Ja mājās ir suns vai kaķis, jūrascūciņa un pat pitons, nevienu vairs īsti neizbrīna, taču man bija iespēja paviesoties lauku sētā, kur līdz ar divpadsmit suņiem un tikpat kaķiem mīt virkne eksotisku radību. Tā teikt – pašiem savs mini zoo. Kas mudina uz šādu dzīvesveidu un vai tas nav pārāk apgrūtinoši, to jautāju pašai privātā mini zoo īpašniecei Undīnei Ekšo, kura kopā ar mammu Ivandu Ramani dzīvo Sarkaņu pagastā Madonas pusē.
Divpadsmit suņi un kaķi
Atverot lauku sētas vārtus, mani sagaida divpadsmit teritoriju sargāt gatavi, taču saimnieču klātbūtnē draudzīgi suņi. Kā stāsta Undīne, vienpadsmit ir šķirnes suņi un tikai viens – tā saucamais patversmes variants. Savukārt no divpadsmit kaķiem tikai sfinksi ir apzināti iegādāti, pārējie – dzīves pabērni.
“Būtībā dzimuši, auguši vai nu uz ielas, vai šķūnīšos, kūtiņās. Ķerti, socializēti, palikuši pie manis pagaidu mājās uz mūžu. Ar slimībām, bailīgi, bet iemīlēti,” stāsta Undīne, rādot uz kaķenīti, kura sevi glāstīt nav ļāvusi četrus gadus. Tagad pieradusi un sevi samīļot ļauj arī citiem, tostarp man.
“Reizēm vajag ļoti ilgu laiku, lai kaķis socializētos,” atzīst dzīvnieku saimniece. Kad jautāju, kā kaķi savstarpēji sadzīvo, Undīne atklāj, ka iespējamais noslēpums mierpilnai līdzāspastāvēšanai ir kopīgās ēdienreizes. Tā kā barību, ja to atstātu trauciņos allaž pieejamu, izēstu suņi, šajā mājā arī kaķi tiek baroti pa laikiem. Un visi reizē, vienā laikā. Tā arī esot apguvuši prasmi draudzēties.
Viņa atzīst, ka savu reizi kāda zelta zivtiņa gan no kaķu nagiem esot cietusi, taču kopumā te labi sadzīvo vesela virkne eksotisko radību.
“Man ir pāris pitoni, gekoni, dažādi kukaiņi, zarkukaiņi, lielais sienāzis, vairākas prusaku sugas,” stāsta Undīne, pasmaidot, kad vēlos apstiprinājumu, ka tie taču nav tie paši prusaki, no kuriem cenšas dzīvokļos atbrīvoties.
“Nē, to mums mājās nav,” smejas Undīne, “tās ir eksotiskās sugas, kuras cilvēki tur kā mājdzīvnieku. Madagaskaras šņācējprusaks, kas ir populārākais visā pasaulē, kā arī ne tik pazīstams Dienvidamerikas prusaks, kurš pie manis dzīvo vairākus gadu desmitus. Ar tiem arī es sāku, kā ar eksotiku,” atminas Undīne, kurai pusaudžu gados esot bijusi pilna māja ar grauzējiem.
“Žurkas, peles, degupeles, adatu peles, smilšupeles, truši. Tie gan ir dzīvnieki, kurus vairs neizvēlētos, jo viņi ir skaļi un prasa pamatīgu kopšanu,” atzīst Undīne, “tādēļ sāku ar eksotiku, jo tie ir klusi, nevajag būrus katru dienu tīrīt, un arī uzturēšana ir lētāka nekā kaķim vai sunim. Ļoti ērti mājdzīvnieki,” secina saimniece.
No bēniņiem izglābtie baloži
Patvērumu šeit raduši arī no daudzdzīvokļu mājas bēniņiem izglābtie baloži, kuri nereti jumta stāvos mitinās veselās kolonijās.
“Baloži bēniņos uztaisa lielu bardaku, cilvēki lemj tās baložu kolonijas iznīcināt, aizver ciet bēniņus. Viņiem ir bijis žēl iznīcināt mazuļus, zvana vetārstiem, tie zvana man, un tad es tos paņemu pie sevis,” baložu stāstu klāsta putnu glābēja, “cīnos par viņiem. Maksimāli cenšos izbarot un palaist vaļā, ja tas ir iespējams, bet šobrīd – jā, divi ir pie manis,” rādot patiešām īstu baložu skaistuli, stāsta Undīne, piebilstot, ka jācer, ka šis gads atkal nenesīs kādu jaunu balodi, bet, ja vajadzēšot, tad meitene esot gatava atkal rūpes par putniem uzņemties.
