Aelita Vilde-Batņa: “Mēs piedzimstam ar divām kājām – viena ir mūsu dzi- mums, otra – mūsu zeme.”
Aelita Vilde – Batņa ir skolotāja, aromterapijas speciāliste, pirts skolas “Lielzemenes” vadītāja un mācību spēks. Absolvējusi Liepājas pedagoģisko institūtu. Kopā ar vīru Juri abi ir autori divām grāmatām – “Tauta, kas aicina pirtī Dievu” un “Pirtīža” – abi arī izstrādājuši spēcinošu un efektīvu pirts procedūru klāstu, tostarp procedūras, kādas izmantoja mūsu senči savās pirtiņās. Pirts rituālos Aelita un Juris izmanto dabas materiālus – pašu sietas pirts slotas, zāļu paladziņus, zāļu uzlējumus.
Aelita, kuram novadam tu jūti piederību?
Es esmu zemgalniece visās savās saknēs – esmu dzimusi Jelgavā, un lielākā daļa dzīves ir pavadīta Zemgalē. Kādu laiku gan dzīvoju tur, kur dzima bērni, tas bija Vidzemē, bet tad es atgriezos Zemgalē, pie savām saknēm, un nu jau vairāk kā 20 gadus esmu atkal zemgalniece.
Ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, kas būtu galvenais, ko tu uzsvērtu?
Es teiktu, ka esmu sieviete, kura savā dzīvē ir bijusi ļoti lielos meklējumos, bet galu galā ir nonākusi pie sava dvēseles uzdevuma – es strādāju ar sievietēm, atrgriežu viņas pie viņu pašu būtības, dodu viņām telpu un iespēju atrast sevi, srādāt ar sevi un iet pie sevis dziļumā jaunos līmeņos.
Kāds ir bijis tavs ceļš no bērnības sapņa līdz brīdim, kur esi tagad?
Es esmu bijusi izteikts dabas bērns – mamma ļoti daudz strādāja, tēvs aizgāja no ģimenes, kad man bija pieci gadi, tādēļ es ļoti daudz biju viena un dabā – kāpu kokos, staigāju pa meža malu, bridu pa rudzu laukiem, sapņoju un dziedāju uz akmeņiem – visas šīs lietas, ko es esmu darījusi dziļā, neapzinātā bērnībā, ir tas pats, ko es daru tagad – es savienojos atpakaļ ar dabu, esmu atpakaļ pie sevis. Ļoti daudz sanāk strādāt ar meditācijām. Esmu absolvējusi Rīgas pedagoģisko skolu, kur ieguvu bērnudārza audzinātājas izglītību – tā laikam ir mana pamata profesija, jo es ļoti mīlu bērnus, un tāpēc arī tagad man ir ļoti daudz pirtīžu rituālu un pirtiņu ar bērniem, taču bērnudārzā nekad īsti neesmu strādājusi – pēc pedagogu absolvēšanas Liepājā sāku strādāt kā skolotāja. Lielu daļu savas sirds esmu atstājusi Palsmanes pamatskolā, kur man plašāk pavērās skats tieši uz latvisko dzīvesziņu, ko sāku iedzīvināt skolas ikdienā caur dažādiem pasākumiem – tolaik gan citus tas maz interesēja, bet bērnus interesēja.
Aelita Vilde-Batņa.
Tādēļ turpināju šīs zināšanas attīstīt, un šobrīd esmu tās atnesusi līdz pirtij. Pa savu dzīvi kopumā esmu bijusi dažādās profesijās – esmu bijusi arī skolas direktore, strādājusi administratīvo darbu. Ir izdevies pierādīt sevi arī finanšu lauciņā – esmu strādājusi arī tādā sfērā kā apdrošināšana, pateicoties kam, izdevās uzbūvēt “Lielzemenes”, jo šis darbs deva lielāku finansiālo rocību. Man pašai nekad nav bijis bail ne no viena darba, tādēļ laikam viss, ko uzsāku, arī izdodas.
Jau 16 gadus veicam arī jauno pirnieku apmācību mūsu ar vīru pirts skolā, un tam visam pamatā ir latviskā dzīvesziņa un pasaules uztvere caur mūsu zemes garamantām.
Minēji, ka strādā tieši ar sievietēm – kāda, tavuprāt, ir sievietes galvenā loma vai misija šajā pasaulē?
