Valmierietis Kristers ikdienā strādā Zemessardzē, taču kā savu sirdslietu atradis pārgājienus un došanos dabā - Kristers organizē un vada pārgājienus jau aptuveni vidus gadus. Viņa ceļš sākās ar studijām Vidzemes Augstskolā. Tur bija iespēja satikt un iepazīt cilvēkus, kuri arī nodarbojās ar pārgājieniem. Šobrīd Kristers rīko pārgājienus lielām cilvēku grupām katru mēnesi. Viņš ir arī diezgan liels aktīvās dzīves piekritējs - skrien, peld un izbauda arī riteņbraukšanu.  

Aizraušanās ar pārgājieniem sākās plānoti vai nejauši? 

Tas bija nejauši. Es izstāstīšu mazu stāstu - mums 12. klasē pirms izlaiduma katram iedeva A4 lapu, tur bija rakstīts klases biedra vārds un uzvārds, un mums bija kaut kas jāuzraksta par šo klases biedru. Viena meitene bija uzrakstījusi, ka viņa mani redz armijā vai gida profesijā. Un es nekad nebiju par to tā iedomājies, jo cilvēki zināja, ka gribu iet mācīties uz aizsardzības akadēmiju, lai gan tur diemžēl uzreiz pēc vidusskolas nesanāca iestāties. Par to gida profesiju es nedaudz pasmējos, tad kaut kā sanāca, ka tas viss laikam bija netīšām. Man nebija kaut kādi konkrēti plāni pēc 12. klases, arī mans prāta stāvoklis tajā brīdī, visticamāk, nebija pareizajā vietā - biju ļoti izklaidīgs un nezināju īsti, ko gribētu darīt. Es zināju, ka vajag studēt, kaut kādu virzienu ieturēt, citādāk aiziešu kaut kur "neceļos". Gribēju tikt studēt Rīgā, tur netiku. Tad atradu studijas šeit, Vidzemes Augstskolā. Tūrisma studijas bija otrajā plānā, bet mani ieinteresēja tas, ka tūrisms tiek apvienots ar uzņēmējdarbību, un tad es nodomāju, labi, es pamēģināšu, varbūt iegūšu uzņēmējdarbības pamatus un tūrisms vienkārši būs kā papildus ieguvums. Atskatoties atpakaļ, studijas nebija tik vērtīgas kā cilvēki, kurus satiku un kuri man, iespējams, to virzienu dzīvē parādīja kaut kā pavisam nejauši. 

Vai varētu teikt, ka kļuvi par dabas bērnu? 

Jā. Es šodien domāju par to, kāpēc man tā daba tik ļoti ir piesaistījusi. Tas galvenais iemesls laikam varētu būt tas, ka sociālie mediji mani dara nemierīgu, un es esmu sapratis to, ka man kā patērētājam tas nenāk par labu mentālai veselībai. Es pilnvērtīgi neizbaudu savu ikdienu, ja esmu pakļauts sociālajiem medijiem. Līdz ar to bija periods, kad atteicos no tā visa. Un tajā pašā laikā kaut kā man izveidojās tā saikne ar dabu, un tad es izdomāju, ka neplānoju atgriezties pie sociālajiem medijiem kā patērētājs, bet kā satura veidotājs. Un tad šīs divas lietas saliku kopā un izdomāju, ka vadīšu pārgājienus. Līdz šim ir gājis ļoti labi. 

Runājot tieši par pārgājieniem, vai pašos pirmsākumos bija atsaucība no citiem pārgājienos iet gribētājiem? 

Pirmo reizi, kad rīkoju pārgājienu, nekādas lielās reklāmas netaisīju. Es vienkārši Facebook uztaisīju pasākumu, kas manā gadījumā bija pārgājiens, un uz pirmo pārgājienu pieteicās kādi četri pieci cilvēki. Es, protams, biju ārkārtīgi priecīgs par to, jo vismaz kāds pieteicās pārgājieniem. Es neteiktu, ka sākumā tā atsaucība bija liela, pieņemu, ka tas tā bija tāpēc, ka es nebiju, teiksim tā, tajā sociālajā vidē pazīstams kā cilvēks, kas vada pārgājienus, kā gids. Cilvēkiem nav tā uzticība sākumā. Domāju, ka tā panākumu atslēga bija tieši satura veidošana, kas ir saistīta ar pārgājieniem un iespēju cilvēkiem mani iepazīt, teiksim tā, caur manu ikdienu, lai gan īpaši necenšos savu privāto dzīvi attēlot sociālajos medijos. Vairāk tieši koncentrējos uz saturu saistībā ar manu nodarbošanos un līdz ar to viņiem veidojas šī uzticība. Tuvākajās dienās būs divi pārgājieni un abas grupās ir vismaz 30 cilvēku. Tā kā es pats šos pārgājienus organizēju, vadu, atbildu par reklāmām un visu pārējo, tad sociālie mediji man tiešām palīdzēja. 