Kā zināms, kaķis un suns sniedz siltumu un mīļumu, bet prusaki un vaboles – tikai klātbūtni. Ne visiem saprotama izvēle, uz ko Undīne atbild: “Es laikam esmu ļoti introverts cilvēks, tā dzīvnieku mīļošana man nav pats svarīgākais. Sākotnēji tā ir interese, vai tu vispār vari tam pieskarties, plus interesanti, kā katru jābaro, kā jākopj. Un viennozīmīgi, eksotika ir vienkāršāk uzturama nekā suns vai kaķis. Jā, varbūt to iegāde var būt salīdzinoši dārga, arī mājvietas izveide, bet tālākā uzturēšana gan krietni lētāka,” secina dzīvnieku kopēja.
Arī cilvēks ir dzīvnieks
Un tomēr katram no šiem dzīvniekiem ir savas prasības, atšķirīgs uzturs, temperatūra, mitruma līmenis, kas jānodrošina. Rūpju gana un izdevumu arī.
“Paši nenopirksim krutākās mantas, kas patiesībā man nav nekāda vērtība. Man vērtība ir dzīvnieki un viņiem atbilstoši apstākļi,” atzīst meitene, uz ko viņas mamma Ivanda Ramane piebilst: “Grūtākais ir ar tiem pagaidu māju kaķiem. Gribas palīdzēt, bet viņi tiek atvesti slimi, faktiski neārstējami, bet dzīvot griboši. Palīdzot viņiem, pazeminās mana dzīves kvalitāte, jo aiz tiem taču visu laiku nākas savākt. Bet apzinos, ka dzīvnieks taču nav vainīgs, ka kādā brīdī nonācis uz ielas,” saka Ivanda, uzsverot, ka nereti cilvēki vēlas būt žēlsirdīgi un paņemt kaķi no patversmes, taču, ak vai, lielākoties vēlas mazus, mīļus, pūkainus kaķēnus, taču vecie un slimie nevienam nav vajadzīgi.
Un to Ivanda droši stāsta no pašu pieredzes, ar ko Undīne saskārusies, strādājot dzīvnieku patversmē “Lazdonītis”.
“Tur palika viena pati meitene strādāt, tad nu mani pierunāja uz pusslodzi, lai gan biju gatava būt vienkārši brīvprātīgā. Man pamata darbs ir Samariešu apvienībā. Es allaž uzsveru, ka arī cilvēks ir dzīvnieks, un, ja tu mīli dzīvniekus, tad tev jāmīl arī cilvēks. Tas darbs ar vecu cilvēku aprūpi ir tas, ko es varu un gribu darīt,” noteic Undīne Ekšo.
Un šeit man jāpiebilst, ka arī Ivanda strādā Samariešu apvienībā, rūpējoties par līdzcilvēkiem. Kad jautāju, kā sabiedrība reaģē uz šādu dzīvesveidu starp prusakiem, čūskām, zivīm un baložiem viņa atzīst, ka mīlestībai pret dzīvniekiem nav robežu vai sabiedrības diktētu rāmju.
“Es cenšos dzīvot tā, ka man ir vienalga, ko par mani runā, galvenais, ko es pati par sevi domāju. Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju, lai domā, ko grib!” noteic Ivanda.
“Tam jābūt cilvēkam, kuram tas ir dzīvesveids, kurš negrib daudz ceļot pa pasauli, pavadīt daudz laika ārpus mājas. Tas ir cilvēks, kurš būtībā savā ziņā ir piesiets pie mājas. Bet tāpat mēs dodamies gan uz teātri, gan dziedam korī un esam aktīvas, taču allaž atceramies, ka mājās mūs gaida,” saka Undīne.
“Jā, es nekad nejūtos viena,” piemetina Ivanda, “man nav bail iziet ārā tumsā, zinu, ka mani sargā suņi. Ja tā aizdomājas, kā būtu, ja pēkšņi visi dzīvnieki pazustu, tad jāteic, ka es laikam nemaz tā nemācētu dzīvot,” aizdomājusies nosaka Ivanda.
Un tiesa, jo dzīve ar virkni mazo radībiņu kļuvusi par dienas neatņemamu sastāvdaļu. Ne velti ik pa laikam meitenes ar savu mini zoo dodas arī uz skolām un bērnudārziem, ļaujot bērniem klātienē iepazīt dabas patiesos brīnumus un daloties savā mīlestības stāstā pret dzīvniekiem.