Kāpēc jaunā paaudze vairs nevēlas pārņemt lauku saimniecības?

Latvijas lauki noveco straujāk nekā vidēji Eiropā. Šobrīd vidējais saimniecības īpašnieka vecums ir 57 gadi, un nākamo desmit gadu laikā teju pusei lauku saimniecību būs nepieciešams jauns saimnieks. Izrādās, ka tikai katrs desmitais lauksaimnieks šobrīd ir jaunāks par 40 gadiem. Kāpēc jaunā paaudze vairs neraujas atgriezties vecāku iekoptajās saimniecībās?

Zemnieku saimniecība “Augusta zemenes” Mālpilī darbojas vietā, kur jau vēsturiski īstenotas dažādas inovācijas lauksaimniecībā. Arī lauksaimnieks Guntars Dzērve meklē dažādus radošus un modernus veidus, kā zemeņu audzēšanu padarīt ērtāku un produktīvāku. Tomēr, lai gan saimniecībā ieguldīts pamatīgs darbs, Guntara ģimenē mantinieka tam visam nebūs, jo bērni jau paši savās gaitās.

Saimniecības “Augusta zemenes” saimnieks un agronoms Guntars Dzērve: “Viens ir izgājis lielajā dzīvē. Mums viņš ir mākslinieks Barselonā – radošas lietas, klientu serviss un apkalpošana. Otrs dēls mums šogad pabeigs, raksta bakalaura darbu Tehniskajā universitātē. Būs inženieris, un viņam jau ir nopietns darba piedāvājums. Viņš man palīdz kaut kādas lietas programmēt un attīstīt, bet viņam nav mūsu vīzijas. Viņš neredz sevi mūsu vīzijā. Tāpēc mēs neskumstam.”

Lauksaimnieks uzsver, ka dēlu izvēli atbalsta, un sev ar sievu izvirzījuši mērķi saimniekot vēl vismaz 15 gadus. Pēc tam – gan jau laiks atkal visu sakārtos.

Guntars Dzērve: “Kā gan tu vari pārmantot un būt veiksmīgs, ja tev kaut kas nepatīk? Tāpēc es vairāk respektēju jauno cilvēku izvēles. Viņu vēlmes mums palīdzēt, bet ne pārņemt.”

Savukārt Inese Riekstiņa Valmieras novada Mazsalacā kopš 2012. gada nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu, pirms tam ilgus gadus uzturēts piena govju ganāmpulks. Iespējams, redzot smago darbu ar govīm, Ineses abi dēli dzīvē izvēlējušies citu ceļu, un neviens no viņiem rūpes par vecāku saimniecību uzņemties nevēlas.

Z/S “Riekstiņi” saimniece Inese Riekstiņa: “Slaucamām govīm bija riņķa nauda, riņķa dancis. It kā nāca, bet tikpat ātri arī aizgāja. Nu, neteiksim par šitiem. Te arī man paliek, jo te nevajag tik daudz ne medikamentiem, ne sēklošanai. Ļoti daudz kam nevajag. Arī tādām barībām nevajag. Ar slaucamām govīm viņi redzēja to slikto pusi, protams. Kad mammai nekad nav laika, mamma ir kūtī, mamma nav mājās.”

Inese ar vīru jau ir pensijā, tomēr tā vienkārši visu pamest arī žēl, jo lopu novietnes iekoptas, visi procesi saimniecībā sakārtoti.

Inese Riekstiņa: “Būtu labi, ja kāds atbrauktu un nopirktu kādu lopu, bet es būtu ar mieru pārdot apmēram 20 govis. Tad man paliktu tās vecās govis, kamēr iziet no ierindas ārā. Viņas vest uz kombinātu – nē, man roka neceļas to darīt.”

Zemnieku Saeimā vēro, ka ik gadu platību maksājumiem piesakās par aptuveni 500 saimniecībām mazāk. Doties prom no laukiem jauniešus mudina ne tikai smagais darbs, bet arī banku attieksme un atbalsta trūkums.

Z/S “Robežnieki” saimniece Ieva Alpa-Eizenberga: “Saņemot grantu, jaunais lauksaimnieks, piemēram, pārņem tēvu saimniecību, un blakus turpat ir vēl viena neliela saimniecība. Tad šīs nelielās saimniecības iegāde – ne tikai zemes iegāde, bet vispār saimniecības kopumā nopirkšana – šobrīd netiek atbalstīta šim jaunajam lauksaimniekam.”

Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2040. gadam divkāršot jauno lauksaimnieku skaitu. Jāatzīst, ka jau tagad Latvijas laukos netrūkst arī pozitīvu pieredzes stāstu, tomēr tie nespēj stāties pretī skarbajai statistikai par saimniecību īpašnieku vidējo vecumu.