Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka aiz šķietami vienkārša vērpjamā ratiņa slēpjas īsta vēstures liecība? Par to aicina pārliecināties tīnūžnieks Ivars Rancāns, kurš izveidojis vērpjamo ratiņu izstādi. Viņš jau ilgāku laiku tos kolekcionē un nolēmis daļu no savas kolekcijas parādīt plašākai publikai Ogres novada Tīnūžu Tautas namā.
Tīnūžnieks Ivars Rancāns, mirkli nedomādams, uzreiz mani sēdina pie vērpjamā ratiņa, kas kādreiz piederējis viņa vecmāmiņai jeb kā viņš viņu sauc – babiņai. Tas ir pats, pats pirmais ratiņš, kas nonāca pie Ivara. Viņš vēl tagad atceras, kā ratiņš sāka rūkt vēlā vakarā.
Ivars Rancāns, izstādes autors: “Pie šitādas rūkšanas tu aizmigi un no rīta mosties, un atkal ratiņš rūc. Nu, kas tur aizkrāsnē rūc? Babiņa jau pa tumsu, viņa pat gaisu neslēdza, lai mēs varētu izgulēties.”
Vecmāmiņa gan nebija domājusi, ka tieši viņas ratiņš Ivaram vairos mīlestību pret tiem. Un nu jau viņa īpašumā ir vairāk nekā 20 tādu.
Ivars Rancāns: “Vecmāmiņa pieceltos no kapa un galvu saķertu – ak, šausmas, pie kura tagad nākt un strādāt!?”
Katrs ratiņš iegūts kādā konkrētā vietā – gan Latvijā, gan ārzemēs. Ivars atzīst, ka tos nemaz nav tik viegli, kā mēdz teikt, “nomedīt”, jo ratiņu kļūst arvien mazāk. Nereti cilvēki, iegādājoties lauku īpašumus, tos vienkārši sadedzina vai izmet. Tāpat daudzās mājās tas joprojām tiek glabāts kā mantots priekšmets, taču praktiski netiek izmantots. Līdzīga situācija savulaik bijusi arī ar Ivara sievasmātes ratiņu.
Izstādes autors atminas: “Es atceros, ka sievasmāte, cik es sievasmāti pazīstu, jau gadus 30, nevienu reizi nebija apsēdusies un vērpusi. Viņš stāvēja šķūnītī. Un viņa tagad man saka – Ivar, ir man. Es saku – bet, ko tad tu, mīļā čoša, klusē, ja tev ir? Nu, aizgājām, jā, atradām, ir.”
Šis ratiņš nācis no Baltkrievijas un ir pilnībā izgatavots no ozolkoka. Līdzīgi stāsti slēpjas aiz ne viena vien ratiņa.
“Te arī pierakstīts – Latvijas laika desmit latu ratiņš. Tad, kad es to ratiņu nopirku, es nemaz nezināju, ka viņam zem šīs skrūves, izjaucot ārā, atradīsies tādi skaisti desmit Latvijas laika lati. Paskat, re, kur, smuka naudiņa kādreiz bija. Viņi bija tā smuki salocīti un iebāzti tur. Nezinu, vai tā tantiņa, kas bija vērpusi, vai viņa bija to slēpusi?”, saka Ivars Rancāns.
Tomēr visinteresantākais atgadījums, kas noticis ar Ivaru – viņam izdevies atrast divus ratiņus, ko izgatavojis viens un tas pats meistars.
Ivars Rancāns: “Šis ratiņš nr. 2, tas ratiņš nr. 4, vienāds griezums, vienādi robiņi izfrēzēti, izgriezti, redz, šeit arī tāpat, un šeit arī tāpat, viss identisks. Ciskas tāda paša garuma, virpojums vienāds, rociņas identiskas. Tad tas nozīmē, kā man kādreiz viens vīrs teica – Ivar, tu vari meklēt visu mūžu, bet divus vienādus ratiņus neatradīsi. Nu, brīnums notiek.”
Ivara sapnis ir reiz atvērt muzeju, kur varētu apskatīt visus viņa vērpjamos ratiņus. Taču šobrīd daļu no tiem var redzēt izstādē Tīnūžu Tautas namā līdz 30. aprīlim.
Ja arī kādam no jums ir kāds lieks vērpjamais ratiņš, aicinām sazināties ar Ivaru Rancānu, kurš tos kolekcionē.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Novadu ziņas kanālā ReTV" saturu atbild SIA "Re MEDIA” |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |