Fotogrāfs Edmunds Mitenieks: “Reiz lapsai atņēmu gaili”

Ir agrs rīts, saule tikko, tikko aususi, bet Edmunds Mitenieks jau stāv uz Dzelzs tilta Valmierā un pirms mūsu ierašanās paspējis iemūžināt gan bebru, kas cēli aizpeldējis pa Gauju, gan lapsu, kas devusies rīta pastaigā.

Vaicāts, vai kādreiz sanāk arī pagulēt, Edmunds nosmej un saka: “Es guļu reizēm šitādās vasaras dienās. Man patīk labāk, kad es, piemēram, eju brīvdienā, labāk kādu stundu pa dienu paguļu, nekā pa nakti. Vakarā parasti ir saulriets. Vasarā ziemeļblāzmu nav, bet vasarās ir sudraba mākoņi. Tad es braucu tos sudraba mākoņus bildēt. Tad sanāk tā, ka reizēm pat neaizeju gulēt – sabildēju vakarā sudraba mākoņus, no rīta saullēktu, dzīvniekus, tad kādas pāris stundas pa dienu paguļu un atkal vakarā bildēju tālāk.”

Dodoties Kocēnu virzienā, Edmunds atklāj, kā vispār sācis fotografēt. “Tas sākums vispār ir diezgan dīvains – 2013. gadā nomira mana vecmamma, un tā jau arī runā, ka cilvēks, ja kaut ko pazaudē, kaut kas sākas, kaut kas mainās dzīvē. Tad es sāku fotografēt un rakstīt dzejoļus. Dzejoļus es vairs nerakstu, bet fotografēju un filmēju daudz,” viņš saka.

Smaids sejā saglabājas, bet balss kļūst mazliet nopietnāka, kad viņš piebilst: “Līdz 35 gadiem dzīvoju kā ciet acīm. Es daudz ko vispār nebiju redzējis – kas Latvijā par dabu un visu pārējo. Kad sāku fotografēt, atklāju, ka Latvijā ir tik daudz visādu dabas parādību un tik daudz putnu, dzīvnieku. Tagad es tos sabildēju un rādu cilvēkiem. Daudzi pat nespēj noticēt, ka tādi kā, piemēram, zivju dzenīši vai pupuķi vispār dzīvo Latvijā.”

Vaicāju, vai viņš dzīvniekus sameklē apzināti vai vienkārši paveicas, Edmunds paskaidro: “Pēdējā laikā lielākā daļa dzīvnieku ir, braucot speciāli. Dabas datos var redzēt tās vietas, kur redzēti, piemēram, medņi. Tad aizbraucu, paskatos, nobildēju. Bet bieži vien viss notiek nejauši – tu brauc un ceļmalā vienkārši satiec. Dzīvnieki nebaidās no mašīnām – viņi pie tām ir pieraduši. Tu viņiem vari piebraukt klāt trīs metru attālumā un nofilmēt, nobildēt. Bet tikko kā izkāp no mašīnas – viņi uzreiz prom. Kamēr tu esi mašīnā un pa logu mēģini noķert, tikmēr neviens nemūk.”

Es piebildu, ka dažreiz, skatoties viņa bildes, šķiet – tas viss taču nevar būt tik vienkārši. “Tā ir veiksme, paveicas,” viņš nosmej, “piemēram, par āpša bildi cilvēki prasa, cik ilgi sēdēju pie tās alas un vaktēju. Patiesībā es tikai zināju, ka tur ir ala. Aizgāju ar fotoaparātu apskatīties – āpsis izlien ārā. Uztaisīju trīs kadrus, viņš ielīda atpakaļ, un es aizgāju prom. Tā arī viss beidzās.”

Brauciena laikā ceļmalā redzam zaķi, vēlāk Kocēnos vērojam, kā gulbju tēvs peld aplūkot pie ligzdas pielidojušo zivju gārni. Saule jau uzkāpusi augstāk, un mēs dodamies līdz Gaujas Stāvajiem krastiem. Tur Edmunds cer noķert zivju dzenīti – un mums paveicas. Šajā vietā viņš dalās arī kādā amizantā piedzīvojumā, kas sākās visnotaļ parastā braucienā uz Cesvaini.

“Skatos – lapsa kaut ko nes pa pļavu. Es biju šausmīgi ieinteresēts, jo viņai mutē kaut kas liels. Skrienu pakaļ ar fotoaparātu – izrādās, lapsai mutē ir gailis. Viņa saprata, ka no manis ar gaili neaizmuks, nomet viņu un pati prom. Gailis dzīvs. Es viņu paņemu padusē, skatos – mājas kaut kur tur. Dauzu pie durvīm, saku: es atņēmu lapsai gaili! Un tajā brīdī es domāju par to, kā es izskatos – plika galva, rīts, gailis padusē… Tā sieviete durvīs ir šokā. Viņa saka – kādu gaili? Es saku – kaut kādu raibu. Viņa – mums tikai balts. Es – nu, ko tad lai ar to gaili dara? Viņa – tas nav mūsējais. Es viņu atlaižu, un gailis pats aiziet. Tikai tad paskatos – pulkstenis divi vai trīs naktī.”

Tā nav vienīgā reize, kad Edmunds uzdod cilvēkiem jautājumus, kas liek viņiem apjukt. Viņš atceras braucienu uz Silmačiem, kur meklējis ziedošas sila pūrenes. “Domāju – jāatrod kāda sieviete, kas zina, kur viņas aug. Pie muzeja neviena nav, bet piebrauc policija. Viņi prasa – ko jūs te meklējat? Es saku – sila purenes. Un tajā brīdī skatos pats uz sevi – plika galva, tetovējumi uz kakla, un meklēju puķītes. Policists tā arī skatās – tūlīt prasīs, ko es pīpēju.”

Edmunds Mitenieks pierāda – pasaule mums apkārt ir krāsaina, pārsteigumu pilna un reizēm arī komiska, ja vien spējam paskatīties ar atvērtām acīm, uzlikt agru modinātāju un esam ar vēlmi ieraudzīt vairāk nekā tikai to, kas ir tepat priekšā.