– Ko Tu studētu, ja Tev būtu iespēja sākt visu no jauna? māte man viendien prasa.
– To pašu! es nedomājot saku.
Un tā arī ir. Jo tas ir vienīgais, ko māku un kas man arī patīk -žurnālistika jeb bakalaura programmā tā saucamās “Komunikācijas zinātnes”. Varbūt vēlākās studēšanas laikā būtu kaut ko citu izvēlējusies politikas studiju vietā, bet tai laikā šķita, ka vajag. Un ir labi, kā ir.
“Par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liela?” To sev jautāju vēl joprojām, lai gan man ir 35 gadi. Kļuvusi par kaut ko jau esmu, bet tā kļūšana vēl turpinās, mainās un pilnveidojas. Nekas nebeidzas. Un izmēģinātas ir vairākas profesijas. Daļa no tām – piespiedu brīvprātīgi.
Lai gan to, ka būšu žurnāliste, zināju jau no kādas piektās klases, bija pāris amati, kurus pamēģināju, jo studiju laikā kaut kur vajadzēja piestrādāt, lai es nebūtu students bez naudas (biju tāpat, haha), gan arī vienkārši tāpat, intereses pēc.
Dobju ravētāja, drēbju gludinātāja, trauku mazgātāja, viesmīle, apavu pārdevēja, arī saldumu pārdevēja, pat stjuarte un sabiedrisko attiecību speciāliste – šādi amati man ir gadījušies pa ceļam, kamēr mācījos, studēju un biju ceļā uz savu īsto profesiju – žurnālisti un raidījumu veidotāju. Nebija jau slikti, tas sniedza citu dzīves pieredzi un skatījumu uz lietām, tomēr uzskatu, ka no dažām pieredzēm varēja arī veiksmīgi izvairīties, jo lielu labumu kopējā plānā tās nesniedza. Piemēram, nu, ko man dod tas gludināšanas arods, es vairs vispār dzīvē drēbes negludinu! Bet tai brīdī nebija izvēles. Un pat, ja bija, tad nebija šī brīža domāšanas un pieredzes.
Tai ziņā man ir paveicies – man bērnībā bija daži profesionālas dabas sapņi jeb sapnīši un, jāteic, ka visus arī esmu piepildījusi. Nu vismaz pamēģinājusi, un par dažiem sapratusi, ka tie nav priekš manis.
Bērnībā es gribēju būt dziedātāja, nu tāda kā Britnija Spīrsa, un dziedāt kopā ar Robiju Viljamsu. Šo sapni – ne gluži kļūt par Britniju un dziedāt kopā ar Viljamsu – piepildīju mūzikas vidusskolā, kur iestājos džeza dziedāšanas nodaļā. Lai gan dziedāt man joprojām patīk (to gan šobrīd daru ne visai publiski, tikai dušā), man bija pārāk liels lampu drudzis ikreiz, kad bija jāuzstājas, pat, ja tolaik tās bija tikai ieskaites un koncerti ne pārāk lielām auditorijām vietējā mazpilsētā. Bet ar to pietika, lai mestos mells gar acīm, kakls kļūtu sauss, rokas un balss trīcētu un vispār neko smuku no sevis parādīt nevarētu. Šai profesijas “piemērīšanai” liku mieru un mūziku atstāju profesionāļiem, kā arī iegūtajā diplomā un zināšanās.
Mūzikas vidusskolas Džeza dziedāšanas nodaļā.
