Bērns izaug – diabēts paliek

Turot rokās plakātus ar uzrakstiem “Neatņem mums dzīvību”, “Dzīve turpinās – atbalsts apstājas”, šorīt pie Saeimas vairāki simti cukura diabēta pacientu un viņu atbalstītāju protesta akcijā pieprasīja valsts kompensētus nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus un insulīna sūkņus 1. tipa diabēta  pacientiem. Latvija pašlaik ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav valsts apmaksāti sensori pieaugušajiem.

“Sensors nodrošina to, ka mēs redzam virzību – uz augšu vai uz leju. Visas 24 stundas es redzu. Ar sensoru man ir 90%-tīgs rādītājs kā normālam cilvēkam,” stāsta viens no protesta akcijas organizatoriem, kuram cukura līmeņa noteikšana asinīs ir ikdiena, un kurš glikozes monitorēšanas sensoru iegādājies pats.

Nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus 1. tipa diabēta pieaugušajiem pacientiem valsts nekompensē, bet izmaksu dēļ, kas mēnesī esot ap 100 eiro, ne katrs tos spēj iegādāties, tādēļ nākas iztikt ar glikometra mērījumiem. Ārsta palīgs, viena no piketa organizatorēm Gunda Drulle stāsta, ka glikozes līmenis asinīs cukura diabēta slimniekiem jānosaka vismaz 4 līdz 6 reizes dienā, bet, lai mēs iegūtu tādus rādījumus kā ar sensoru, tas būtu jādara 300 reizes dienā.

Foto: Vidzemes televīzija

Lai atgādinātu politiķiem par nepieciešamību pēc valsts atbalsta sensoriem un insulīna sūkņiem visiem 1. tipa diabēta pacientiem, šorīt ar plakātiem rokās pie Saeimas pulcējās vairāki simti cilvēku.

Protesta akcijas dalībniece Daina Rāviņa atbraukusi no Dobeles, lai atbalstītu savu māsasmeitu: “Tas ir sarežģīti gan bērnam, gan ģimenei, tāpēc, ja ir kādas jaunas tehnoloģijas, kas var to atvieglot un arī medicīniski labāk uzraudzīt, es esmu par, tāpēc atbraucu atbalstīt māsasmeitu.”

Savukārt Kristīne Vītola ceļu mērojusi no Kazdangas, jo raizējas par dēla nākotni: “Šobrīd mums netrūkst nekas, bet pietrūks astoņpadsmit gados, kad viņš mācīsies divpadsmitajā klasē vai tehnikumā. Ziniet kā ir tas teiciens – cerība mirst pēdējā. Mēs cīnīsimies un darīsim visu mūsu bērniem.”

Šobrīd valsts apmaksā sensorus bērniem līdz 18 gadu vecumam un atsevišķām šaurām pacientu grupām – grūtniecēm un pacientiem pēc aizkuņģa dziedzera transplantācijas. Savukārt insulīna sūkņus apmaksā  bērniem un jauniešiem līdz 24 gadu vecumam.

Jau 2023. gadā iniciatīvu portālā manabalss.lv tika savākti 12 000 parakstu par nepieciešamību kompensēt sensorus un insulīna sūkņus visiem, tomēr ar to nepietika, lai sasniegtu rezultātu. Kā norāda organizatori, uzrunāti arī Saeimas komisijas locekļi un uzrakstīts iesniegums Tiesībsargam.

Foto: Vidzemes televīzija

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, Saeimas sabiedrības un veselības apakškomisijas vadītāja Līga Kozlovska (ZZS) skaidro, ka par šo jautājumu organizētas vismaz piecas sēdes; “Un es tomēr gribu teikt, ka centimetru pa centimetram mēs esam mazliet kaut ko panākuši.”

Protesta akcijā organizatori piedāvāja cukura līmeni noteikt arī garām ejošajiem Saeimas deputātiem, ko pavadīja protestēju sauklis – kur ir mūsu sensoru nauda?

Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS): “Nauda ir, to vienkārši vajag paņemt, tāpēc, ka budžetā ir nauda, un to var pārdalīt. Tas viss ir tikai labā griba. – Kam tad pietrūkst labās gribas? – Domāju, ka visiem. Tas, kas ir nepieņemami, ka vienmēr atrod atrunas.”

Latvijā pašreiz ar 1.tipa cukura diabētu slimojot 5 – 7 tūkstoši cilvēku. Pēc dažādām aplēsēm nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensoriem būtu nepieciešami no 6, 5 līdz 10 miljoniem eiro.