Liepā norisinājās radiovadāmo automodeļu sacensības “Tepiķa cīņas”, kur dalībnieki sacentās vairākās klasēs. Šis bija sacensību ceturtais posms. Sacensībās piedalās bērni no piecu gadu vecuma līdz pat pieaugušo vecumam, un šie auto prasa lielu precizitāti un ātru reakciju.
Valentīndienā aizvadīts sacensību “Tepiķa cīņas” šīs sezonas 4. posms. Šoreiz sacensībās reģistrēti 65 radiovadāmie automodeļi. Dalībnieki ieradušies no dažādām Latvijas pilsētām, kā arī pieci pārstāvji ir no Igaunijas. Sacensībām nav vecuma ierobežojuma, šoreiz jaunākajam dalībniekam tikai pieci gadi.
Ēvalds Butāns, sacensību “Tepiķa cīņas” organizators: “Radiovadāms modelis nozīmē to, ka pilots stāv ārā, no modeļa noteiktā attālumā un vada modeli, kas brauc pa trasi. Es pieļauju, ka visi redz veikalos auto modelīšus. Šeit galvenā atšķirība ir tā, ka modelis ir daudz izturīgāks. Brauc no 70 līdz 100 km stundā.”
Sacensību norises vietai jābūt plašai un ar paaugstinājumu, no kurienes piloti var vadīt modeli. Modeļi brauc pa speciāli ražotu paklāju, savukārt blakus telpā notiek liela rosība, kur katrs braucējs darbojas ar saviem modeļiem. Dalībnieki modeļus labo, paši saliek kopā, kā tas ir nepieciešams, pēc savām vadīšanas prasmēm.
Radiovadāmo auto sacensību dalībnieki.
Ēvalds Butāns, sacensību “Tepiķa cīņas” organizators: “Mums ir piecas klases. Katrā no tām ir dažādi tehniskie noteikumi. Tur, kur vairāk bērnu brauc, es teiktu, ka varbūt 50-60 km stundā sasniedz. Bagiji, es domāju, no 80 līdz 100. Mums nav svarīgi, lai modelis iet maksimāli ātri, jo pilots stāv uz vietas. Ja viņš brauks ar 200 km stundā, viņš to tikai vienu sekundi ieraudzīs un viss, tas modelis būs prom. Mums ir svarīgi maksimāli ātri izbraukt pagriezienus. Tas kopējais maksimālais ātrums nav tik svarīgs.”
Katrā klasē automodeļu specifikācija atšķiras, sacensību dalībnieki radiovadāmos modeļus uzlabo, lai trasē būtu ātrāki un manevrētspējīgāki, tomēr tam ir stingri noteikumi. Ingus Evertovskis, sacensību dalībnieks, dalās savā pieredzē: “Motori katrai klasei ir citādāki, visa amortizācija, viss. Praktiski, modelis pilnīgi atšķiras. Vienīgais Touring Standart un smagajiem ir šasija vienāda. Noteikumi arī diezgan stingri, neko īpaši pilnveidot nevar. Tur visu izšķir braukšanas māka. Motori tur ir vienādi, servo tur ir vienādi, zobrati vienādi. Smagajam riepas lielākas, līdz ar to tas mazliet citādāk tiek vadīts.”
Šoreiz sacensībās piedalījās arī viena sieviete. Dalībniece pirmo reizi atnāca pagājušā gada pēdējā posmā, atbalstīt drauga dēlu. Iepatikās un vasarā sāka sacensties. Alise Samaljanova, sacensību dalībniece, atceras: “Pirmajās reizēs, kad es šeit atbraucu, es visiem traucēju, es braucu visiem garām, triecos visās mašīnās. Tas bija vienkārši briesmīgi. Visi uz mani kliedza. Tagad es jau māku braukt un esmu jau viena no tiem, kas ir dusmīga uz tiem, kas nezina, kā braukt.”
Šajā sezonā ir arī citi dalībnieki, kuriem šī ir pirmā pieredze. Braucēji norāda, ka sarežģītākais ir neņemt vērā citus dalībniekus trasē un skatīties uz savu mašīnu. Līdz ko sāk skatīties uz pretiniekiem, ir lielāka iespēja, ka pieļaus kļūdas.
Nords Cīrulis, sacensību dalībnieks, stāsta, kā uzsāka piedalīties: “Mani vecāki pamanīja, ka kaut kas šāds notiek, un es teicu – jā, varētu pamēģināt! Man sākumā baigi interesēja. Bija baigi forši. Tad es izdomāju aiziet, un viss bija jautri. Lielākie izaicinājumi ir tādi, ka, piemēram, tu brauc, tev ir konkurenti, un jāmēģina ar viņiem nesaskrieties un pēc iespējas mazāk apgāzties. Ja tu apgāzies tajā brīdī, kur cilvēku nav, tad tev ir mazāka iespēja, ka tevi pacels atpakaļ, jo šajā trasē nedrīkst izmantot atpakaļgaitu.”
Šis sporta veids var sākties kā hobijs, bet var aizvest arī pie karjeras izvēlēm. Toms Puķītis ar šo hobiju sāka nodarboties pirms desmit gadiem, jo tētis brauca ar žiguļiem. Viņam patika autosports, tādēļ izmēģināja radiovadāmo automodeļu sacensības.
Toms Puķītis, sacensību dalībnieks: “Somijā bakalaurā mācos mehānisko inženieriju. Izvēlējos, jo radiovadāmais automodelisms mani ievilka kaut kā tajā autosportā jau no mazas bērna kājas un tā arī viss aizgāja.” Zināšanas, ko ieguvis, piedaloties sacensībās un veidojot savus automodeļus, noder arī studijās.
Toms atzīst: “Mums ir mehānika piemēram, tur tas nedaudz palīdz. Visvairāk palīdz formulu studenti. Studenti sacenšas un būvē sacensību mašīnas. Tas faktiski ir tieši tas pats, tikai īstā mērogā. Nevis 1 pret 10, bet 1 pret 1.”
Sacensībās uzvar tas, kurš noteiktā laikā periodā veicis vairāk apļu pa trasi. Dalībnieki ārpus sacensībām trenējas, piemēram, apmeklējot pulciņus bērnu un jauniešu centros vai mājās, izmantojot simulatorus. Ziemas sezonā sacensības notiek iekštelpās sešos posmos, savukārt vasarā sacensības notiek ārā bezceļu trasēs.