Es sev nepiedotu, ja nepalīdzētu – tā saka lazdonietis Ivars Bērziņš, kurš, nedomājot par briesmām savai dzīvībai, metās glābt ledū ielūzušu makšķernieku.
“Braucu šeit lēnām, un tur bija ielūzis makšķernieks. Un viņu nevarēja redzēt,” nesen Madonā piedzīvoto atceras lazdonietis Ivars Bērziņš. Rādot notikuma vietu, viņš stāsta, ka par iespējamo nelaimi liecinājis vien ielūzušā ledus tumšais pleķis sniega klātā ezera vidū. Taču nelāga nojauta likusi otrpus ūdenskrātuvei tomēr apstāties, un tad arī izdzirdējis palīgā saucienus. Bez ilgas vilcināšanās viņš meties palīgā un tikai tad aptvēris, ka telefons palicis mašīnā. Par laimi tuvumā bijis kāds auto, viņš atrāvis durvis, uzsaucis, lai sauc glābējus un prātīgi, maziem solīšiem devies uz ezera vidu, pie ielūzušā makšķernieka.
“Bija bailes, ka nenoslīkst. Bija diezgan daudz izsists ledus, viņš bija mēģinājis pats tikt ārā. Domāju, ka izglābšu viņu ar viņa urbi, bet urbis bija ielūzis ūdenī. Vilku jaku nost. Sāka krakšķēt ledus, es apgūlos, pametu jaku un kaut kā izdevās izvilkt,” stāsta Ivars.
Kad jautāju, vai tajā brīdī nebija bailes, ka arī var ielūzt un abi var iet bojā, viņš atzīst: “Bija bailes, bet tad būtu sirdsapziņas pārmetumi. Grūti izstāstīt to. Varbūt sev nepiedotu, ka negāju. Jo es tiešām nezinu, cik ilgi viņš bija ūdenī un man gribējās ātrāk viņu izglābt.”
Un tas arī izdevās. Pēc pāris minūtēm, kad ieradās glābēji, makšķernieks jau sildījās Ivara mašīnā. Todien Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Madonas daļā darba diena bija kaprālim, ugunsdzēsējam glābējam Oskaram Laucim.
“Biju patīkami pārsteigts, ka ir tik bezbailīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Viņš, visticamāk, bez domāšanas metās palīgā, jo viņam nebija ne striķa, nekas. Visu cieņu, vairāk tādus cilvēkus,” saka Oskars Laucis.
Taču pārgalvība ne vienmēr atmaksājas. “Es arī pēc tā izsaukuma pats analizēju un domāju, ka varēja būt arī ļaunākais scenārijs, kad divi cilvēki būtu jāglābj. Bet īstajā laikā, īstajā vietā, un laikam Dievs kaut kādā ziņā ir stāvējis šinī situācijā klāt,” noteic Oskars.
Kā uzsver VUGD, allaž šādās situācijās jāatceras vissvarīgākais noteikums – iesaistīt glābējus. VUGD Madonas daļas komandieris Arnis Šmugais uzsver: “Jāzvana 112, jāpiesaka notikums un tikai tad jāplāno tālākās darbības. Protams, sākotnēji šķiet – skriešu, lēkšu, iešu palīgā, bet nu tā būtu pirmā darbība, jo tu jau nezini, kā attīstīsies tas notikums.”
Tāpat ļoti būtiski ir novērtēt savus spēkus un arī notikuma apstākļus.
“Ja tu neesi drošs par savām spējām, tad drīzāk labāk neiet, bet gaidīt palīgus, jo beigās var gadīties, ka jāglābj arī pats glābējs. Bet, ja izdomā steigties palīgā, primāri pie plāna ledus maksimāli ievērot, lai būt lielāks atbalsta laukums, vai guļus, vai rāpus. Ja viss ir slikti, tad labāk neiet, izmantot kādu nolauztu koku vai striķi, kas ir pie rokas. Necelt fiziski viņu ārā, bet pasniegt kādu priekšmetu un tādā veidā mēģināt palīdzēt,” skaidro Arnis Šmugais.
Savukārt padoms šoreiz no Ivara puses makšķerniekiem. “Varbūt lai vestes nopērk vai arī durkļus, lai var kaut kā tikt ārā. Un vēlams kaut ko spilgtu, jo viņu nevarēja redzēt. Labi, ka es apstājos,” nosaka Ivars.
Šādi gadījumi atkārtojas ik gadu, tādēļ jāpārliecinās par ledus biezumu, atceroties, ka ūdenstilpē tas nav vienmērīgs. To ietekmē krasta tuvums, niedres un avoti. Tāpat jāsaprot, ka zvans glābējiem nenozīmē garantētu izglābšanu.
“Tās minūtes ir ļoti dārgas šādās situācijās un, ja tā ir ierašanās ārpus Madonas, bieži vien statistika ir tāda, ka mēs vairs neglābjam, bet jau meklējam pazudušo,” brīdina Arnis Šmugais.
Jāpiebilst, ka pēc teorijas, lai kāptu uz ledus, tam jābūt vismaz piecus līdz septiņus centimetrus biezam. To var pārbaudīt, piemēram, ieurbjot, taču jāatceras, ka ledus visā tilpē nav vienmērīgs. Sasalšanu ietekmē arī biezā sniega sega. Par to jāatceras, ja plānota cope vai vēl bīstamāk – drifts uz aizsalušā ezera.