Šajā reizē mums izbraucienā pievienojās aktrise Elīna Bojarkina un stāsta par aktuālākajiem darbiem, kā arī par kādu jaunu aizraušanos, pie kuras nonākusi pavisam nejauši.
-Tūlīt man būs pirmizrāde izrādei “Kopdzīves ģenerālmēģinājums”, ko taisa Valdis Lūriņš. Mēs tur esam aktieri no Nacionālā teātra. Tas tagad ir tāds vienīgais jaunums. Es masēju cilvēkus. Tā ir jauna aizraušanās. Man vienmēr paticis masēt. Kompānijās vai klasē ir cilvēks, kuram prasa, lai pamasē muguru, jo viņam ir foršas stingras rokas. Tā viens puisis pēc mēneša zvana un saka, ka viņa mamma ir masiere, rīko seminārus masieriem. Vai es negribu pa velti uz kursiem. Ja dzīve piespēlē iespēju, kāpēc to neizmantot?
Kas ir vēl tas, ko tev ikdienā patīk darīt, bez jau minētajām profesijām? Nesen biji ārzemēs. Kā tu izvēdini galvu?
-Es noteikti daudz ikdienā staigāju. Man ir suns. Kad ir saulains laiks, uzreiz gribas būt ārā. Neesmu ziemas cilvēks, man vienmēr ir auksti, besī aukstums. Es domāju, kāpēc dzīvoju vietā, kur vējš man vienmēr dara pāri, ka man sāp seja? Kad ir saulīte, patīk staigāt. Dzīvoju centrā, bet tāpat ir daudz brīnišķīgu vietu.. Piemēram, lielie kapi, daudz parku.
Vēl man patīk iet vannā. Tā ir vieta, kur varu atslēgties no visa. Lielākoties tomēr tā ir ceļošana. Tā paver redzējumu uz pasauli un uz sevi. Caur ceļojumiem, kas ir ilglaicīgāki, uzzini par sevi daudz jauna. Tur ir jāreaģē savādāk, nekā esi pieradis reaģēt ikdienā. Es tikko biju Romā uz pāris dienām. Tur ir daudz vairāk saules. Man liekas, ka saule padara cilvēkus priecīgākus. Tagad ir pirmās saulainās dienas, un tu redzi, ka cilvēki ir atvērtāki un pat paskatās acīs. Man bija gadījums ziemā, kad es gāju pa ielu. Tu taču neapzināti uzmet acu skatu cilvēkam. Un es dabūju pretī krievu valodā: “Ko tu blenz?” Ak, Dievs, es atvainojos, ka mans acu skatiens sastapās ar tavējo!
Kā tu pati ikdienā pārvietojies?
-Tā kā es dzīvoju centrā, man pašai nav mašīnas. Sapratu, ka man ir lētāk dzīvot izmantojot “Citybee”, “Bolt” vai “Carguru”. Tāpēc, ka tās varu atstāt, kur gribu. Ja gribu izbraukt tālāk līdz mežam ar suni, arī varu paķert. Kādreiz man bija ritenis, bet esmu viens no tiem rīdziniekiem, kam nozaga riteni. Jaunu neesmu iegādājusies. Bet es izmantoju skūterus. Esmu kārtīgs, apzinīgs braucējs, nekas nav noticis.
Kā tu vispār varētu raksturot autovadītāju braukšanas kultūru?
-Viņi brauc ļoti ātri. Pārsniedz ātrumu, ja pilsētā ir 50 km/h, es čunčinu uz 55 un man nesās garām uz 70. Ir ļoti daudz “līdēju”, kuri lien priekšā. Man ir sanākusi avārija. Griezu no Nacionālās bibliotēkas, smuki čunčinu, griežu savā joslā. Tajā brīdī brauca smagais auto, tas mani nepamanīja, ienesās man sānā. Tas bija drausmīgi, es biju pārbijusies. Toreiz zvanīju uz “Citybee”, ko darīt. Viņi tik jauki, viņi prasa, vai mašīna iet? Saku, ka jā. Nu tad aizvediet līdz centram, nolieciet un viss.
Kas ir tas, ko tu šogad gribētu apgūt vai tev ir kādi mērķi?
-Viena no lietām, ko biju ierakstījusi apņemšanās lapiņā, ir apgūt itāļu valodu. Eju uz itāļu valodas kursiem un lepojos par to. Sapratu, ka 30 gados sākt mācīties valodu ir grūti. Bērnībā mēs iemācāmies angļu valodu, skatoties multfilmas. Tā valoda nāk daudz vienkāršāk. Tagad tas ir sarežģīti. Esmu apguvusi gramatiku, bet vajag arī vārdu krājumu. Visvienkāršāk to ir izdarīt, dzīvojot uz vietas. Bet sapratu, ka man jāsāk skatīties kaut vai multfilmas, lai vārdiņi sāktu nākt.
Mēs noskaidrojām, kas ir tas, ko tu dari savā brīvajā laikā, bet, kas ir tas, ko tu profesionāli gribētu sasniegt? Vai tu par to nedomā?
-Ir tā, ka es pabeidzu aktieru studijas pirms 6 gadiem. Šie 5 gadi bija pilni ar visu. Bija filmēšanas, izrādes, šovi. Tos 5 gadus biju nonstopā. Vienkārši rukāju un ņēmu visu iespējamo, ko var paņemt. Tagad, kopš septembra, jau kopš vasaras, kopš aizbraucu prom, atbraucot atpakaļ, sapratu, ka man gribas ieelpot un saprast, kas es esmu. Ja esi savā darbā, kas ir tava lieta, bet es jau neesmu vienkārši aktrise. Es esmu Elīna, un kas es esmu? Man ir tā sajūta, ka man gribas saprast, kas es esmu, kas man patīk ārpus lietas, ko es daru. Profesijas ziņā man ir sajūta, ka gribas paskatīties, kas notiek plašumā. Man gribētos iziet ārpus Latvijas robežām. Pabūt kaut kur plašāk.
Kas būtu tas, ko tu gribētu novēlēt cilvēkiem, kas iet vai neiet uz teātri, nodot savu ziņu viņiem? Ja tev būtu iespēja, ko tu gribētu pateikt?
-Dzīvojiet tā, kā jūs gribat. Man liekas, ka tas ir pats svarīgākais. Mēs bieži izvēlamies dzīvot, kā ir pieņemts. Vai darīt lietas, tu sāc strādāt jaunā darbavietā, runā ar cilvēku, kas ir nostrādājis jau 40 gadus, tu viņam prasi, vai viņam patīk, viņš saka, ka nē, bet tur strādā. Man liekas, ka mums tā dzīve ir tik īsa, ka vajag dzīvot un darīt tiešām to, kas patīk. Tas ne vienmēr ir vienkārši, bet man liekas, ka tas ir svarīgi.
Lielākais stopkrāns daļai cilvēku ir tas, ka viņi domā, ko citi padomās. Un man liekas, ka mēs bieži sevī neieklausāmies. Es tagad esmu tādā stāvoklī, ka man ir 15 lietas, ko labprāt gribētu darīt. Es varētu vēl mācīties, bet man liekas – akdievs, man jau ir 30 gadi, ko es mācīšos. Bet tad saprotu, ka man ir tikai 30, un es taču varu vēl to darīt. Vajag sevī ieklausīties un sadzirdēt sevi.