Var, protams, sajūsmināties par to, cik kvalitatīvi bija automobiļi pirms divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem. Bija, taču visam reiz pienāk loģisks noslēgums. Brīdis, kad palicēji raud gaužas asaras, skan kapličas zvani un pa skuju taku metāllūžņu uzpircējs aizved mūsu četru riteņu draugu vien sev zināmā virzienā.
Pavisam droši varam automobili salīdzināt ar cilvēka organismu. Sirds ir izturīgs mehānisms, kas pacieš daudz un visu garo darbības laiku saskaras ar pamatīgu slodzi. Tomēr neviens sirds muskulis nav mūžīgs, tādēļ cilvēka vidējais vecums sniedzas labi vien, ja līdz kādiem septiņdesmit gadiem.
Nevar noliegt, ka sirds darbības ilgumu var pagarināt ar regulāru kardiostimulējošu fizisko slodzi. Ne šādu tādu, bet tieši tādu, kādu ieteicis ārsts kardiologs. Dažādi vingrojumi un brīnumaini skriešanas padomi atrodami sociālajos tīklos, taču pēc tiem vadoties, dzīves ilgums saruks vēl īsāks.
Ir lietas, kas jādara, lai kaulu locītavas nenodiltu vai nesairtu vēl jaunībā, lai nieres filtrētu un taisnā zarna pildītu savas funkcijas. Bez visa tā ik pa brīdim prasās visa mūsu organisma pilna diagnostika, pārtikas piedevu kurss, vitamīni un pat medikamenti. Ja tas nelīdz, tad aukstais operāciju galds, spoža gaisma un skalpelis prasmīga ķirurga rokās.
Veco un labi nobraukto automobiļu īpašnieki ir pārliecināti, ka viņu dzelzs rumaku čuguna sirds kalpos mūžīgi mūžos un īpašas rūpes nav nepieciešamas. Droši vien tieši šā iemesla dēļ ne mazums trešo mūžu dzīvojošo braucamrīku aizstāvji bijīgi izvairās no modernās autobūves – jo jaunāks auto, jo labāka ikdienas aprūpe tam vajadzīga.
Pirms gadiem desmit skeptiķi teju vai histēriski dēvēja visus jaunos automobiļus par buļļu izkārnījumiem, jo kā gan auto ar 1,2 litru benzīna motoru spēs nobraukt pat pirmos simts tūkstošus kilometru. Kāds prognozēja kapu kroņus jau pēc dažiem kilometru desmitu tūkstošiem. Cits piesardzīgi minēja simts vai pat 150 kilometru tūkstošus.
Ir pagājis laiks, Eiropas attīstītāko valstu autobraucēji nezīlēja kafijas biezumos un gāja uz veikalu pēc tiem pašiem trīs cilindru mazlitrāžas spēkratiem. Nav noslēpums, ka pēc zināma laika tie ātrāk vai vēlāk nonāk pie mums un tieši tādēļ sludinājumos netrūkst automobiļu ar 250 un pat 350 tūkstošu kilometru nobraukumu. Tie izgājuši tehnisko apskati un turpina kalpot.
Secinājums ir viens – komfortu, ilgmūžību, ekonomiskumu un jaudu ne vienmēr nosaka dzinēja darba tilpuma litri, bet autobraucēja attieksme pret savu izredzēto.
Cik ilgi pēc būtības autoražotāji iecerējuši vidēji statistiska nelielas kubatūras automobiļa dzinēja mūžu? Izrādās, ka tas ir pietiekami ilgs, lai pagūtu izdzīvot gan jaunību, gan brieduma gadus un vēl sagaidīt laimīgas vecumdienas.
Kāda Eiropas autoražotāja konstruktoru birojs atklājis, ka automobiļa dzinēja vidējais kalpošanas laiks ir no 200 līdz 250 kilometru tūkstošiem. Pa šo laiku jebkura dzinēja detaļa nodilst, metāls un citi materiāli sagurst un, gluži kā cilvēkam pensijas vecumā, bez sirds pilieniem no mājas ārā labāk nedoties.
Protams, tas nebūt nenozīmē, ka pēc nobrauktiem 250 tūkstošiem kilometru taisnā ceļā jādodas uz metāllūžņu presi. Kādam pietiek ar biežāku eļļas maiņu, kādam talkā nāk kvalitatīvas eļļas un degvielas piedevas. Diemžēl tikpat bieži nākas doties uz operācijas zāli vai pat veikt sirds transplantāciju. Ja ir daudz brīva laika, ja ir gana daudz finanšu un vēlme ar to noņemties, tad karogs rokās un cieņā noliegta galva. Tomēr pragmatisks cilvēks aktīvi aizdomāsies par jaunāka gada gājuma auto ar pēc iespējas mazāku nobraukumu.
