Latvija uz kopējā fona izceļas ar savu īpatnējo automobiļu izvēli tik krasi, ka šķiet – mums tepat pie Gaiziņa ir atklātas naftas, zelta un litija ieguves vienlaicīgi. Nemaz neraugoties uz to, ka Latvijas autoparka vidējais vecums ir viens no lielākajiem Eiropā, atstājot aiz sevis tikai dažas Balkānu valstis, arī zīmolu un modeļu izvēle liek smaidīt un noskumt vienlaicīgi. Kādēļ cilvēks, kurš sūri un grūti strādā, lai nomaksātu ikmēneša līzinga maksājumu, dod priekšroku dažus mūžus jau nodzīvojušam spēkratam un izslēdz no ēdienkartes jaunu vai gandrīz jaunu par tādu pašu cenu? Dažādu nozaru speciālistiem ir dažādi skaidrojumi un mēģināsim ar tiem iepazīties.
Psihologi izsaka versiju, ka vēlme tikt pie skaļiem zīmoliem ir mūsu vēsturiskās nabadzības sindroms. Latvijā nav bijuši karaļi, dižciltīgas dinastijas un pat ne vidēja mēroga aristokrātijas. Tā sagadījies, ka lepnos zirgu pajūgos visas vēstures grāmatas ietvaros mums garām ar augsti paceltu galvu pabraukuši zviedru augstmaņi, vācu baroni, krievu tirgoņi un padomju savienības partijas sekretāri. Tikmēr mēs savu pinkaino bērīti iejūdzām arklā un centāmies rudenī tikt pie dažiem maisiem kartupeļu.
Šobrīd teorētiski durvis ir pavērtas, un nu cenšamies aizlāpīt vēstures lapaspuses ar lielām privātmājām, dārgiem uzvalkiem, tāliem ceļojumiem un lepniem limuzīniem. Dažam tas izdodas labāk un limuzīns tiek nopirkts tieši veikalā. Citiem rocība ir ierobežota, taču vēlme līdzināties veiksmīgākajiem ir tik liela, ka nevaram pierunāt sevi izvēlēties labu, drošu, kvalitatīvu un modernu auto tikai tādēļ, ka kaimiņam pagalmā laistās Mercedes, klasesbiedram pie durvīm stāv BMW, bet jaunības dienu brūtei vīrs uzdāvināja Volvo.
Pēc psihologu domām kāre pēc skaļajiem zīmoliem ir mūsu pašu mazvērtības kompleksu maskēšana. Bieži vien to pat varētu nodēvēt par sevis mānīšanu – vecumam un tehniskajam stāvoklim nav nozīmes, ja uz auto ir augstākā plaukta emblēma. Šo situāciju varētu izmainīt paaudžu maiņa, jo jau tagad jauniešiem ir nedaudz citādāks skatiens uz ikdienas transporta līdzekli, kā tiem, kas uz dzimšanas dienas tortes sprauž četrdesmit un vairāk sveces.
Auto mehāniķiem par šo visu ir cits viedoklis, un arī tas ir pārdomu vērts. Tas ir mūsu autobraucēju reliģiskais ticējums, ka viss dārgais noteikti ir arī nenovalkājams, nenokaujams un nenobraucams. Gluži loģiski to ar skubu izmanto lietoto automobiļu tirgotāji, jo pieprasījums ir galvenais piedāvājuma noteicējs. Kādēļ gan izlikt savā tirdzniecības vietā piecgadīgus Renault, Nissan, Opel, Peugeot, Citroen un Seat, ja pirmais jautājums ienākot automobiļu placī ir klasiskais: “Vai jums ir kāds Volvo, Audi vai BMW cenā līdz piecpadsmit tūkstošiem eiro?”
Gluži loģiski, jo nolietotos “ekskluzīvos” spēkratus pa Eiropas nomalēm var salasīt kaudzēm un teju vai pa metāllūžņu cenām. Savukārt pārdot tādu Latvijā varēs vismaz trīs reizes dārgāk. Iespējams, kaut ko piemetinot, kaut ko piekrāsojot un kaut ko ar āmurīti pietaisnojot, taču peļņa ir jebkura uzņēmēja galvenais mērķis.
Automobiļa salona apdare, izmantotie materiāli un neskaitāmās opcijas, kuras visbiežāk tā arī ne reizi neizmantojam, liek aizmirst par to, ka atkal jau vietējā auto apkopes stacijā nācies atstāt pāris simtus eiro. Vēl jo vairāk – premium segmenta automobiļu remonts ir jūtami dārgāks, ko nodrošina sarežģītāki mehānismi.
Auto tirdzniecības pārstāvji šajā ziņā ir pragmātiski un visu pārvērš skaitļos un faktos. Gluži loģiski, ka exel tabulās uzvaru svin veselais saprāts un cipari, kuri balso par pēc iespējas jaunāka auto iegādi.