Sievietei ir ļoti dažādas lomas, bet viena no lomām, kas viņu ļoti izmaina, ir mātes loma. Tad, kad sieviete iziet šo iniciāciju, un pasaulē ienāk viņas bērniņš, tas ir ļoti transformējošs process, tad notiek arī īstā pašas sievietes dzimšana – no šī brīža iekšējais kosmoss viņu pārkārto. Es vienmēr salīdzinu sievieti gan ar ūdeni, gan ar zemi, jo tās abas ir sievietes stihijas. Brīdī, kad pasaulē nāk bērniņš, šis ūdens kļūst dziļāks, tieši dzemdību procesā, savukārt zeme kļūst stiprāka. Bērnam ienākot pasaulē, sieviete sāk dzīvot citu dzīvi – viņa vairs nedzīvo tikai sev, viņai jāgūst jauns līdzsvars. Viņai jāsaprot ūdens būšana sevī, jāstrādā, lai neizšķīstu šajā ūdenī, kas ir rūpes par bērnu un visu pasauli sev apkārt. Tāpat ir jāapzinās arī zeme sevī – ja sieviete paliek tikai šajā stihijā, tad viņa kļūst smaga un pārslogota. Taču, ja sieviete atrod sevī to visduspunktu, viņa atrod ne tikai vietu šai mātes lomai, bet arī saglabā sevī sievietes būtību, jo māte ir sakne, bet sieviete ir zieds. Ja sakne ir stipra, tad zieds var uzziedēt.
Ar kādām problēmām, vispārinot, protams, sievietes pie tevis vēršas?
Lielākoties tās ir sievietes pēc dzemdībām, jo dzemdībās, kā jau teicu, notiek lielas transformācijas. Tam var sekot pēcdzemdību depresija, nesaprotamu jūtu viļņi, ievainojumi – sieviete šajā laikā ir kā membrāna, viņa jūt visu – kā bērns elpo, pasaules spriedzi, un viņa var netikt ar to visu galā. Senajā tradīcijā bija pieņemts, ka 40. dienā pēc bērniņa nākšanas pasaulē sieviete devās pie kāda viedā, kas “aizvēra dzemdības”, un tad, kad sieviete šīs dzemdības “aizver”, viņa ir pārbūvējusi savu iekšējo templi, no jauna atguvusi sievietes spēku – tas ir viens no uzdevumiem, ko es daru. Es varētu uzrakstīt grāmatu par to, kā sievietēm pēc šīs “dzemdību aizvēršanas” mainās dzīve, bet Latvija ir pārāk maza, mēs pārāk ātri viens otru atšifrētu un šie stāsti vairs nevarētu būt konfidenciāli.
Ko tu teiktu sievietēm, kas neapsver bērnu ienākšanu savā dzīvē? Vai viņas automātiski nepiepilda savu misiju?
Katrai sievietei ir savs liktenis un sava misija, katrai savs dvēseles uzdevums, galvenais sajust šo vibrāciju un neiet līdzi modei – tagad jau ir sievietes, kas ir uzlikušas pašas sev uzstādījumu nedzemdēt bērnus ar, manuprāt, dīvainu atrunu, ka: “Pasaulē pietiek cilvēku.” Tas, pēc manām domām, ir tāds modes kliedziens – šādi uzvesties. Ja Dievs mūs ir sūtījis šajā dvēselē kā sievietes, jāsaprot, ka dzemde ir mūsu dobjais orgāns, tā mums katru mēnesi prasa: “Apaugļo mani!” Ja sieviete nevēlas pildīt mātes uzdevumu, viņa vai nu nav saskaņā ar sevi, vai viņai ir dots cits uzdevums, kas pašai ir jāsajūt.
Aelita Vilde-Batņa.
Mēs šobrīd vispār redzam, ka sievietes kļūst aizvien līderīgākas, kam kontrastā parādās tāds termins kā “vīriešu vientulības epidēmija” – kā tu komentētu šo situāciju? Vai tas nav sava veida balansa zudums?
Jā, tu jau pati atbildēji – tas ir dabiskā balansa zudums. Mūsdienās mēs esam pilnīgi sajukuši. Vērtību skala cilvēkam vienmēr ir bijusi vienkārša, bet ar to ir grūti dzīvot mūsdienu sarežģītajā pasaulē. Mēs gribam mainīt dzimumu, jūtamies nevērtīgi, bet svarīgākais ir savienošanās ar sevi un būšana ar sevi, kas ir būšana dabā – Dievs ir daba, un Dievs ir katrā no mums. Ja mēs šo daļu neizjūtam, sākam maldīties un nonākam līdz tevis jau pieminētajam disbalansam. Tā ir maldīšanās, tas ir mans uzskats.
Kādā posmā tad mēs esam vispār šobrīd pasaulē? Vai mēs nonāksim atpakaļ pie balansa?
Tas, ko nozīmē būt perfektam, veselam veseluma izpausmē, būt viedam – šī izpratne cilvēkiem ir pazudusi. Sievietei, piemēram, mūsdienās, šķiet, ka viņa ir skaista, ja viņai ir perfekts augums, Turcijā ielikti balti zobi un uzpumpētas lūpas. Un tas sāk attiekties arī uz vīriešiem. Bet, ja tu pajautā par šo skaistuma kultu cilvēkam, kas ir dvēselisks un saskaņā ar dabu, viņam šī ārišķība šķitīs nepievilcīga. Protams, tas ir mārketings, kam mēs lielā mērā sekojam, bet es jūtu, ka ir sācies garīguma laikmets, un ka liela daļa cilvēku sāk atgriezties pie sevis, viņiem ir nepieciešamas šīs garīgās vērtības – to mēs redzam pēc savu skolēnu un klientu skaita pirtī. Es vienmēr saku, ka mēs piedzimstam ar divām kājām – viena ir mūsu dzimums, otra – mūsu zeme. Ja mēs esam dzimuši Latvijā, mums ir jāsaprot šīs zemes vērtības, šīs zemes vibrācija – te ir bijusi latviešu tauta, balti, vibrācija, kuru cilvēki ir nesuši sev līdzi caur dabas ritumu un nodevuši nākamajām paaudzēm. Cilvēki, kas to nejūt, iet uz darbu, nāk mājās un uzskata sevi par pasaules pilsoņiem, bet manā uzskatā – viņi ir apmaldījušies.
