Noteikti visi zina pa kādai Jāņu dienas tradīcijai – lekšana pāri ugunskuram, vainagu pīšana, siera ēšana, alus dzeršana, dziedāšana un dejošana – tas viss piederas svētku svinībām, bet kāda ir šo svētku dziļākā nozīme?
Ja skatāmies no mitoloģiskās puses, latviešu valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits grāmatā “Latviešu mitoloģija” apraksta teiksmu par to, kā reiz Pērkoņtēvu saniknojušas latgaļu sievas, tam pliku dibenu rādīdamas, tādēļ tas uzsūtījis latvju zemei lietavas, kurās applūdušas mājas un tīrumi pašā vasaras viducī, nolemjot tautu iznīcībai. Māra un Laima Pērkoņtēvam lūgušās, lai tas apžēlojas, bet Pērkoņtēvs nebijis pielūdzams. Tad tas no mākoņa malas sadzirdējis, ka latvieši, sakāpuši jumtos un kalnos, sākuši dziedāt. Pērkoņtēvu pārsteidzis šīs tautas nelokāmais raksturs un gara spēks, un tas sūtījis zemē Dieva dēlu Jāni, lai tas nosusina laukus un atgriež tiem auglību, pēc kā tad arī ticis vēl skaļāk dziedāts un svinēts.
Foto no Evikas Muiznieces privātā arhīva
Savukārt latviešu rakstnieka Jāņa Veseļa “Latvju teiksmās” izskan līdzīgs stāsts par Pērkoņtēva dusmām uz tautu un vēlmi to norūdīt caur pārbaudījumiem. Pēc šīs teiksmas Pērkoņtēvs esot uzsūtījis ne lietu, bet ugunsgrēkus, uz ko gan atkal tauta reaģējusi tāpat – nesaliecoties nelaimes priekšā, bet sagaidot to ar dziesmu. Šajā versijā Jānis nācis ar lietavām, nodzēsis uguni un atkal padarījis auglīgus laukus: “Šai naktī satikās viss, un kamēr pār kalniem šīs Ugunis zvīļo, rūdītai tautai būs mūžīga gaita.[1]”
Zāļu dienas vakarā
Pērkons Jāni stipri rāja,
Kam tas nāca tautiņās
Nepuškotu cepuriti.
Lai noskaidrotu nedaudz vairāk par Jāņu būtību, aicinājām uz sarunu folkloristi, latviskās dzīvesziņas kopēju un praktiķi, pirtnieci Olitu Puriņu.
Kāpēc Jāņi nevis Līgo?
Olita Puriņa, Latviskās dzīvesziņas praktiķe, pirtniece, rituālu vadītāja:
Tāpēc, ka latviešiem nav tādu svētku – “Līgo” – vienkārši nav, tas ir refrēns, piedziedājums, un kādreiz dažādu iemeslu dēļ šos svētkus gribēja tā pārdēvēt (red. padomju laikā, lai attālinātu latviešus no īstenajām tradīcijām), bet tautasdziesmās šī nav. Un nav ne tikai “Līgo”, nav arī “vasaras saulgrieži”, mēs svinam Jāņus. Kad man jautā, vai Tu svinēsi saulgriežus, es saku – nē, es svinēšu Jāņus, un es esmu diezgan principiāla šajā jautājumā. Ja domājam par datumiem, tad arī 23. jūnijā var svinēt Jāņus, jo laiks tautasdziesmās nav noteikts, šis laiks dabā nav novērojams. Vienīgais laiks, ko dabā var noteikt, ir vienādības, Lielā diena. Savukārt Jāņus svinēja tad, kad bija apdarīti darbi, Kad bija nopļauts siens un samests kaut kur čupā, lai varētu gulēt, un Jāņus nesvinēja, kad ir auksts, un varēja būt tā, ka dažādās Latvijas vietās Jāņus svinēja dažādos laikos. Arī tautasdziesmās parādās rindas par to, ka, eu, visi jau Jāņus ir nosvinējuši, mēs esam nokavējuši. Jāņus var svinēt tad, kad tu tiem esi gatavs, un, jā, svarīgi ir, ka tos nesvin aukstā laikā – ja jāvelk mugurā kažoks, tad tie nav Jāņi.