Šobrīd ir arī patstāvīgie dalībnieki? 

Jā, un vispār ir tā, ka nākamie divi pārgājieni nav nemaz publiski, tāpat ir pieteikušies ļoti daudz cilvēku, esmu izveidojis savu mazo komūnu. Man gribētos vairāk tos pārgājienus vadīt, gribētu arī darba dienās, gribētu dzīvot vispār mežā.  

Varbūt ir kaut kādas īpašas grūtības, ar ko tu esi saskāries gan plānojot pārgājienus, gan arī dodoties dabā? 

Mans lielākais dzīves izaicinājums bija Pirenejos ar draugu. Mēs aizbraucām pārāk agri uz kalniem, bija ļoti liela ziema. Nevarētu teikt, ka apmaldījāmies, bet mēs ļoti lēnām kustējāmies uz priekšu un nonācām līdz patiesam izmisuma stāvoklim. Galvā iezagās doma par to, vai vispār pārnāksim mājās? Pārgājienu laikā viens no izaicinājumiem ir pielāgoties cilvēkiem, dažāda veida publikai. Ne tikai tiem, kas var noiet 30 kilometrus. Pats sapratu to, ka man ļoti patīk tā plānošanas daļa, kad sēžu pie datora, plānoju pārgājiena norisi, un tad realizēju to visu dzīvē un redzu, ka tas viss izdodas. Man tas sagādā vislielāko baudu laikam. Un es to neuzskatu par izaicinājumu, izaicinājums laikam varētu būt tā diena, kad eju ar cilvēkiem. Es gribu, lai visiem ir labi. Ejot pārgājienos ar cilvēkiem, pats varbūt to izbaudu mazāk, jo es domāju par citu cilvēku labsajūtu. Es vienmēr pārgājienu vienu reizi izeju viens pats, lai būtu skaidrs maršruts, mēs neapmaldītos un tajā brīdī, kad es esmu cilvēkiem, nerastos sarežģītas situācijas, kas cilvēkiem liktu zaudēt uzticību. Līdz ar to lielākais izaicinājums laikam ir iet ar cilvēkiem, jo cilvēki ir ļoti, ļoti dažādi. Ir jāatrod kompromiss, lai tā grupiņa turētos kopā, lai visiem būtu labi, tad iedomājies - 30 personības un viņas visas ir kaut kā jānotur kopā. 

Vai atmiņā ir palicis kāds īpašs pārgājiens vai moments no tā?

Vēl nesen, kad bija pēdējais sniegs, mēs gājām gar Zaķupīti, netālu no Tūjas. Šis pārgājiens man tiešām palika atmiņā. Tas nebija garš, tie bija kādi desmit kilometri. Tā ainava bija nežēlīgi skaista. Mēs nebijām daudz tajā dienā, tas bija ļoti spontāns pārgājiens. Arī tad vienkārši pārgājienu grupā piedāvāju cilvēkiem, pieteicās kādi divpadsmit. Cilvēki bija ļoti priecīgi, visa tā diena bija izdevusies, bija silts un saulains laiks, ārā bija sniegs. Nācās šķērsot upi. Cilvēki arī pēc tam ļoti labas atsauksmes atstāja, un tas man sagādāja maksimālu prieku. 

Atskatoties uz pirmo pārgājienu un atceroties nesenāko - vai tu jūti izaugsmi sevī, tāpat arī paša pārgājiena plānošanā un norisē? 

Jā, noteikti, jo es uzskatu, ka man nav bail komunicēt ar cilvēkiem. Visticamāk, bez komunikācijas prasmēm es nevarētu darīt šo darbu. Protams, vienmēr rodas uztraukums pirms pārgājiena, bet tad paiet kāda stunda cilvēku kompānijā un ir izveidojusies brīva atmosfēra. Pārgājiena beigās sajūtas ir ļoti brīvas, un šķiet, ka tieši komunikācijas ziņā, kā es sevi pasniedzu kā cilvēku un cik interesanti ir mani stāstījumi, tas noteikti ir uzlabojies. Lai gan es domāju, ka esmu cilvēks, kurš prot komunicēt un nebaidās, nereti pieķeru sevi pie domas, ka vēlos atrast jaunus komunikācijas "knifiņus", kā, piemēram, psiholoģiski ietekmēt cilvēku. Nu, protams, pozitīvā veidā, nevis ietekmējot negatīvi. Tā komunikācija ir ļoti stipri augusi no pirmā pārgājiena. No plānošanas puses skatoties, proti, ja man agrāk likās, ka katram mana pārgājiena maršrutam jābūt unikālam, katru reizi ir jādomā pilnīgi kaut kas jauns, tad kaut kādā brīdī man tas vienkārši sāka radīt sarežģījumus. Cilvēki bieži dodas dabā, it sevišķi pēc Covid-19 to var novērot biežāk, un man radās ideja, kāpēc man vienkārši neizmantot esošās, jau piedāvātās pārgājienu vietas. Protams, es cenšos izdomāt pats savus maršrutus, bet esmu palicis daudz brīvāks izvēlē no pieejamiem resursiem. 