Daudz zemākas un prognozējamākas uzturēšanas un remonta izmaksas pirmajos piecos līdz pat septiņos gados. Jaunam auto ir vismaz divu, piecu vai pat dažos gadījumos septiņu gadu ražotāja garantija – lielākā daļa dārgo bojājumu remonti tiek segti uz ražotāja rēķina.
10 līdz 15 gadus vecam premium auto gandrīz viss maksā pilnā cenā. Jārēķinās, ka oriģinālās detaļas ir līdz pat četrām reizēm dārgākas nekā budžeta auto ekvivalenti. Piemērs? Te būs jau minētā exel tabula – DSG/DCT transmisijas remonts vai maiņa vecam VW, Audi, BMW vai tik iecienītajam Volvo uzticamā servisā izmaksās no 2500 līdz 5500 eiro, pneimatiskā balstiekārta vecam Mercedes, BMW X5 un līdzīgiem eksemplāriem izmaksās no 1500 līdz 4000 eiro, taču mazlietotam Dacia Duster vai Suzuki Vitara pilnīga transmisijas vai balstiekārtas maiņa maksā 800 līdz 1800 eiro.
Zemāks degvielas patēriņš un nodokļi, kas šajā gadā ir ļoti jūtami. Jauni budžeta auto ar moderniem trīs cilindru motoriem vai hibrīdiem vidējais degvielas patēriņš svārstās starp 4.5 līdz 6.5 litriem uz simts nobrauktiem kilometriem. Padsmit gadus veci premium modeļi ar benzīna V6 un V8 vai vecie dīzeļi labākā gadījumā pieprasīs astoņus vai pat 12 litrus degvielas. Tam visam klāt augsts ceļu nodoklis, kurš visbiežāk ir no 200 līdz pat 700 eiro gadā. Starpība uz 20 000 kilometriem gadā var būt līdz pat tūkstoš eiro tikai degvielā un nodokļos.
Nav “slēpto” risku un hronisku problēmu. Veciem premium auto bieži ir zināmas vājās vietas, kas parādās tieši pēc 180–250 tūkstošiem kilometru:
- eļļas noplūdes, ķēdes izstiepšanās;
- turbīnu, EGR, DPF, AdBlue sistēmas problēmas;
- elektronikas, sensoru, multimedija sistēmas traucējumi;
- rūsēšana;
- neprognozējamas problēmas, kas rodas nekvalitatīvu remontdarbu dēļ.
Jaunu vai mazlietotu budžeta auto šādas problēmas parasti parādās tikai pēc vidēji desmit gadiem. Turklāt modernu budžeta auto standarta komplektācijā bieži ir AEB (automātiskā bremzēšana), joslu uzturēšanas asistents, aklās zonas kontrole, adaptīvā kruīzkontrole, LED lukturi un daudzas citas lietas. 10 vai 15 gadus vecam premium auto parasti nekā no šī nav vai ir primitīvā versijā. Padsmit gados tehnoloģijas ir spērušas milzu soļus!
Laikam jau vairākums “senās” Eiropas valstīs autobraucēji sapratuši, ka ar jaunu vai mazlietotu auto vari četrus, piecus gadus braukt bez lieliem remontiem, vari plānot budžetu un vari būt drošs, ka, pārdodot šo auto, nebūsi liels zaudētājs.
Droši vien daudzi sapratuši arī to, ka visiem apkārtējiem ir pilnīgi vienaldzīgs fakts, ar kādu auto mēs ikdienā pārvietojamies. Lielākā daļa to vienkārši nepamana. Ja nu vien varbūt izņēmumi ir tad, ja esam kāda uz pirkstiem saskaitāmā tirāžā izdota superautomobiļa vai vismaz piecdesmit gadus sena vēsturiska braucamrīka īpašnieki. Taču tas ir pavisam cits stāsts.
Kad tomēr varbūt ir vērts palūkoties vecu premium auto virzienā? Te gan auto tigotāju, gan remontētāju viedoklis ir līdzīgs. Ja tev ir savs uzticams serviss vai meistars, kurš specializējas tieši konkrētā markā un pieprasa saprātīgas cenas, ja plāno braukt ne ilgāk par gadu un pēc tam pārdot ar noteikumu, ka tas vispār ir iespējams, ja esi gatavs ieguldīt vairāk par 3000 eiro pirmajā gadā, lai savestu auto kārtībā un, visbeidzot, ja gribi tieši premium braukšanas sajūtu, ādu, lielu motoru, klusumu, komfortu un tev tas ir svarīgāk par racionālu ekonomiku. Un, protams, ja to vari atļauties! Citviet Eiropā šādus “hobija” automobiļus parasti izvēlas kā ģimenes otro vai pat trešo spēkratu brīvdienām un romantiskiem vasaras izbraukumiem!