Latvijas politiķu retorika pēdējo 25 gadu laikā ir krasi mainījusies. Ja 2000. gadu sākumā deputāti savās uzrunās no Saeimas tribīnes lietoja galvenokārt formālu un rūpīgi pārdomātu valodu, tad mūsdienās, sociālo mediju laikmetā, deputāti aizvien vairāk lieto emocionāli bagātu valodu, kas ir vērsta uz konkrēto auditoriju. Kāpēc politiķu izteiksmes veids un runas stils tik ļoti mainījies un kā tas ietekmē sabiedrību, to skaidrosim šoreiz rubrikā “Uzzini, pārbaudi, vērtē”.
Saeimas namā mūsu pašu ievēlētie 100 deputāti pieņem mūsu valstij būtiskākos lēmumus – dala budžetu, pieņem un groza dažādus likumus, kā arī diskutē par ārpolitikas jautājumiem. Taču šoreiz mūsu jautājums nav par to, ko viņi lemj, bet kā viņi to dara.
Ja vēl pirms 20 gadiem deputāti no Saeimas tribīnes viens otru uzrunāja akadēmiskā un pieklājīgā valodā un pat opozīcija savu kritiku pauda vien ar smalku ironiju, tad mūsdienās Saeimas tribīne ir kļuvusi par skatuvi, kur radīt saturu sociālajiem medijiem. Izmantojot pēc iespējas emocionālāku, asāku valodu, politiķi sacenšas par vēlētāju uzmanību, mēģinot radīt sensāciju. Vai tā ir apzināta politiķu rīcība, vai arī viņi caur sociālo mediju algoritmiem sniedz sabiedrībai to, ko tā vēlas redzēt?
Mazliet ielūkosimies Saeimas sēžu stenogrammās. Kā dažādos laikos deputāti diskutējuši par valsts budžeta pieņemšanu?
Piemēram, 8. Saeimas deputāti, spriežot par 2005. gada budžetu, galvenokārt lieto formālu un savaldīgu valodu, līdz ar to arī Saeimas sēde norit raiti un mierīgi. Opozīcijā esošie deputāti savas pretrunas izsaka, lietojot tēlainas, viegli ironiskas frāzes.
Piemēram, šādi izsakās deputāts Juris Dobelis: “Jums, es ceru, ilgi vēl nekas netiks. Jūs varat sapņot, sapņot un priecāties, skatīties uz sarkanām zvaigznēm.”
Pēc 10 gadiem 12. Saeimas deputāti debatēs par 2015. gada budžetu jau izmanto krietni asāku un ar dzēlīgāku ironiju bagātāku valodu. Arvīds Platpers atklāti raksturo sēdes gaisotni: “Es tiešām jūtos kā tādā lielā gadatirgū, kur tiek sadalīts tas viens miljons.”
Bet 2024. gadā valsts budžeta debatēs deputāti kļuvuši vai teju par aktieriem, viņi runā emocionāli, asi un uz publiku vērstā stilā. Valsts budžetu deputāti dēvē par “politisko Frankenšteinu”, bet pašu balsojumu par “varas manifestācijas festivālu”, “ideju kapusvētkiem” un “vilkšanu uz karātavām”.
To, ka politiķu vārdu krājums un izteiksmes veids ir kardināli mainījies, atzīst arī ilggadējā Saeimas deputāte un valodniece Janīna Kursīte-Pakule. Vērtējot mūsdienu politiķu aso leksiku, viņa to salīdzina ar “mušpapīra žanru”.
“Katras partijas pārstāvji mēģina uzsmērēt vairāk medus, un tad ir jautājums, vai mēs, vēlētāji, esam mušas? Kādā no periodika.lv [rakstiem] es, skatoties, meklējot kādus rakstus, redzu tādu kļūdu – mušu nākotne ir mušu rokās. Tā vietā – mūsu nākotne ir mūsu rokās.”
Eksperti uzskata, ka agrāk politiķi no tribīnes runāja argumentēti un krietni pārdomātāk, jo zināja, ka viņu vēstījumu sabiedrībai nodos mediji. Mūsdienās līdz ar sociālajiem medijiem viss ir mainījies.
Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle: “Šobrīd, jāsaka, salīdzinoši politiķis jau pats ir medijs. Viņam vairs faktiski žurnālists gandrīz nav nepieciešams, un viņš pats, runājot Saeimas tribīnē, runā gandrīz vai kādā sociālajā medijā. Mēs jau redzam, ka Saeimā viens runā, otrs viņu filmē un trešais to jau tūlīt griež, montē un raida tālāk.”
Eksperte politiķu retorikas attīstību iedala trīs fāzēs – laikā pirms sociālajiem medijiem, tālāk seko pārejas posms ar pirmajiem ierakstiem un video atsevišķos sociālajos medijos un tad jau mūsdienas, kad politiķi apzināti rada saturu sociālo mediju algoritmiem. Kā sava veida lūzuma punktu politiķu komunikācijā ar sabiedrību politoloģe izceļ Artusa Kaimiņa ienākšanu 12. Saeimā.
