Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūrā godināta Veronika Dundure

Nupat aizvadīts viens no grandiozākajiem gada pasākumiem latgaliskajā kultūrtelpā – pasniegtas latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2024”. Par mūža ieguldījumu šogad balvu saņēmusi Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja, latviešu valodas un literatūras, latgaliešu rakstu valodas skolotāja un novadpētniece Veronika Dundure, kura jau kopš padomju laika attīstījusi skolēnos interesi par savu novadu un tā cilvēkiem. 

“Par cylvāku stuosta juo lobī dorbi, I par Veru tīšom ir ļūti daudzi dorbi, dažeidi, daudzveideigi, kas par jū stuosta, i, ja kaids ir peļniejis tū bolvu, tod Vera ir tīšom peļniejusi,”* tā skaidro Inta Nagle, Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras, latgaliešu rakstu valodas skolotāja.

Savukārt, Nautrēnu vidusskolas 12. klases skolniece Rūta Vonoga par skolotāju saka šādi: “Es pati labi apsazynojūs juos dorbu gon “Vuolyudzānūs’, gon arī myusu školā kai školuotuoja, es uzskotu, ka jei ir vīna nu školuotuojom, kas ir vysilguok nūsaturiejusīs ite, kas ite ir vysilguok struoduojusi, i da, bolva ir peļneita.”**

Veronika Dundure ir Nautrēnu vidusskolas skolotāja jau kopš 1974. gada. Lai gan sākotnēji pati gribējusi studēt Latvijas Universitātes “Ekonomiskās informācijas mehanizētās apstrādes organizācijas” programmā, stājoties universitātē neizdevies tur iekļūt, tādēļ tika izdarīts lēmums studēt filoloģiju. Latgaliešu valodas un latgaliskā izvirzīšana darba priekšplānā lielā mērā notikusi, pateicoties latgaliskajai videi gan dzimtajā Kārsavā, gan videi Nautrēnu pagasta centrā, Rogovkā.

“Školā beja nūvodpietnīceibys muzejs spieceigs, i kotru godu vysa škola pīsadalieja muzeja fonda papyldynuošonā. Pateiceiga beja literaturys programma, beja paradzātys stuņdis literarajai nūvodpietnīceibai, i tys nūzeimieja, ka ar vysu klasi mes variejom kaut kū dareit, tīši pieteit nūvodu. Ar jaunīšim mes uzrakstiejom viestuli iz Minsteri Albertam Spoģim par tū, kū mes dorom te, Nautrānūs, i sajiemom ļūti boguoteigu gruomotu kluostu. I tys beja taids ļūti lobs duovynuojums, lai bārni vyspuor radzātu, ka latgaliski ir na tikai babu puotoru gruomotys sātā, bet tik daudz saraksteituo,”*** stāsta Veronika Dundure, “Boņuks 2024” balvas ieguvēja par mūža ieguldījumu. 

Pateicoties Veronikas Dundures darbībai, šogad apritēs jau 25 gadi, kopš tiek rīkotas latgaliešu valodas olimpiādes, latgaliešu valodas daiļlasītāju konkurss “Vuolyudzāni” un kopš ir atjaunota latgaliešu valodas skolotāju vasaras nometne “Vosoruošona”. Veronika ir arī bijusi viena no galvenajām iniciatorēm un darītājām, pateicoties kurai izveidots novadmācības priekšmets un vēlāk arī latgaliešu rakstu valodas nodarbības, kas šobrīd fakultatīvi tiek apgūtas vairāk nekā 40 Latgales skolās.

“Nu muoksleigi tū navar uzspīst, tam juonuok pošam nu sevis. Es pīmiņu, mes bejom kod Dzīsmu svātkūs, es muocejūs vydškolā, ar kūri, myusim pascieja – narunojit tikai latgaliski. Mes taidi baileigi bejom, nu vyspuor dīzgon ībaideiti tajā laikā. Suokūt jau ar jaunū godsymtu, ar 21. godsymtu, es daudzi ar školānim asmu bejusi Reigā, i jī nasakautrej runuot latgaliski,”**** saka Veronika Dundure.

