atskatīties uz faktu, ka no 47 vietas iedzīt sāncenšus uz sesto ne katrs spētu. Prieks!
Priekpilna diena par spīti nosalušiem pirkstiem
Jebkurā gadījumā IBU mači Madonā Latvijai dod apziņu, ka mums ir jaudīga jaunā paaudze, kura par sevi vēl liks manīt. To uzsver arī Gundars Upenieks, šo sacensību direktors, olimpietis: “Jā, mums ir ar ko lepoties! Mums ir zelts, zelts, sudrabs, piektā, sestā, septītā vieta! Ļoti jaudīgs pasākums ar fantastiskiem cilvēkiem, paldies komandai, kas šo paveica, paldies valstīm, kuras atbrauca ciemos! Bet lielākais paldies Latvijas izlasei, ka viņi spēj būt kā komanda! Un to viņi pierādīja, sarūpējot lieliskus svētkus Madonai un Latvijai. Tagad – uz olimpiādi!” ar sajūsmu, prieka dzirksteles mētājot, komentē Upenieks, teju vai mezdamies dejā. Un tiesa, lai arī sals pamatīgi koda un laikapstākļi pieturējās īsti ziemīgi, sasniedzot teju divdesmit grādu atzīmi, kas organizatoriem lika bažīties par maču atcelšanu, stadionā valdīja patiešām svētku gars. Aizmirsās nosalušie pirksti, tas, ka pusdienas tā arī palika neēstas un pāris plānoto stundu vietā Smeceres silā aizvadītas trīs dienas! Man tas bija piedzīvojums, esot starptautiskās mediju komandas vidū, un jutos patiešām lepna par mazo Latviju un mūsējo sīkstumu. Varbūt mazliet patētiski skanēs, bet atkal gribas iesaukties – Latvija var!