Ogres Vēstures un mākslas muzejā nesen tika atklāta izstāde ““Pie Zelta Liepas” – Ogres kafejnīcas leģenda”. Saistībā ar izstādi nupat aizvadīta arī diskusija par intūristu. Tā bija iestāde, kas okupācijas laikā apkalpoja un uzraudzīja ārvalstu tūristus. Kafejnīca “Pie Zelta Liepas” bija viena no retajām vietām, kur varēja uzturēties un baudīt maltīti arī ārzemju tūristi.
Padomju okupācijas laikā iestāde “Intūrists” bija atbildīga ne tikai par ārvalstu tūristu uzņemšanu, bet arī par to uzraudzīšanu un kontroli. Ogres kafejnīca “Pie Zelta Liepas”, kas izcēlās ar augsto kvalitāti, bija viena no trim vietām ārpus Rīgas, kur bija atļauts ēdināt ārvalstu viesus. Tomēr pat šādās vietās tūristi un to darbība tika rūpīgi uzraudzīti. Par to arī notika diskusija Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons: “Lai nav tā medaļas viena puse tikai – nostalģiskas atmiņas par jaunības laikiem un kafejnīcā pavadīto. Bet ir arī tā apjausma, kas tad pasaulē tobrīd notika, kas tad okupētajā Latvijā tobrīd notika realitātē. Un vēstures fakti kopsakarā ar atmiņām un liecībām arī sniedz šo reālo ainu. “
Ārvalstu tūristu pārvietošanās un kontaktēšanās ar vietējiem iedzīvotājiem bija stingri uzmanīta un ierobežota. Par pārkāpumiem draudēja izraidīšana vai pat kriminālatbildība. Taču neraugoties uz to, daudzi šo laiku mēdza dēvēt par kafejnīcas zelta laikiem. Kā liecības liecina, par kafejnīcu nebija saņemta neviena slikta atsauksme, savukārt darbinieki jutās pagodināti strādāt tik prestižā vietā.
Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Kristīne Zaķīte: “Zelta liepai bija iespēja uzņemt viesus un viņus norobežot no apkārtējās vides. Respektīvi, slēgt telpas, nepieļaut vietējo iedzīvotāju ienākšanu, nepieļaut, ka darbinieki kontaktējas ar tūristiem. Tūristiem arī tas bija lielā mērā pārsteigums, kāda ir šī padomju laika virtuve, jo viņi tomēr nāca no citām valstīm. Ogre bija kā veiksmes stāsts.”
Tomēr ne viss tā priecēja tūristus. Kā atzīst vēsturniece Kristīne Zaķīte, ārzemju tūristi arī saskārās ar padomju laika skaudro realitāti un par to vairāki neklusēja. “Šeit jau tika minēts, piemēram, ka tūristi ir fotogrāfējuši pārpildītās atkritumu tvertnes, pussabrukušas ēkas, žēlojušies par to, ka tualetēs nav tualetes papīra, ka ielas ir nesakoptas un visapkārt valda netīrība.”
Un tas nelīdzinājās ne tuvu tam, ko padomju laikā sludināja un stāstija par okupēto Latviju. Līdzīgi arī noticis tūristu ekskursijās pa Rīgu. Ekskursijas notikušas tikai nelielu laiku, vēlāk tika sludināta propaganda. Kārlis, kurš arī bijis kā ārzemju tūrists gan neesot to piedzīvojis. “Ierobežojumi bija tā kā visiem. Bet es saku tai grupā, teiksim, tie gidi bija tādi ļoti brīvi, tā pielaida. Neteica, ka tev jābrauc tā, viņi tikai prasīja, lai piedalās vienā tūrē, lai var atķeksēt, bet citādi neprasīja vairāk neko,” saka bijis ārzemju tūrists Latvijas okupācijas laikā Kārlis Kangeris.
Diskusija tika ierakstīta, lai to uzglabātu arhīvā kā vēstures liecību.
