Turpmāk svētdienās piedāvājam ielūkoties atvaļinājuma piezīmēs – trīs valstis, trīs valūtas, trīs kultūras un trīsreiz vairāk piedzīvojumu! Pirmais galamērķis – Budapešta, Ungārija.
Atvaļinājumu sezona vairumam darba ļaužu ir teju beigusies un tas liek atskatīties uz šovasar piedzīvoto un pārdzīvoto. Pēc intensīva darba cēliena vasarā, augusta sākumā devos uz Budapeštu, lai sāktu savu pusotras nedēļas garo atvaļinājumu, kas solījās būt nevis rāms un relaksēts, bet gan dinamisks un nogurdinošs. Tomēr, lai cik neloģiski tas skanētu, reizēm tieši tā var vislabāk izvēdināt galvu, redzēt vietējo kultūru un pieredzēt citas interesantas lietas ceļā. Sevī un sev apkārt.
Jau pirmā diena Budapeštā pagāja diezgan dinamiski un steidzīgi – kā ielidoju, tā uzreiz bija jāpaspēj iepirkt pirmās nepieciešamības lietas, aizbraukt līdz “mājām” nolikt mantas, nomazgāties, pārģērbties un doties atkal atpakaļ uz centru, jo vakarā bija paredzēts doties uz koncertu Budapeštas Mūzikas akadēmijā – tur simfoniskais orķestris kopā ar kori izpildīja ungāru komponista Zoltāna Kodāja darbus. Koncerta apmeklēšana bija ar nolūku, jo kora sastāvā dziedāja mans draugs, kurš pirms manas ierašanās divas nedēļas bija mācījies kursos Kodāja izveidotā institūtā Kečkemētā. Tādēļ atvaļinājums sākās skanīgi skaisti. Lai gan man ir muzikālā izglītība, kopš vidusskolas ar mūziku nenodarbojos, tomēr bija pacilājoši ko tādu dzirdēt un izbaudīt klātienē. Tas bija labs, skaists un nosacīti mierīgs sākums manam nemierīgajam atvaļinājumam.
Koncerts Budapeštas Mūzikas akadēmijā.
Mūsu palikšanas vieta Budapeštā bija 10 kilometru attālumā no centra, ko, mītni rezervējot, nepamanījām. Tomēr neko nenožēlojam, jo tā bija atsevišķa dārza mājiņa jeb kotedža, kā man labpatīk teikt – klusā un mierīgā dzīvojamo māju rajonā, ar skaistu zālāju, puķēm, kokiem un pat terasi, kur no rītiem ieturēju brokastis. Bija sajūta it kā tev piederētu atsevišķa māja zaļumos, kur netraucē pilsētas kņada. Lai gan uz centru ar autobusu bija jābrauc 40 minūtes, jāteic, ka sabiedriskais transports un tā regularitāte mani Budapeštā patīkami pārsteidza – viss nāk un iet precīzi laikā, ir ērti un ļoti izdevīgi. Pirms lidojuma telefonā lejupielādēju aplikāciju BudapestGo, kur iegādāju nepieciešamās biļetes un ar telefonu tās transportā arī reģistrēju. Tātad, līdz centram no mūsu mītnes vieta Ujpest rajonā mūs aizgāja bieži braucošs un ērts autobuss, un, ja nācās mērot lielus gabalus centrā, tad arī bieži izmantojām trolejbusus un tramvajus.
Budapeštā esmu jau otro reizi, tādēļ šoreiz man varbūt vairs nebija tā kāri tverošā skata, kas pirmoreiz, drīzāk apjausma, ka esmu tur un šur jau bijusi. Bet tas noteikti nemazināja prieku par atgriešanos. Šeit, līdzīgi kā Bulgārijā, jūtos kā mājās – brīvi un nepiespiesti. Ir karsts, esam ieradušies tieši uz visellīgāk karstākajām dienām, vienā dienā bija savi +37 grādi. Tādēļ pārtiekam no gaisa, ledus kafijām un salātiem. Vienu dienu tomēr noraujos un principa pēc jau iepriekš apmeklētā ēstuvē notiesāju karstu gulaša zupu, lai gan gaisa temperatūra ārā rāda +35 grādus. Bet ko tu tūristam padarīsi – ja viņš grib karstu gulaša zupu karstā atvaļinājuma dienā, tad viņš to ēdīs un punkts. Tā ir jāpamēģina jebkuram, jo tas ir vietējais nacionālais ēdiens, kas bagātīgi aizdarīts ar papriku, kas arī ungāriem ir svēta lieta. Gulašu var dabūt gan zupas, gan mērces veidā, iesaku tomēr zupu, to tā ir gana sātīga un barojoša, pēc kuras vairs īsti ēst negribēsies labu laiku.