Ja mēs runājam par datumiem, tad Saules kalendārā mēs redzam, ka Jāņu svinēšanas laiks katru gadu ir no 20. jūnija līdz 22. jūnijam, bet mūsu oficiālās brīvdienas iekrīt 23. un 24. Jūnijā. Vai tam ir nozīme?
Mēs pēc tiem datumiem tik precīzi nevadāmies – piemēram, šogad pavasara vienādības, Lielā diena bija 17. marts Nu, patiesībā, kaut kāds 15.-18. marts. Mēs esam pieraduši turēties pie šī kalendāra, mēs gribam dzirdēt konkrētus datumus, kad mēs svinam, piemēram, 21., 22. un tālāk, bet, ja es pasaku, ka šogad tajā 15 jūnijā bija silts, un es biju gatava svinēt, tad tie man bija Jāņi, es nevaru teikt, ka tajā 22. tie būs pareizāki. Jāņi ir jāpiemēro pēc vienādībām, un es teiktu, ka šogad Jāņi ir sākot no 14., 15. jūnija. Tātad – svinam tos, kad ir apdarīti darbi, kad ārā ir silti, un kad mēs varam sanākt kopā.
Man Jāņi ir tad, kad daba ir pilnbriedā – ir rasa, ir skaista saule, cilvēki ir savā pilnbriedā, viss zied, briest un viss ir pilns, pilnasinīgs. Svinam vasaru, svinam siltumu, un tas praktiskais latvietis jau skatās arī no tāda sakārtotības viedokļa – pēc tiem pavasara darbiem jau kaut kad tā māja ir jāiztīra, tāpat kā Ziemassvētkos. Sākumā mēs tīrām, tad mēs rotājam, un tikai tad ir Ziemassvētku izdarības. Tāpat ar Jāņiem – tos nevar nosvinēt vienā dienā. Mēs jau nedēļu pirms Jāņiem kārtojam māju, kurinām pirti, gatavojamies principā no kristīgās Vasarsvētku tradīcijas. Ir dārzi jāsakopj. Praktiskajam latvietim tas ir sakārtot savu vidi un – svinēt. Tā ir dabas spēku kulminācija – vieni no svētkiem, viens no atskaites punktiem, piemēram, man, jo es svinu visus 8 gada atskaites punktus. Plus tā ir īsākā nakts un garākā diena – mēs varam iespējami daudz pabūt tajā gaismā, un tas ir arī laiks uzlikt aizsardzību, jo būšana tajā tumsā ir īsa. Cilvēki kādreiz ticēja tam maģiskajam, ka mēs varam uzlikt stipru aizsardzību sev un savai sētai, pasargāties no raganām, spīganām un rupučiem – ļoti daudz dainu pierakstīts arī par šo.
Foto no Evikas Muiznieces privātā arhīva
Tīri astronomiski un astroloģiski mēs arī esam vistuvāk šim kosmiskajam notikumam, kad Dieva dēli apprec Saules meitas, un, manā izpratnē, tās Saules meitas ir šī cilvēka dvēsele, kas ar kosmisko spēku savienojas. Tad šis ir tas brīdis, kad arī cilvēka dvēsele, ne vien ķermenis, var smelties šo spēku. Iespējams, ka mēs vispār šajā laikā noslēdzam kaut kādus kosmiskos līgumus, jo tā multidimensionalitāte ir milzīga – sievišķā daļa, vīrišķā daļa, kosmiskā daļa, mītiskā daļa, dabas daļa – tas viss ir kopā. Tāpēc mums galvās ir vainagi – gan meitām, gan sievām, gan vīriem – tas ir savienojums ar kosmisko. Visi mūsu svētki ir par auglību, bet Jāņi – visvairāk. Senākajos laikos, kad bija ģimenes, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja tikt pie bērniņa, Jāņi bija laiks, kad varēja veikt tā saucamo “legālo krūmu terapiju” – šajā laikā legāli drīkstēja visi ar visiem. Martā piedzimušajiem bērniem neviens tēvu nemeklēja, neviens par to necepās – nekas, ka kaimiņu Pēterim bija līdzīgs, galvenais, ka tas bērniņš bija.
Kas ir vainags?