Automobilis nesastāv tikai no dzinēja vien, lai cik liels pārsteigums tas kādam būtu. Jebkurai metāla detaļai piemīt īpašība “nogurt”. To neietekmē gadu skaits vai nobrauktie kilometri, bet gan cikliskais nogurums. Viss auto ir savstarpēji kustīgu elementu kopīgums. Lai arī var šķist, ka braucamrīks ir smags un monumentāls, katra tā detaļa brauciena laikā tiek pakļauta slodzei un kustībai.
Cikliskās slodzes rezultātā metāls kļūst trausls, irdens un porains. Tas daudz vairāk ir pakļauts lūzuma varbūtībai un top daudz uzņēmīgāks pret rūsas perēkļiem.
Nereti dzīvē daudz redzējušu automobiļu īpašnieki par šīm fizikas likumsakarībām piemirst, turpinot lepoties ar dzinēja izturību. Tātad tiek piemirsts arī tas, ka “noguris” metāls negadījuma brīdī spēs mūs pasargāt vairākas reizes mazāk nekā jebkurš vēl gana nesamocīts auto.
Būsim godīgi – pat desmit gadu intervāls ir ļoti jūtams laika sprīdis, ja runājam par drošību. Aktīvās un pasīvās drošības sistēmas tiek uzlabotas ar katru nākamo modeļa paaudzi vai pat atjauninājumu, kas katru dienu visā pasaulē glābj tūkstošiem autobraucēju dzīvības. Sāpīgi, taču kādreiz tik lepnais un dārgais skaļo zīmolu automobilis divdesmit gadu laikā drošības ziņā ir atpalicis kā smilšu pulkstenis Andu kalnu ieplakā. Un, ja pieņemam, ka garajos divdesmit gados tā materiāli zaudējuši vismaz trešdaļu no metāla sākotnējās izturības, tad par nākamajiem vasarsvētkiem garantijas nav.
Katram no mums ir tiesības izvēlēties tādu auto, kādu vēlamies – vecu, jaunu, dārgu vai budžeta klases. Protams, ja tas atbilst Eiropas ekoloģijas un drošības standartiem, kā arī tehniskā ziņā šis braucamrīks nav apdraudējums sev un citiem. Tomēr ir lietas, ko tehniskā apskate vai servisa diagnostika nenoteiks – patiesais automobiļa tehniskais stāvoklis.
Grozies, kā gribi, bet visa pamatā ir tikai un vienīgi drošība. Pārliecība, ka neliels negadījums nebūs liktenīgs ne pašam autobraucējam, ne apkārtējiem. Ja reiz priekšroka tiek dota īstai ādas salona apdarei, sarkankoka dizaina elementiem un daudzu litru dzinēja darba tilpumam, tad jānodrošina šā automobiļa pienācīga apkope.
Amerikas ceļu drošības institūta eksperti uzskata, ka labākais lietota auto vecums ir četri līdz septiņi gadi, kas, visticamāk, būs vidēji no 80 līdz 140 tūkstošu kilometru nobraukums. Tam ir vairāki iemesli, par kuriem aizdomājas tikai retais.
Šajā vecumā auto jau ir standarta aprīkojums ar stabilitātes kontroli, vairākiem gaisa spilveniem un bieži arī modernākām drošības sistēmām. Vecāki par gadiem auto bieži neatbilst mūsdienu “crash-testu” prasībām un tiem trūkst elektronisko drošības sistēmu.
Savukārt jaunāki auto par 4 gadiem ir dārgāki, bet drošības ziņā ieguvums nav proporcionāls cenai, jo tehnoloģiju attīstība nav īpaši pamanāma.
Lielākā vērtības zuduma fāze, kas parasti notiek pirmo trīs līdz piecu gadu laikā, jau ir aiz muguras — tātad auto maksā ievērojami mazāk nekā jauns, bet vēl nav sākusies dārgo remontu fāze.
Dzinējs, transmisija un citas galvenās sistēmas pie 80 līdz 140 tūkstošiem kilometru parasti vēl ir labā stāvoklī, ja bijusi regulāra apkope.
Pēc vidēji astoņiem gadiem un 150 vai pat 200 tūkstošiem kilometru biežāk sākas lielāki darbi – zobsiksna, ķēde, amortizatori, blīvējumi, elektronika, turbīnas, iesmidzināšanas sistēma, katalizators, korozija un daudz kas cits.
Savukārt finanšu eksperti iesaka visu kārtīgi aprēķināt, jo nereti lētāka auto iegāde ikmēneša izdevumu ziņā var izrādīties līdzvērtīga jūtami jaunāka braucamrīka izmaksām.