Tradicionālā ungāru gulaša zupa.
Ar ēšanu vispār bija interesanti – no vienas puses, tā mums tā nebija sevišķi veselīga (ar maziem izņēmumiem), tomēr visu par labu vērsa daudz kustību un svīšana. Katru dienu nostaigājām teju +20 tūkstošu soļu, tādēļ, cerams, piemēram, skursteņkūka jeb chimney cake labumā negāja. To Budapeštas vecpilsētā var dabūt teju uz katra stūra, tomēr jābrīdina, ka kalorijas tur ir uhh, cik daudz. Jau no paskatīšanās vien. Tas ir no saldas mīklas veidots skurstenis ar tukšu vidu, kas tiek piepildīts ar jebko, ko ceļotāja sirds vien kāro. Tur var iesmērēt nutellas šokolādes krēmu, cukuru, saldējumu, putukrējumu vai visu kopā, un beigās knapi vien apēst, kamēr gar rokām jau kūst saldējums, šokolāde ir teju visur un mute nosmulēta ar cukura un kanēļa pulveri. Bet ir tā vērts, iesaku!
Saldā skursteņkūka ar saldējumu.
Jāizmēģina arī ungāru vietējais vīns, kas viņiem ir gana lēts, ja salīdzina ar Rīgas bāru cenām. Piemēram, centrā baudījām vietējo vīnu par eiro piecdesmit par glāzi. Par cenām gan kopumā ir grūti spriest, jo ir lietas, kas tur ir lētākas (es to varu vērtēt tikai pēc kosmētikas un vīna izcenojuma, protams), bet kopumā pārtika bija tādās pašās cenās, kā pie mums. Viņiem gan eiro nav, bet gan forinti, līdz ar to, jebkurā veikalā man galvā iestājās mazliet daudzskaitlīgs kosmoss, jo, tā rupji rēķinot, viens eiro ir 400 forinti. Ej nu tu tagad savā pārkarsušajā galvā to visu izrēķini..
Lai gan daudzas tūrisma vietas Budapeštā jau bijām apmeklējuši iepriekš, joprojām bija daudz kas tāds, kas nebija redzēts. Šoreiz apmeklējām Fisherman`s bastion jeb Zvejnieku bastionu, kas ir arhitektoniski krāšņs objekts Budas pils rajonā, un no kura var redzēt brīnišķīgu Donavas un parlamenta panorāmas skatu. Satriecošo skatu gan aptumšoja fakts, ka cilvēku pūļi bija ārprātīgi lieli – lai uzņemtu foto nācās gaidīt rindā un pat tad kāda sveša roka vai gurns nejauši parādījās tavā instagramcienīgajā foto. Bet nekas, gaidījām un sagaidījām arī savus foto ķeršanas mirkļus un pēc tam mierīgā garā apstaigājām arī visu pārējo Budas rajonu.
Skats, kas paveras no Zvejnieku bastiona – Donava un parlaments.
Lai gan iepriekš bijām arī apmeklējuši daudz Budapeštas muzeju (gan mākslas, gan etnogrāfiskos), šoreiz apmeklētais lika aiz pārsteiguma palikt mēmam. Bijām uz Mūzikas māju, kas atrodas liela pilsētas parka vidū un jau vizuāli liek apbrīnā noskatīties, jo tas organiski ar kokiem pavisam burtiski dzīvo zem viena jumta. Koki muzeja celtniecībai nav traucējuši un to galotnes caur speciāliem jumta atvērumiem priecīgi līgojas. Katram muzeja apmeklētājam tiek iedotas lielas stereo austiņas, kuras atskaņo visu muzeja ekspozīciju, atkarībā no tavas lokācijas un pārvietošanās telpā. Jau sākot no Ungārijas mūzikas entogrāfiskajiem pirmsākumiem un beidzot ar mūsdienu mūzikas ritmiem. Ekspozīcija bija ļoti interaktīva un muzikāla, kas ļāva būt klātesošam visā mūzikas attīstības pasaulē. Noteikti iesaku apmeklēt!
Ungārijas Mūzikas māja no ārpuses.
Lai Budapeštu iepazītu vēl labāk, iesaku daudz pārvietoties ar kājām un iet ne tikai uz klasiski populārajām tūrisma vietām. Te gandrīz jebkurā ieliņā un nostūrī var atrast ko interesantu – vai nu tā būtu kāda maza kafejnīca, veikaliņš, kāds interesants ielas zīmējums vai mājas greznojums, muzejs vai vienkārši parks – domāju, ka jebkurš šeit atradīs ko sirdij un acij tīkamu.
