“Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”

Drīzumā Latvijā atkal pieminēsim 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kad vairāk nekā 15 400 latviešu tika aizvesti no dzimtenes. Kinorežisores Dzintras Gekas jaunajā dokumentālajā filmā “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons” stāsts vēsta par aktiera un teātra režisora Mārtiņa Vilsona dzīvi un attieksmi pret pasauli, ko lielā mērā ietekmējusi dzīves daļa, kas pavadīta Sibīrijā. Nupat filmu demonstrēja Daugavpils Rotko mākslas centrā, kur klātesošajiem bija iespēja arī tikties ar režisori un filmas galveno varoni, lai runātu par filmas tematikas nozīmību mūsdienās.

Nu jau sešus gadus šie braucieni nenotiek un ir kļuvuši neiespējami politiskās situācijas dēļ, lai gan arī pirms tam filmēt Sibīrijā esot bijis īsts izaicinājums. 

Kinorežisore Dzintra Geka: “2001. gadā es nolēmu izveidot filmu “Sibīrijas bērni”, par cilvēkiem, kas 1941. gadā tika deportēti. Filmai bija ļoti liela piekrišana Latvijas televīzijā un katru gadu man teica, ka vajag atkal kaut kādu filmu. Tad mēs katru gadu sākām organizēt ekspedīcijas uz Sibīriju. Filmēšanu Krievijā saskaņot ir ļoti grūti, bet mums izdevās. Katru gadu vedām līdzi tādu papīru, ka mums ir grupa, ekspedīcija, mums vienmēr brauc līdzi arī divi operatori, bet cilvēki, kuriem ir tuvinieki miruši Sibīrijā, Krievijā, un pēc valstu vienošanās ir jālaiž uz kapa vietām. Pēc 2014. gada tas kļuva daudz, daudz grūtāk. 2000. gadā, kad mēs pirmo reizi aizbraucām uz Krasnojarsku, 2001. gadā uz Tomskas apgabalu, atsaucība bija daudz, daudz lielāka.”

Aktieri Mārtiņš un Ēriks Vilsoni ekspedīcijā uz Magadanas apgabalu, kur abi dzimuši, devās 2013. gadā. Filmā šis brauciens un ar to saistītās atmiņas un pārdomas atspoguļotas tieši no Mārtiņa Vilsona skatpunkta. Lai gan aktieris dzimis Sibīrijā, no tās neko daudz neatceroties, jo viņam bija tikai četri gadi, kad ģimene atgriezās Latvijā. Vairāk atmiņā palicis krievu armijas laiks, taču kopumā viss ar Sibīriju saistītais esot atstājis dzīvē lielu nospiedumu.

“Es savu bērnību atceros kā vienu pelēku, nemazgātu palagu. Man nav tur saules stariņa, man ir tikai kaut kas pelēks, nošņurcis, un es jau no mazām dienām, jau kad piedzimu, sāku domāt – ko es vispār te daru? Kāpēc es vispār esmu te? Filmā arī bija par tēvu, kad es prasīju – kādas mājas? Par ko mēs te runājam? Tad pamazām atbraucām, laiks Rīgā arī bija ļoti pelēcīgs, un tad pamazām es pasaulē ieguvu krāsas,” pārdomās dalās aktieris, filmas galvenais varonis Mārtiņš Vilsons.

Uz filmu atnākušie jaunieši atzīst, ka tā esot emocionāli uzrunājusi un ka esot grūti iedomāties šādu situāciju mūsdienās, lai gan kopš pirmās deportācijas pagājuši jau 84 gadi. 

Santa un Marija, filmas skatītājas: “Filma bija aizkustinoša, lika par daudz ko padomāt, ļoti skaista. Patiesībā kaut kā grūti iedomāties, pat nevar aptvert to visu, ļoti skumji, protams. Ir grūti, jo ļoti daudzi nestāsta to, kā tur bija. Mana vecvecmamma arī bija tur dzīvojusi, kad bija karš, un viņa neko nestāstīja.” 

Filmas radīšanas mērķis, tāpat kā citos stāstos par Sibīriju, ir saglabāt tautas atmiņas, stāstīt un atgādināt arī jaunajai paaudzei par tiem šausminošiem notikumiem, kas piemeklēja latviešus 1940. gados, vēršot uzmanību arī uz to, ko tieši šis pats agresors šobrīd nodara Ukrainas valstij.