“Personības koda” trešās sezonas 8. epizodes viesis Normunds Staņēvičs ir cilvēks ar ļoti labu izglītību un pamatīgu pieredzi vadītāja darbā. Pašlaik viņš pieņēmis, kā pats saka, savas dzīves lielāko izaicinājumu un kļuvis par Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes priekšsēdētāju. Raidījumā Normunds pastāsta arī, kāpēc pēc ilgiem gadiem privātu uzņēmumu vadībā izlēmis saistīt savu profesionālo dzīvi ar tik vispārzināmi sarežģītu jomu, kā veselības aprūpe. Viņš arī atzīst, ka zina – sākumā slimnīcā dēvēts par Saldējuma čali, jo iepriekš vairākus gadus bijis Food Union vadītājs.
Pirms sarunas ieraksta kolēģe izteica bažas, ka mūsu viesis izskatās pārāk pareizs, tāpēc saruna varētu arī neizdoties un izvērsties formālā, vispārēju frāžu pilnā patērzēšanā. Tomēr Normunds atsaucās aicinājumam raidījumā būt “vienkārši cilvēkam”, nevis vadītājam, pastāstīja gan par savu daudzveidīgo profesionālo pieredzi, gan uzskatiem un vērtībām, gan arī to, kas ir viņa stiprā un atbalstošā mikro pasaule pēc darba laika beigām.
Savulaik esam bijuši kolēģi kādā reiz lielā uzņēmumā. Laikā, kad Normunds bija tā vadītājs, tiešām šķita, ka pēc vairākiem satricinājumiem šis uzņēmums atgūsies, jo viņam bija skaidrs redzējums, kā to izdarīt. Taču, vismaz kāda pilsētas leģenda tā stāsta, pēc sapulces pie viena no akcionāriem, kurā nav klusējis, bet aizstāvējis savu viedokli, viņam nācās no šī uzņēmuma aiziet. Man šķita interesanti uzzināt, vai tiešām toreiz tā notika. Raidījumā vaicāju arī par to.
Te tikai mazs ieskats sarunā. Raidījuma atkārtojums šovakar plkst. 19.00, bet šo epizodi var noskatīties arī retv.lv un ReTV YouTube kanālā.
Pašcieņu atgūt ir ļoti grūti. Piķi tu nopelnīsi
Tu esot izgājis no tās sapulces, teikdams – ar mani neviens tā nerunās. Paturēji savu stāju.
Tā bija. Atrodoties amatos, ātri vari zaudēt saikni ar realitāti. Domāju, ka Latvijā vēl joprojām tā ir liela problēma, ka ļoti daudzi vadītāji ir vīrieši. Esmu vienmēr centies visur runāt un pārliecināt, lai mēs šajā ziņā varētu rast līdzsvaru. Jo ticu, ka tas gan visai sabiedrībai, gan mikro sabiedrībām uzņēmumos dod lielu vērtību un balansu gan finansiāli, gan emocionāli. Visādā ziņā. To darot [esot vadošos amatos], tu saskaries ar ļoti daudziem ietekmīgiem, bagātiem cilvēkiem. Viņi patiešām tic, ka ir tādā kā pusdievu statusā. Un daudziem no viņiem ir bail. Viņi negrib ar tiem konfliktēt, viņiem bail ar tiem strīdēties. Protams, arī man sākumā, ar viņiem daudziem strādājot, vairākās no šīm pozīcijām. Vienmēr ar tādiem esmu saskāries.
Kā es ar to esmu ticis galā, kā uz to skatos? Esmu sapratis, ka patiesībā jau es esmu lielāks par viņiem. Ja es nesāku lamāties, es nesāku uzcepties un man nav jāpazemo cits cilvēks, lai es varētu parādīt savu domu, tad patiesībā man jājūt pret viņu žēlums, ka viņš ir tāds. Līdz ar to es esmu vienmēr lepojies ar tiem cilvēkiem, kas man ir apkārt, kas var būt inteliģenti cilvēki un dot citiem prieku. Nevis ar naudu vai spēku būt tādi citu cilvēku pazemotāji, gūstot kaut kādus īstermiņa labumus sev. Tieši ar šo domu es vienmēr esmu centies strādāt. Un arī privātajā dzīvē tiešām vērtēt cilvēku inteliģenci, patiesumu un to, ka viņi novērtē sabiedrību, kurā dzīvo.
Kā tev šķiet, kāpēc vieniem cilvēkiem ir šī stāja un mugurkauls un citiem nav? Ir arī cilvēki, kas tiešām baidās. Kam šķiet – ja viņš tagad pazaudēs to krēslu, tad viņa dzīve apstāsies. Bet tu esi uzskatāms piemērs, ka tu tikai attīsties un ej tālāk.
Protams, ka lielā mērā tā ir audzināšana, tās ir kaut kādas bērnības traumas, kam tu pats esi gājis cauri, tā ir dzīves pieredze. Man jau šķiet, ka mēs katrs savā ziņā esam unikāli. Un nav kaut kādi labi vai sliktie cilvēki, bet vienkārši šajā gadījumā mums jārunā par to, kā tu pats sevi redzi. Ja tev ir šī finansiālā brīvība atļauties sevi nepazemot, tad es domāju, ka katrs to izvēlēsies. Ja mēs runājam par Latviju, tad zinām, ka, iespējams, ļoti daudziem cilvēkiem nav iespējas atļauties tā runāt. Bet nu, es vienmēr aicinu tomēr mazliet apsēsties un padomāt – kas tad tavā dzīvē ir svarīgāk.
Pašcieņu atgūt ir ļoti grūti. Piķi tu nopelnīsi.”