Ir cilvēki, kas nodarbojas ar jogu un citām praksēm, kas ir lieliski, bet tad man ir jautājums – kādēļ mēs zinām citu tautu prakses, bet nezinām savu latvisko dzīvesziņu?
Esot šajā zemē, mums ir jāzina senču tradīcija un noteikumi. Un mēs lēnām, bet pārliecinoši uz to ejam. Pirts maina šo sajūtu, un mēs redzam, kā paši cilvēki mainās šai sajūtai līdzi.
Paturpinot par “skaistuma kultu”, ko pieminēji – daļa no tā ir arī “jaunības kults”, bailes novecot. Kādēļ novecošana arī ir svarīgs dzīves etaps, kas jāpieņem?
Kā jau es teicu – tas ir masu mediju uzspiests šablons. Jau minēju arī, ka sievietes dobjais orgāns ir dzemde, un otrs viņas dobjais orgāns ir sirds. Reizēm mēs nobīstamies, ka menopauzes laikā mums ir jāsāk dzīvot šajā sirds vibrācijā, jāsāk dot mīlestība, kuru sieviete, iespējams, pati pilnā mērā dzīves laikā nekad nav saņēmusi, tāpēc nemākam un negribam to dot tālāk caur titulu un lomu “vecmāmiņa”. Bet vecmāmiņas loma ir brīnišķīga un fantastiska, kad došana notiek no sirds centra.
Ja mēs sev tā pajautātu, kuru no sievietēm savā ģimenē mēs vislabāk atceramies bērnībā, domāju, ka daudzi atcerētos tieši vecmāmiņu. Man, piemēram, mamma ļoti daudz strādāja bērnībā, un, lai gan viņa bija klātesoša un rūpējās par mani, es vairāk atceros tieši ar vecmāmiņu pavadīto laiku – kā mēs dziedājām, kā viņa man mācīja adīt, šūt, lasīt, tamborēt, atpazīt augus un puķes. Viņa man iemācīja, ka kārtībai jābūt vienmēr un visur, viņas atziņas joprojām man ir prātā – viņa man prata dot mīlestību no sava dobjā orgāna – sirds. Mēs vienmēr atcerēsimies šīs viedās sievietes savā dzīvē – viņas var pat neko neteikt un nedarīt, viņām pietiek vien būt klātesošām un dot savu enerģiju caur sirdi.
Ja mēs skatāmies plašāk, kādēļ mūsu sabiedrībā joprojām pastāv sava veida stigma un aizspriedumi senlatviskās dzīvesziņas pieņemšanā un noticēšanā tās rituālu un mācību spēkam?
Es teiktu, ka tas ir kristietības un padomju laika pārklājums, kur tika noliegtas “pagāniskās”, kā viņi to sauc, tradīcijas. Ir Ievas Ančevskas (red. etnoloģe, filoloģijas doktore) pirmās disertācijas darbs, kur viņa, pētot materiālus, ir atklājusi, ka tieši mūsu zemē tika sadedzināts ļoti daudz cilvēku – tu varēji nonākt uz sārta pat par zāļu tējas krūzi, un šīs zemapziniskās bailes mums ir saglabājušās. Mēs baidāmies, ka mūs par šīm dziļajām zināšanām sodīs. Arī padomju laiks, kad cilvēkiem bija jāpakļaujas vienam vienotam redzējumam, ir atstājis savu nospiedumu – mana mamma un mana vecmāmiņa, kas abas bija ļoti viedas, vienalga bija iedzītas šajos rāmjos. Reiz es biju atnākusi no skolas, un man bija uzdevums iztīrīt māju. Es, to darot, biju uzlikusi ļoti skaļi mūziku, un tajā laikā, izrādās, bija nomiris Brežņevs. Mamma ieskrēja dzīvoklī, uzšāva man un teica: “Trakā, ko tu dari? Tu gribi Sibīrijā nonākt?” Tā ka šīs cilvēku zemapziniskās bailes ir ļoti stipras. Arī latviskā dzīvesziņa ir tā, kas ir jālaiž caur sevi, mums nav skolotāju kā jogā, kas parāda priekšā, kas jādara – sajust Dievu sevī varam tikai mēs paši, neviens skolotājs mūsu vietā to izdarīt nevar.