Pirms kāda laika bija tā unikālā iespēja satikt Rīgā Krown pretrūsas apstrādes programmas starptautiskā koncerna īpašnieku no Kanādas – pašu misteru Džeremiju Jangu! Gluži loģiski, ka sarunas karstumā paspruka tradicionālais jautājums: “Kad tieši ir vislabākais brīdis veikt šo apstrādi”? Atbilde nepārsteidza, jo pirms daudziem gadiem tā bija dzirdēta, kad Rīgā viesojās Džeremija tēvs un uzņēmuma pamatlicējs Frīmena kungs. Tā skanēja šādi – ja apstrāde nav veikta vēl līdz šim brīdim, tad pats labākais brīdis ir TAGAD!
Skaidrības labad jāsaka, ka jebkuri centieni pasargāt auto no rūsas ir tikai un vienīgi apsveicami. Visu nosaka vēlmes, cerības, iespējas un varēšana. Pat izstrādāta motoreļļa uz automobiļa apakšas jau būs solis pretim uzvarai. Īslaicīgai, bet tomēr.
Rūsa mūsu klimatā ir tik pat pašsaprotama, kā iesnas rudenī un klepus ziemā. Tā vienkārši ir, tomēr samierināties ar to nevajadzētu. Gan pašam patīkamāk sēdēt automobilī, kurā vēji nesvilpo cauri izrūsējušiem sliekšņiem, gan pārdodot savu uzticamo dzelzs rumaku būs lielāka cerība tikt pie dāsnāka atalgojuma.
Protams, arī ziemas un vasaras mums nav pastāvīgs lielums un lietus var mīties ar sniegu, karstums ar milzu mīnusiem, saule ar vistas olu izmēra krusas graudiem. Par laimi plūdi un vulkāna izvirdumi mums sastopami gaužām reti!
Kādēļ rudens un pavasara mēneši ir paši aktīvākie rūsas invāzijai? Tā ir svārstīga gaisa temperatūra, kas saražo litriem daudz kondensāta. Šķidruma, kurš uzkrājas automobiļa slēgtajās telpās – durvju iekšpusē, motora pārsega vai bagāžnieka vāka dubultajos atlokos, sliekšņos un visur citur, kur mēs nevaram piekļūt ne ar pirkstu, ne aci.
Gan jau nenāksies ilgi gaidīt, lai kondensāts atrastu kādu skrāpējumu, mazu krāsas plaisu vai mikroskopisku traumu. Vietu, kur piekļūt atklātam metālam. Kopā ar skābekli un sārmiem, kas automobilī nonāk kopā ar pretslīdes kaisāmajiem materiāliem vai pat augsni, ūdens strauji sāk pildīt savu nežēlīgo misiju – audzēt rūsu jeb, zinātniski izsakoties, veidot koroziju.
Mēnesis, varbūt divi un auto durvju virspusē pamanīsim sīkas rūsas pumpiņas. Tādas pavisam niecīgas, taču tie būs pamatīgu augoņu paši galiņi, kas drīz plīsīs un varēsim ar pirkstu beidzot iekļūt durvju iekšpusē.
Droši vien tieši tādēļ viens no efektīgākajiem rūsas nepieļaušanas paņēmieniem būs eļļainu vielu uzklāšana uz virsmas. Daudzi šo metodi nievājoši dēvē par “eļļiņpūtēju” izpriecām, taču tas ir vienīgais veids, kā slēgtās telpas izklāt ar pretrūsas pārklājumu. Ar ķīmisku vielu, kura sedz virsmu, izspiež zem sevis mitrumu un neļauj tam tur atgriezties. Pat tad, ja automobiļa durvis būs pilnas ar ūdeni, metāliskās virsmas būs no tā pasargātas.
Lai to nodrošinātu, meistari parasti veic industriālos urbumus dažās vietās, jo piekļuve ne visur ir iespējama. Ar garu un tievu stobru, kas aprīkots ar īpašām sprauslām, pretrūsas materiāls tiek izsmidzināts ar astoņu atmosfēru lielu spiedienu.
