Cik droši šobrīd ir pastaigāties pa Latvijas mežiem?

Plašu rezonansi raisījis nesenais gadījums Polijā, kur lāča uzbrukumā bojā gāja 58 gadus veca sieviete. Saskaņā ar Polijas valdības 2024. gadā publiskotajiem datiem valstī ir aptuveni 100 brūno lāču, bet Latvijā to pērn bija gandrīz divreiz vairāk. Vai tas nozīmē, ka arī pie mums, dodoties mežā, ir pamats satraukumam? 

Aizvadītājā nedēļā plaši tika runāts par gadījumu Polijā, kur lācis līdz nāvei sakoda sievieti. Latvijā lāču kļūst arī arvien vairāk. Līdz ar to rodas jautājums – cik droši šobrīd ir pastaigāties pa Latvijas mežiem?

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” monitoringa dati rāda, ka pērn Latvijas teritorijā uzturējās vismaz 190 lāči. Un katru gadu statistika liecina, ka to kļūst arvien vairāk. Insitūtā uzsver, ka līdz ar to cilvēku uzvedība ir jāmaina, lai pasargātu sevi un parūpetos par savu dzīvību. Piemēram, pirms došanās mežā,  sazinies ar radiniekiem, kā arī paņem līdzi mobilo telefonu.  

Guna Bagrade, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece, stāsta: “Nācis klāt tāds ieteikums, ejot uz mežu, piemēram, ieejot mežā, it īpaši tādā nepāraugamā teritorijā, dodiet par sevi ziņu. Nav jābļauj pilnā balsī, bet var ierunāties, var iesaukties, var runāties ar sevi, var uzdziedāt kādu meldiņu, var, ja nepatīk, un dīvaini tas tā šķiet, it īpaši, ja tu viens pats ej runāties ar sevi, uzkāp uz kāda zariņa, nu, varbūt plaukšķini ar rokām ik pa laikam.”

Parasti gan lāči paši neiet pie cilvēkiem, taču šādu risku rada cilvēki, kuri neapzināti pieradina dzīvniekus. 

Karīna Lazdāne, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktora vietniece, skaidro: “Pierod pie viegli pieejamas barības, piemēram, bišu dravas neaizsargātas vai atkritumu urnas. Un tādējādi dzīvnieks pierod, no cilvēka vairs nebaidās, sastopot viņu arī ārpus šīs pašas teritorijas.”

Tomēr laiks, kad jābūt gan īpaši uzmanīgiem, esot tieši tagad, jo lācenēm piedzimuši mazuļi un viņas mēdz būt ļoti aizsargājošas un pat agresīvas.

Guna Bagrade, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece, saka: “Tagad mazie lācēni vēl ir mazi, bet viņi ir ļoti zinātkāri un ziņkārīgi, un viņi var arī drusku aiziet tālāk no mammas. Un tas nepatīkamākais var būt tas, kad, cilvēkam negribot, ir iznācis būt starp lāceni un lācēnu. Un tad lācene uzskata to, kas ir pa vidu viņai un pēcnācējam par draudu. Un, nu, drauds ir jādabū prom no mazuļa.”

Lācene ar bērniem dzīvo kopā divus gadus. Pēc tam atvases sāk dzīvot pastāvīgi. Dabas aizsardzības pārvaldē uzsver, ka šobrīd lāči ir īpaši aizsargājama suga. Un par to likvidēšanu var runāt tikai atsevišķos gadījumos. 

Karīna Lazdāne, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktora vietniece: “Runāt par kaut kādām lāču medībām kā tādām vēl ir pāragri, bet par kaut kādu atsevišķu indivīdu, kas rada kaut kādu kaitējumu, kas apdraud saimniecības, apdraud cilvēkus – par to, protams, mēs varam runāt, jo prioritāri ir sabiedrības drošība.” 

Taču uz jautājumu, vai pieaugošās lāču izplatības un cilvēku drošības dēļ nākotnē būs jādomā par kādiem risinājumiem, pārvaldē uzsver – par to vēl ir pāragri runāt.