Ekrānuzņēmums no Youtube/Suņu būda
“Tas bija apmēram 2014. gads, atceramies, Artuss Kaimiņš staigāja pa Saeimu ar videokameru un visus deputātus filmēja. Un tad bija interesanti, ka tajā laikā Saeimas stenogrammās ir piefiksēts, ka bija diskusija par to, vai deputātus drīkst filmēt. Artuss Kaimiņš teica, ka sabiedrībai ir tiesības redzēt, kā deputāti strādā,” pauž Lelde Metla-Rozentāle.
Aizvien vairāk politiķu saprata, ka šāda taktika iedarbojas uz sabiedrību un vēlētājiem. To ātri pārņēma arī citi, īpaši politiķi no jaunām partijām, jo tā bija iespēja ātri piesaistīt uzmanību. Sociālajos medijos parādījās video no Saeimas sēžu zāles, kur viens deputāts otru sauc par “kretīnu”, tikmēr otrs sola sadot pa muti. Tai pat laikā pārējie steidz šo mirkli iemūžināt savos telefonos, lai ar notikušo dalītos tālāk.
Šo fenomenu starptautiskie mediju pētnieki sauc par tiktokifikāciju, kad garu un sarežģītu debašu vietā politiķi izmanto vien īsus, skaļus saukļus, jokus vai video, kurus viegli un ātri izplatīt sociālajos medijos. Tieši tā šī gada maijā plašu rezonansi dažādās platformās guva divu deputātu strīds Rīgas domē.
Ekrānuzņēmums no video/LETA
Vidzemes Augstskolas pētniece un lektore Anna Broka: “Latviešu valoda ir ļoti bagāta valoda, un var izvēlēties pieklājīgus, cieņpilnus vārdus un var izvēlēties citu formātu, kā runāt ar saviem cilvēkiem. Es pieļauju, ka kaut kur sporta zālē, bumbu mētājot, tāda komunikācija ir pieļaujama un pieņemama, bet man šāda komunikācija nešķiet pieņemama politiskajā vidē. Ja ir runa par to, vai mums vajadzētu runāt tiešā valodā, es arī vienmēr ar saviem studentiem ar kolēģiem esmu runājusi ļoti tieši, un tur nav jābūt rupjam.”
Savukārt kādreizējā Saeimas deputāte un valodniece Janīna Kursīte-Pakule uzskata, ka laikmetā, kad politiskā cīņa kļuvusi krietni agresīva un pret valsti tiek vērstas atklātas provokācijas, akadēmiska pieklājība vairs ne vienmēr strādā.
“Ar zīda diegiem rupju maisu neaizšūsi. Diemžēl mēs pašlaik gan Latvijā, gan citviet Eiropā esam situācijā, kad ne katru brīdi, bet uz konkrētām provokācijām ir jāatbild tieši, asi, un tur nav atšķirības, vai tas, ko provocē, ir ministrs vai deputāts,” uzskata Janīna Kursīte-Pakule.
Bet kāpēc šī agresīvā pieeja vispār strādā? Filozofe un ētikas eksperte Skaidrīte Lasmane skaidro, ka cilvēku pārliecināšanas māksla nav mainījusies kopš Aristoteļa laikiem. Mainījušies ir tikai politiķiem pieejamie informācijas kanāli un tas, cik ātri informācija izplatās. Analizējot mūsdienu politiķu runas, īpaši šobrīd, pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, Lasmane tās iedala vairākās kategorijās. Kā pašu bīstamāko eksperte izceļ “glābēja retoriku”.
Filozofe, Latvijas Universitātes emeritētā profesore un ētikas eksperte Skaidrīte Lasmane: ““Glābēja retorika”, protams, kā jūs saprotat, iziet no pieņēmuma, ka viss ir slikti. Glābējs ir vajadzīgs ne jau tad, kad viss ir labi, glābējs ir vajadzīgs, kad ir slikti. Tāpēc šīs retorikas, kas saistās ar to, ka viss ir slikti, ir jāattīsta pēc iespējas vairāk. Un tad izcelt sevi kā glābēju no šī bezgalīgā sliktuma.”
Vēl izplatītāka ir “solītāja retorika”, kas raksturīga tieši populismam. Politiķi izpēta, ko cilvēki vēlas dzirdēt, un agresīvi, skaļi to apsola. Retāka, bet daudz tuvāk realitātei, Lasmanes prāt, ir “ātrās palīdzības sniedzēja retorika”, bet tas, ko ļoti gribētos dzirdēt ir “Latvijas valsts attīstītāju retorika”.
““Latvijas attīstītāju retorikā”, runājot par Latvijas vīziju un nākotni, bieži var izmantot tā saucamo “parādes retoriku”, kurā vairāk ir skaista, emocionāla vīzija. Arī tā ir vajadzīga. Ja uz attīstību tiešām skatās kā uz ideju un to uzsver, es nedomāju, ka tas ir slikti,” uzskata Skaidrīte Lasmane.
Galu galā politiķi mūsdienās runā tā, kā mēs viņiem to atļaujam. Jo kā teicis Aristotelis, runa sastāv no trīs elementiem – runātāja, temata un tā, kam runā, un tieši pēdējais – klausītājs – nosaka runas mērķi. Tāpēc gaidāmajās Saeimas vēlēšanas mūsu visu atbildība ir neuzķerties uz skaļiem un patīkamiem saukļiem, bet izvēlēties tos, kuri savus solījumus spēj pārvērst reālos darbos.