Vienīgā neērtība šai metodei ir cikliskums. Jebkura ķīmiska viela ar laiku izstrādājas un zaudē pirmatnējās īpašības. Arī šiem eļļainajiem apstrādes materiāliem ir efektivitātes robeža, ko speciālisti nosprauduši viena gada garumā.
Ar viegli piekļūstamām virsmām kā, piemēram, grīda, viss ir daudz vienkāršāk. Apstrādes materiāls izspiež no metāla un jau esošās rūsas porām mitrumu, sasūcas tajās un nodrošina aizsardzību pret mitrumu, sārmiem un skābekli. Jo vairāk rūsas, jo vairāk apstrādes līdzeklis tajā iesūksies, līdz sasniegs stingru metālu un sargās to.
Parasti tā ir viela, kuras uzklātā kārta sacietē un izveido teju vai bruņas. Lielisks risinājums, ja vēlaties pasargāt tikai automobiļa apakšējo daļu – grīdu, arkas, sliekšņu ārpusi. Diemžēl šīs apstrādes specifika neļauj to vienmērīgi ieklāt jau minētajās slēgtajās telpās un tātad kondensāts durvju iekšpusē varēs turpināt savu melno darbu.
Labā ziņa ir tā, ka kārtveidīgie pretrūsas materiāli noteikti kalpos ilgāk par vienu gadu. Protams, to koriģēs mūsu izvēlētie ceļi, jo akmentiņi spēj izsist caurumu ne tikai gumijotā vaska slānī, bet pat automobiļa stiklā! Ja reiz niecīgs, bet tomēr caurumiņš, tātad tā ir piekļuve metālam. Pat paši šā amata pratēji neslēpj, ka arī cietais pārklājums ik pa laikam jāatjauno, lai rezultāts būtu nevainojams.
Varbūt ne tik labā ziņa ir tā, ka cietā pretrūsas pārklājuma uzlikšana būs dārgāks process. Kā nekā šādās reizēs jāizjauc teju vai visa ritošā daļa, lai piekļūtu pēc iespējas dziļāk un tālāk, kas gluži loģiski gala patērētājam izmaksās dārgāk.
Ja tomēr auto kopšanas budžets neļauj veikt speciālas darbības rūsas apkarošanas frontē, tad vismaz jānodrošina korozijai maksimāli nelabvēlīgi apstākļi:
- Pārliecināmies, ka visas auto durvju drenāžas lūciņas ir vaļā un kondensāts maksimāli daudz spēs iztecēt.
- Pārbaudām vai sliekšņu un grīdas drenāžas notekas nav aizsērējušās un pilda savu funkciju.
- Maksimāli bieži mazgājam automobiļa virsbūvi īpašu uzmanību veltot arkām, padurvēm, spraugām un savienojuma vietām.
- Vismaz dažas reizes ziemā un noteikti pavasarī veicam auto virsbūves atsāļošanas procedūru, kas nu Rīgā pieejama pat automātiskā režīmā un izmaksā prāvākas kafijas un dažu kruasānu vērtībā.
- Auto virsbūves vasks var darīt brīnumus, ja to nežēlojam un pārklājam pieejamās virsmas vismaz pēc katras trešās mazgāšanas reizes.
Nozares speciālisti apgalvo, ka ziemas mēnešos vai laika posmā, kad gaisa temperatūra ir zem nulles, no rūsas nav jābaidās. Sasalis ūdens pat kopā ar sāli nespēj nodarīt lielus kaitējumus, ja regulāri noskalojam sārmaino putru no auto apakšējās daļas. Starp citu, to tagad var viegli paveikt pašapkalpošanās auto mazgāšanas vietās, kur par dažiem eiro varam pavērst putaino strūklu tur, kur uzskatām par vajadzīgu!