“Rāpies augšā droši! Izskaitīsi, cik tur tās šūnas ir izvilktas. Droši, droši! Ja tu kritīsi, tu tik un tā uz leju kritīsi, uz augšu nekritīsi,” saka kūzulu takas izveidotājs, biškopis Ivars Rancāns.
Viņš aicina apskatīt arī mūs vienu no 20 kūzuliem jeb koku dobumiem, kuros mājo bites. Ogrē dabas parkā “Zilie kalni” izveidota aptuveni divus kilometrus gara kūzulu taka.
Ivars Rancāns: “Šis kūzulis bititēm ir vajadzīgs tikai tamdēļ, lai tā bitīte atkal var atgriezties mežā un dzīvot. Nu, redz tie meži tiek izgriezti, izpostīti un šobrīd jau vairs nav tik resni koki ar tukšiem vidiem. Tai bitītei nav kur palikt. Un, ja šādus kūzulus es mežā lieku, tā bitīte saprot – ooo, te ir kur atnākt un ir kur dzīvot, un mūs te tiešām neviens netraucē, netramda. Nu, tāpēc šie kūzuli ir vajadzīgi, lai tai bitītei būtu mežā brīvā dabā kur atnākt un dzīvot.”
Foto: Vidzemes televīzija
Ivars sevi sauc par bišu draugu. Sākumā kūzulus viņš veidoja savās mājās, taču, tā kā dabā trūka piemērotu koku ar dobumiem, viņš vērsās pie dabas parka “Zilie kalni” pārstāvjiem ar lūgumu atrast kādu vecu koku ar dobumu. Tā radās ideja izvietot kūzulus arī Ogres Zilajos kalnos, kas šobrīd kalpo jau kā izzinoši dabas materiāli.
Elga Zēģele, aģentūras “Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa “Zilie kalni” direktora vietniece, stāsta: “Pirmkārt, tas ir ļoti izglītojoši un izzinoši. Būs ļoti labas ekskursijas bērniem, tagad, kad nāk rudens, klases gribēs doties kaut kur ceļojumos, piedzīvojumos. Un šī ir ļoti interesanta izglītojoša iespēja sazināties ar Ivaru un bērniem pastāstīt vispār par bišu nozīmi pasaules eksistencei.”
“Pamēģināšu es saskaitīt. Tiešām tur ir 6 šūnas? Nu, čau, manas meitenes! Kā Jums te iet ko? Tā, viens, divas, trīs, četras, piecas, sešas, septiņas, ir vēl viena!”, skaita šūnas kūzulu takas izveidotājs, biškopis Ivars Rancāns.
Medu no kūzuliem neņem ārā, lai tas paliek pašām bitēm. Kā stāsta Ivars, īpaši tādās vasarās kā šī, bitēm pašām nepieciešami krājumi izdzīvošanai. Medu var ievākt tikai tad, kad tas ilgākā laikā ir nobriedis un piestrādāts ar šūnām – tas parasti notiek pēc 3 līdz 4 gadiem. Piemēram, Ivara krājumos ir piecus gadus vecs medus.
Ivars Rancāns: “5 gadus dzīvoja pie manis tajos kūzulos bitītes. Un, tad viņas aiziet prom uz nākamo kūzulu, kurš ir atkal tukšs, un, tad viņa atkal sāk savu darbu no jauna. Panāc pagaršo, cik ir interesants. Te ir ziedputekšņu, bišu maize, kas tapusi no ziedputekšņiem. Un tas viss kopā, tāpēc viņš ir tik smaržīgs un garšīgs.”:
Medus garšo ne tikai cilvēkiem, bet arī meža dzīvniekiem – piemēram, caunām. Bet ne tikai.
Foto: Vidzemes televīzija
“Protams, tas kūzuls ar laiku jau kaut kāda veidā tiks samaitāts. Atlidos, dzenis izkals caurumus, ja tur bitīte iekšā nebūs, tad nekas, bet, ja būs, tad jau tas caurums ir jāaiztaisa ciet ar kādu dēlīti, jāaizskrūvē. Ja tur bitītes nav, tad tas caurums var tur palikt. Un, tad jau pa to caurumu nāks iekšā dzīvot kādi putniņi vai vāverītes,” skaidro kūzulu takas izveidotājs, biškopis Ivars Rancāns.
Bites kūzulī var dzīvot līdz pat sešiem gadiem. Dzīve tur beidzas, ja bišu māte pārstāj radīt jaunas bites vai tās aiziet bojā. Izveidoto kūzulu taku var apskatīt jebkurš interesants Ogrē dabas parkā “Zilie kalni”.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sižeta saturu atbild SIA "VIDZEMES TV". |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |