Ikdienā Jānis Šatrovskis strādā ar koku, taču sirdī viņš ir dabas cilvēks. Viņš fotografē un filmē Latvijas dzīvniekus, putnus un ziemeļblāzmas, ar mērķi no uzkrātā video materiāla radīt dokumentālo filmu par dzīvi dabā.
“Dabā esmu bijis visu laiku, visu mūžu. Fotografēt sāku pirms 25 gadiem jau. Iesāku ar filmiņu aparātiem. Kāda tā tehnika bija, tāda bija – putnam tuvāk par simts metriem netiks ar to filmiņu aparātu. Tā bilde pilnīgi nekāda,” stāsta Jānis, atklājot, kā sākusies viņa aizraušanās ar fotogrāfiju. Laikam ejot, viņš pats sevi izglītojis, mācījies, tehnika attīstījusies, un ilgus gadus viņa uzticamais sabiedrotais bijis fotoaparāts.
“Pārgājieni dabā, sēdēšana slēpņos. Visu laiku ar fotoaparātu. Kaut kā vienā brīdī tas fotoaparāts nelikās tik saistošs. Vairāk, ka gribas kaut ko kustībā dabūt. Tad tagad ir šāds,” viņš saka, parādot savu video aprīkojumu.
Lai arī daudzi varētu uzskatīt, ka iemūžināt, piemēram, zosis nav tik aizraujoši, Jānis piekrīt, ka dažreiz vērtīgākais kadrs nav tāds, kurā iemūžināts kāds rets dzīvnieks, bet gan attēla kvalitāte.
“Vērtīgākais ir kadrs, kuru tu esi dabūjis pietiekami kvalitatīvu. Tas varbūt ir mājas zvirbulis absolūtā tuvplānā. Ja viņš izskatās forši, tad man tas ir vērtīgs,” viņš skaidro.
Tomēr arī retumi nav izpalikuši. Gadu gaitā Jānis nofilmējis Urālpūces, dažādus retākus bridējputnus, retas pīļu sugas un sarkankakla zosis.
“No tādiem superretumiem te, Latvijas iekšienē, vidienē ir jāmeklē, ja, lai tos atrastu. Retās sugas pašas pie tevis īsti klāt nenāks,” viņš saka, uzsverot, ka biežāk retumus iespējams ieraudzīt jūras tuvumā.
Pat pēc gadiem dabā un desmitiem tūkstošu iemūžinātu kadru, putnu noteikšana joprojām ir būtiska daļa no Jāņa darba. Te lielisks palīgs ir putnu noteicējs – gan drukātā veidā, gan tiešsaistē.
“Ļoti labs palīgs, lai saprastu, ko tu redzi, ko tu filmē. Tā kā man tas nofilmētais materiāls ir, tad es arī mājā pēc tam varu apskatīties. Lēnām pa kadram tīt, skatīties, kas tas ir par putnu no viena sāna, no otra sāna. Pēc grāmatas iet cauri un meklēt, kas tas īsti ir,” Jānis stāsta par savu darba procesu.
Un, ja izdodas ieraudzīt gredzenotu putnu, sākas īpaša veida “sports” – gredzenu nolasīšana un datu meklēšana.
“Interesants sporta veids ir meklēt tajos baros gredzenotos putnus. Ja mēs to gredzenu nolasām, tad jau numuru var aizsūtīt Ornitoloģijas biedrībai vai speciālās mājaslapās. Tad var iegūt datus par konkrēto putnu – kur viņi ir gredzenoti, cik viņi ir veci, kurā vietā viņi vēl ir novēroti. Visu tā dzīves statistiku mēs varam atrast. Ir diezgan interesanti,” ar aizrautību stāsta Jānis, “Gadās arī, piemēram, zosu pāris, kurš ir vienlaicīgi apgredzenots. Un tad viņi abi tā kopā arī faktiski ir salaulāti un kopā turas.”
Zosis ir ne tikai Jāņa filmēšanas objekts, bet arī nopietns izaicinājums lauksaimniekiem. Jānis, būdams dabā tik daudz, ir novērojis efektīvu taktiku, kā ar tām cīnīties.
“Putnubiedēkļus, to baltos maisus, ko izliek tīrumos, tos vajadzētu likt mazliet vēlāk nekā parasti to dara. Jo ļoti bieži tos uzliek pirms zosas ir atlidojušas. Un tad tas vairs nav efektīvs. Ja mazliet pagaida, kad zosis jau kādu nedēļu dzīvo tajā laukā, un tad uzliek tos putnubiedēkļus, tad zosis ir ļoti uzmanīgas,” viņš skaidro. Skaņas lielgabalu troksnis, pēc viņa teiktā, gan darbojas jebkurā situācijā.
Jautāts, kāpēc viņš turpina celties agrās rīta stundās un doties filmēt, Jānis atklāj, ka tas ir par sajūtām, ko nevar aprakstīt.
“Tieši tas arī ir tas, ka visi vēl guļ un tu izbrauc ārā no mājas. Man patīk pagulēt patiesībā, ļoti patīk. Ir grūti tās dažas minūtes izlīst no siltas gultas ārā, bet tad, kad es tiklīdz esmu ārā, tas svaigais gaiss, tas saules lēkts, tā skaņa, kas riņķī notiek tagad. Tās ir neaprakstāmas sajūtas, tas ir vienkārši tāds vau! Vienkārši vau! Ir jāceļas, jābrauc,” viņš saka.
Un, kā pats uzsver – tieši aprīlis ir īstais laiks, lai dotos dabā un izjustu Latvijas pavasari visā tā pilnībā