Kad dalībnieki var sagaidīt nākamo, oficiālo pārgājienu? 

Nākamais pārgājiens notiks 27. aprīlī. Iesim no Ainažiem līdz Salacgrīvai. Diemžēl šis pārgājiens jau arī ir pilns, bet es domāju, ka nākamie tuvākie pārgājieni varētu būt jau Maijā. Man jau gribētos organizēt pārgājienus katras brīvdienas, bet ir ģimene, ir draugi, ar ko es vēlos pavadīt laiku un dažādas savas personīgās vēlmes. Es ļoti ceru, ka nākotnē izdosies izveidot savā dzīvē tādus apstākļus, lai es varētu iztikt no tā, un tad es varētu teikt, ka es daru to, ko man patīk darīt. Maijā tuvākā būs pārgājienu sērija piecos vai sešos posmos, kas būs gar Vidzemes piekrasti, Jūrtaka. Ideja nav oriģināla, Jūrtakas maršruts jau pastāv, es to esmu sadalījis piecos posmos, proti, 112 kilometrus kopā iesim vienreiz mēnesī, varbūt divreiz mēnesī. Par katru pārgājienu cilvēki saņem zīmodziņu un tad, kad ir sakrāti trīs vai četri zīmodziņi, gājējam pienākas kāda balviņa. Šādā veidā esmu izmantojis jau pieejamu resursu, kas ir jau šis Jūrtakas izstrādātais posms, ielicis kaut ko no sevis, izveidojot jau savādāku produktu. Paralēli šai pārgājienu sērijai noteikti būs kāds pārgājiens pa mežiem, man ļoti interesē mazas upītes, ļoti patīk gar tām staigāt. Manos sociālajos tīklos noteikti varēs redzēt. Kaut šobrīd nesūdzos par cilvēku skaitu pārgājienos, man tāpat gribas satikt jaunus cilvēkus, jo es visu laiku eju pārgājienos ar tiem pašiem cilvēkiem, tādējādi kaut kādā komfortā ieslīgstu. Un tad es vairs neredzu nekādu izaicinājumu un ir ļoti viegli to darīt. Man nepatīk tā, man patīk atrasties nelielā diskomfortā. 

Tu arī esi bijis uz sarunām ar jauniešiem par iedvesmas gūšanu - kur tu pats smelies to iedvesmu?

Tas varbūt izklausās ļoti pārspīlēti, bet mēs tiešām dzīvojam vienu vienīgu reizi. Man tiešām liekas, ka katra diena, kurā neesmu ieguldījis savu darbu, mēģinājis kļūt par labāku cilvēku vai kādam citam kaut ko labu izdarījis, ir diezgan izniekota. Man patīk būt aktīvam un es nekad nesēžu uz vietas. Kur es meklēju iedvesmu? Agrāk tie bija cilvēki, piemēram, sociālajos medijos. Pēdējais cilvēks, kas mani tā ļoti iedvesmojis ir latvietis Kārlis Bardelis. Tas ir džeks, kurš visai pasaulei apceļoja apkārt ar savu paša spēku, viņš laivoja pāri okeāniem, ar riteni brauca un ar skrituļslidām. Viņš man tādu lielu iedvesmu ir iedevis. Mani laikam iedvesmo arī cilvēki, kuri sniedz atsauksmes par to, ko es daru. Tad es sevi pats kaut kādā veidā iedvesmoju un mēģinu ikdienā noķert to sajūtu. Tā ir tā sajūta, ka esmu uz viļņa, tas ir tad, kad man rodas labākās idejas. Jā, es, visticamāk, arī esmu pats savas iedvesmas avots. 

Kāds ir tavs dzīves moto vai mīļākais teiciens, ko atgādini sev ikdienā? 

Man īsti nav, bet pirmais, kas man nāca prātā, ir joks ar draugu. Kā jau minēju, es daudz skrienu, sociālajos medijos arī sekoju skrējējam, kuru sauc Deivids Goggins un parasti, kad, piemēram, meklēju attaisnojumus, ka neiešu skriet vai kaut ko nedarīšu, draugs man atsūta video, kur šis te kungs saka: "You're just being a bitch." Ir sevī tā otra balss, kas saka, ka grib komfortu. Man laikam tas komforts tā ne pārāk. Liekas, ka tur tajā visā nav izaugsme.