Tad vienu brīdi es sagribēju kļūt par stjuarti. Nu tik ļoti, ka acīs cērtas. Dabesīs medīju ik lidmašīnu un skatījos caur aplikāciju, no kurienes un uz kurieni tā lido (to daru joprojām). Man šķita, ka tā profesija ir tik glamūrīga un smalka, ka maz neliekas! Nu, no ārpuses jau jā.. Bet ej nu apmātam cilvēkam to ieskaidro! Tā nu es vienu brīdi, prāta mulsuma un aptumsuma vadīta, pieteicos stjuartu atvērtajām dienām vietējā nacionālajā aviokompānijā. Atlase bija diezgan liela un vairākās kārtās. Arī nopietnas veselības pārbaudes, intervijas, darbs komandās un citi testi. Visu nokārtoju un tiku uzņemta. Bet ar to viss nebeidzās, nevarēja uzreiz kāpt lidmašīnā tā glamūrīgi strādāt. Bija vēl divu mēnešu mācības angļu valodā – gan tehniskās jeb drošības mācības, gan arī servisa jeb apkalpošanas mācības. Tehniskās jeb drošības mācības man pat ļoti patika – es iemācījos visu par un ap lidmašīnām, tehniskajām lietām, kā arī drošības instruktāžu dažādiem iespējamiem nelāgiem incidentiem lidojuma laikā. Jāteic, ka kopš tā laika man ir vēl drošāka sajūta lidojot, jo zinu, ka no apkalpes un pilotu puses būs izdarīti visi maksimālie drošības pasākumi. Ko gan nevar teikt par satiksmi lejpus debesīm, uz ceļiem.. Tādēļ vienmēr mazliet brīnos par cilvēkiem, kuriem ir bail lidot. Aviācija ir neskaitāmas reizes drošāka nekā braukšana ar auto kopējā satiksmē! Bet, jā, atgriežoties pie profesijas..
Kad pienāca servisa jeb apkalpošanas mācības, es sapratu, ka esmu iebraukusi diezgan lielās auzās, jo tas nu gan nav tas, kas man patīk. Apkalpošanas sfēru – vai nu tā būtu pārdošana vai viesmīlības nozare, es vienkārši ciest nevaru. Bet te nu es biju. Mācības bija uzņēmušas apgriezienus un es nevarēju tā vienkārši “izkāpt”. Sakostiem zobiem gāju uz priekšu. Kad mācības bija pabeigtas un sākās darba dzīve arī tā bija absolūti citādāka nekā biju domājusi. Tas nav tas glamūrs un šiks, kas man bija prātā, piesakoties šim amatam. Tās bija ļoti agras rīta stundas, stress, spriedze, darbs uz kājām sausā bezgaisa telpā. Ceļošanas ļoti daudz nebija, lai gan tehniski jau bija, tikai mēs nevarējām pamest lidmašīnu, doties uz viesnīcu un aplūkot jaunu valsti. Vairums lidojumu bija turp un atpakaļ, kas nozīmē, ka starp tiem mums bija labi, ja pusstunda atpūta, kuras laikā nemaz nepieskārāmies konkrētās valsts zemei, uz kuru bijām atlidojuši. Tā tie pāris mēneši pagāja, lidinoties starp dažādām valstīm un nesaprotot, kur esmu iekūlusies. Tiesa, daži lidojumi, kur varējām palikt un paskatīties apkārt, protams, bija. Bet to noteikti nebija vairums un tik daudz, cik biju domājusi, ka būs. Pēc pusgada, jau esot depresijā par izdarītajām dzīves izvēlēm un ar dažām labām veselības problēmām, es beidzot no aviācijas, vismaz profesionāli, atvadījos. Man joprojām ļoti patīk lidot, interesē lidmašīnas un ļoti valdzina lidostas gaiss un ceļošana, bet tikai pašai priekš sevis.
Islandē. Lai gan tas arī bija turp un atpakaļ reiss ar četrām stundām vienā virzienā, es speciāli izkāpu no lidmašīnas, lai tikai uzliktu kāju uz Islandes zemes.
To, kas ir derīgs tieši mums, mēs paši dziļi sirdī jau zinām. Ja profesija nav piemērota, pēc kāda laika būsi nelaimīgs kā suns, to saku no pieredzes. Bet, ja tā būs piemērota, tad darba procesā drīzāk būs draivs, enerģija un iedvesma. Galvenokārt. Vismaz tāda ir mana pieredze.
Vēl viena bērnības lieta, kas man ļoti patika bija grāmatas, lasīšana un rakstīšana. Ja skolā bija jāraksta domraksts, tad no domas vien jau nevarēju nomierināties. Tās bija manas mīļākās lietas un tās arī dabiski noveda pie žurnālistikas un rakstniecības studijām. Un šis darbs man patīk joprojām, lai kādi apvedceļi būtu dzīvē bijuši. Lasīt un rakstīt man patīk un padodas (vismaz man šķiet, ka protu), tāpat intervijas, raidījumu veidošanas, televīzijas gaisonte un dinamika, dažādi raksti un dzīves stāsti. Tas joprojām ir ar mani. Un tas arī paliek.
Darbs televīzijā. Tas tad arī paliek!
Un kā ar Tevi? Kas Tu būsi, “kad izaugsi”?