Liela loma latgaliešu valodas uztveres maiņā Latvijas mērogā esot bijusi savulaik aktīvajiem Latgales jauniešiem un mūziķiem, un Veronikas darba vides kontekstā – milzīgais atbalsts no skolas vadības un pagasta pārvaldes puses. Lai gan, no izglītības viedokļa raugoties, daudz kas nav mainījies arī līdz mūsdienām: “Kod pi Izgleiteibys ministrejis Vaļsts volūdys politikys departaments organizieja komiseju, dorba grupu 2011. godā, kur virziejamīs iz tū, lai varātu vuiceit latgalīšu volūdu, i tod beja juoizpietej vyspuor muoceibu gruomotys, izpietejom mes volūdā, nu i kur kaut kas miniets? Gondreiž nikuo. Ar viesturi vyspuor eksperimentej vysu laiku. Cik tod nu Latgolys viesturis ir viesturis stuņdies? Tys jau godu desimitim ir runuots, praseits, bet vyss stuov iz vītys. Tān vysi runoj par motivaceji, bet kaida var byut motivaceja, ka nav mierķa? Vyspuor cylvāki, kas, varbyut, nu nazyna, bet ar lokālū jau suocās i turpynojās nacionālais patriotisms,”***** stāsta Veronika.

Šobrīd Veronika ir spara pilna turpināt gan darbu skolā, gan darbu pie latgaliešu valodas un vēstures jautājumu aktualizēšanas skolu pamata mācību programmās, kas, viņasprāt, šobrīd ir apgrūtinoši “Skolas 2030” dēļ, jo tai ir jābūt katra atsevišķa pedagoga motivācijai – audzināt bērniem lokālpatriotismu un cieņu pret savu dzimto pusi. 

*“Par cilvēku stāsta viņa labie darbi, un par Veru tiešām ir ļoti daudz darbu, dažādi, daudzveidīgi, kas par viņu stāsta, un, ja kāds ir pelnījis to balvu, tad Vera tiešām ir pelnījusi.”

**“Es pati labi apzinos viņas darbu gan “Vālodzēnos”, gan arī mūsu skolā kā skolotāju, es uzskatu, ka viņa ir viena no skolotājām, kas visilgāk ir šeit noturējusies, kas visilgāk te ir strādājusi, un, jā, balva ir pelnīta.”

***“Skolā bija novadpētniecības muzejs spēcīgs, un katru gadu visa skola piedalījās muzeja fonda papildināšanā. Pateicīga bija literatūras programma – bija paredzētas stundas literārārajai novadpētniecībai, un tas nozīmēja, ka ar visu klasi mēs varējām kaut ko darīt, tieši pētīt novadu. Ar jauniešiem uzrakstījām vēstuli uz Minsteri Albertam Spoģim par to, ko mēs darām te, Nautrēnos, un saņēmām ļoti bagātīgu grāmatu klāstu. Tas bija tāds ļoti labs dāvinājums, lai bērni vispār redzētu, ka latgaliski ir ne tikai vecmammu pātaru grāmatas mājās, bet tik daudz sarakstītā.” 

****“Mākslīgi to nevar uzspiest, tam jānāk no sevis. Es atceros, kad mēs bijām Dziesmu svētkos, es mācījos vidusskolā, ar kori, mums pateica – nerunājiet tikai latgaliski. Mēs tādi bailīgi bijām, vispār diezgan iebiedēti tajā laikā. Sākot jau ar jauno gadsimtu, ar 21. gadsimtu, es daudz ar skolēniem esmu bijusi Rīgā, un viņi nekautrējas runāt latgaliski.”

*****“Kad pie Izglītības ministrijas Valsts valodas politikas departaments organizēja komisiju, darba grupu 2011. gadā, kur virzījāmies uz to, lai varētu mācīt latgaliešu valodu, bija jāizpēta vispār mācību grāmatas, mēs izpētījām valodā, un kur kaut kas ir minēts? Gandrīz nekas. Ar vēsturi vispār eksperimentē visu laiku. Cik tad no Latgales vēstures ir vēstures stundās? Tas jau gadu desmitiem ir runāts, prasīts, bet viss stāv uz vietas. Tagad visi runā par motivāciju, bet kāda var būt motivācija, ja nav mērķa? Ko es dzirdu latgaliski? Cik televīzijas pārraižu? Viņi neredz valsts mērogā, valsts masu medijos latgaliešu valodas pielietojumu. Vispār cilvēki varbūt nezina, bet ar lokālo jau sākas un turpinās nacionālais patriotisms.”