Tā ir kosmiskās enerģijas koncentrācija Tev galvā. Tanī brīdī tu savienojies gan ar debesīm, gan ar zemi, kad tu uzliec vainagu galvā. Un tad ir visas stihijas – uguns, ūdens, zeme, gaiss – pilnīgi visas stihijas sinhronizējas šajā laikā. Tāpēc arī visas rotaļas, kas ir šajā laikā, saistās ar stihiju savīšanu “Dindaru dandaru, ozoliņi”, šī bitītes ložņāšana ir laika kārtošana, neviena no izdarībām jau nenotiek tāpat vien, ķekša pēc. Vai tautasdziesma “Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņu” – bērnudārzā māca šo deju dejot, bet arī šis ir par auglību.
Šogad Jāni ielīgoju
Ar to rožu vaiņadziņu;
Kas to zin, citu gadu
Vai būs rožu vaiņadziņš.
Jāņu neatņemama sastāvdaļa ir ugunskurs un uguns rituāls, kura laikā ugunij arī ziedojam. Ko mēs varam un drīkstam ziedot ugunij?
Es esmu par to, lai Uguni vienmēr pabarotu. Bet tas var būt jebkas – pirmkārt, tas varētu būt medus, jo mēs zinām, ka bites ir Dieva sūtņi pasaulē, jo tad mums notiek šī saruna ar Dievu. Otrkārt, tas ir Jāņu siers, šis baltais Jāņu siers, kas tomēr ir mājās siets, ne Trikātas. Vēl tas varētu būt bišu vasks, kas ir gaisma, ko mēs godinām šajos svētkos. Tā var būt pašu cepta rudzu maizīte, patiesībā uguntiņai var ziedot jebko. Es parasti aicinu ugunskuram sataisīt trejdeviņu zāļu pušķīti, mazākais 3-3-3 – 3 augi par sevi, sev, mīļajam, kaut ko novēlēt, 3 augi par ģimeni un 3 – par mūsu mīļo Latviju. Tie var būt 3-3-3 vai 9-9-9. Vai no 27 ziediņiem savīt vainadziņu un ielikt ugunī, galvenais, kaut ko no sevis, vēlējumu sev. Var arī dzintaru ziedot ugunij, kas ir gaismas un Saules simbols. Uguni labāk ir pabarot nekā nepabarot. Un Jāņos mēs nededzinām atkritumus, Jāņos mēs Uguni kraujam, lai Uguni godinātu – tā ir cieņa pret uguni, tā ir stihija, un tā ir spēcīga stihija – pret uguni jāizturas ar cieņu. Tādēļ mēs arī ceļam gaisā uguni – lai izgaismo.
Kā ir ar lekšanu pāri ugunskuram? Kas tā par tradīciju un kāda ir tās nozīme?
Kura vieta mums silst, lecot pāri ugunskuram? Tas arī ir auglības rituāls, sevišķi sievietēm. Šādā veidā notiek attīrīšanās. Un tiem pāriem, kam gribas bērniņu, pilnīgi noteikti jālec pāri ugunij.
Foto no Evikas Muiznieces privātā arhiva
Paturpinot ar vainagiem – tikai meitām vai visiem?
Visiem vainagi, arī visiem lopiem, kas ir mājās – tā bija tā aizsardzība un sētas rotāšana. Es atceros, ka agrāk gotiņām lika galvā vainagus, mēs pinām, domājot par to, ka no dzīvnieku auglības bija atkarīga visa dzīvošana mājās, un arī dzīvniekiem ir jābūt šajā kosmiskajā savienojumā.
Un nedaudz par augu nozīmi – vai ir kaut kas, ko obligāti jāpin vai tieši otrādi – ko nedrīkst pīt Jāņu vainagos?
Visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā – man nav tādu ziņu, ka kaut ko nedrīkstētu likt vainagos. Mums ir pieņemts, ka vīriem ir ozollapu vainagi, bet es saku, ka arī sievām var vainagos ielikt pa kādam ozola zaram, jo ozols ir dzimtas koks – mēs katrs piedzimstam savu tēvu dzimtās. Ozols ir dzimtas plūsmas koks – no augšas uz leju un no lejas uz augšu – tā plūsma ir nebeidzama.
Vai vīriešiem vajadzētu iepīt liepas zarus vainagā? Nezinu, vīrieši mūsdienās ir dažādi. Bet ozols noteikti ir spēka koks, un mūsdienu vīriešiem to spēku noteikti vajag, lai izturētu mūsu stiprās sievietes. Es domāju, ka ir jāpin pilnīgi visi ziedi, bet jāpadomā par to, kāds ir tas zieds, ko mēs iepinam, ko mēs gribam ar to iedot, jo vīriem vainagus pin sievas. Zieds pats par sevi ir uguns enerģija, tieši ziedkopa, un, ja man tās uguns ir daudz, es viņu varu sazemināt, iepinot kādu zālīti. Vai lepnam cilvēkam, kas nevar tikt galā ar savu pašpārliecību – iepin viņam kaut ko, kas ir ložņājošs, vai cilvēks, kurš varbūt nav tik ļoti draudzīgs, tam var kādu vītenīti iepīt, lai viņš māk savīties ar pasauli. Cilvēkam, kuram pietrūkst stabilitātes un mērķtiecības – tam tādas puķes, kas aug taisni uz augšu. Par šo vajag padomāt. Un tā atkal ir sievietes zināšana. Aizsardzībai, piemēram, vienmēr derēs pīlādzis un nātre.
Par aizsardzību runājot – atceros, ka ar pīlādžiem rotāja visas ieejas, lai ļaunie spēki netiek, bet jautājums, vai arī apģērbā mums ir šī aizsardzība šajos svētkos jāieliek? Rotās, jostās? Latviskajās zīmēs?
Mūsdienās rotās – liec jebkādas zīmes, tas spēku noteikti pastiprinās, mēs rotājamies šajos svētkos. Man tas ir vainags, citam varbūt tas tiešām vairāk ir saistīts ar rotaslietām, tas viss der. Bet, kas ir svarīgi – sievām Jāņos noteikti brunči un zem brunčiem – nekā. Tas ir, lai paņemtu to zemes enerģiju, to auglības enerģiju, jo sievietes auglība nav saistīta tikai ar bērnu laišanu pasaulē. Sievietes dzemde katru mēnesi piepildās, piepilda sirsniņu, piepilda rociņas, piepilda mūsu prātu ar šo auglīgo mīlestību, un mēs radām sev apkārt šo auglīgo telpu – no sievietes auglības ir atkarīga arī vīrieša auglība, bērnu auglība, sētas auglība. Un Jāņos garie svārki – auglības dēļ.
Un tie strīpainie svārki mums ir, jo tā arī ir aizsardzība. Bet jebkādi tautiskie elementi nostrādās. Kad tu uzvelc tos garos svārkus, apsien jostu un uzliec vainagu – nu tev jau mugura iztaisnojas, jo, pirmkārt, tas vainags ir jānotur. Šī kosmiskā enerģija var plūst – ar kupri viņa to darīt nevar. Manā uzstādījumā, manā sētā vīri arī obligāti baltos kreklos un ar jostām, vienalga kādām, vīrietim vienmēr biksēs ir jābūt jostai – tā josta sacentrē, iedod spēku, pat ja tur nav nekādas zīmes virsū.
Vai tad, ja mēs svētkus svinam, nezinot to dziļāko nozīmi, mums tas vienalga strādā enerģētiski par labu?
Jā. Ja mēs svētkus svinam, vienalga, kādā veidā, mēs paliekam pozitīvajā, tajā plus zīmītē, un tas ir tas, kas mums mūsdienās pietrūkst. Latviešiem vārdam “dziedāt” un “dziedināt” ir viena sakne – dziedam, dziedinām sevi un apkārtējos, svinam un esam šajā pozitīvajā domā, un mēs telpu sev apkārt padarām pozitīvu, un būšana priekā ceļ vibrācijas, ja mēs tā to ņemam. Cilvēki, tad, kad dzīvo priekā, viņi ir veselāki – tātad svētku svinēšana veicina veselību!
Caur zemīti upe tek,
Es caur ļaužu valodām.
Aties Jāņi, pusvasaras,
Trūks ūdeņa upītē;
Dieviņ, zini, kad pietrūkšu
Es no ļaužu valodām.
[1] Veselis, J. “Latvju teiksmas”, “Jānis”, 34. “BENNAUS”, 2000.