Inese Ļubinska ir Rīgas Stradiņa universitātes Aciklisko sporta veidu katedras docente un vada RCHV Centra sporta kvartālu. Ar sportu un aktīvu dzīvesveidu viņa bijusi saistīta kopš bērnības. Ineses tētis bija vieglatlēts, pati trenējās mākslas vingrošanā. Inese jau četrdesmit gadus izglīto topošos trenerus, arī pati joprojām strādā par treneri. Tiesa – tagad viņa treniņus vada savā brīvajā laikā, jau kādu laiku tās vairs nav grupu nodarbības, bet darbs ar katru cilvēku individuāli.
Inesi Latvijā pazīst arī daudzi ar sportu nesaistīti cilvēki. Viņa vadījusi gan Olimpiskās dienas rīta rosmes, gan arī tolaik, kad notika žurnāla IEVA 10 vasaras nometnes, piedalījusies katrā no tām. Nometnes savulaik bija ļoti populāras, pa visiem gadiem kopā tajās pabija 1000 dažāda vecuma sievietes no visām Latvijas malām. Inese ar sev vien zināmiem paņēmieniem prata aizraut un iekustināt rīta rosmēm un ikdienas sporta nodarbībām pat dāmas, kuras pēdējoreiz bija ko tādu darījušas tikai skolā obligātajās sporta stundās.
Inese ir cilvēks, kas spēj aizraut un pārliecināt. Un, kad viņa, augsti paceltu galvu, stalti iet pa ielu savā mākslas vingrotājas gaitā, reti kuram varētu ienākt prātā, ka šo stāju un pozītīvo skatu uz pasauli Inese spējusi saglabāt arī pēc ļoti grūtiem dzīves brīžiem. Kādiem? Kā izdevās ar to tikt galā un pieveikt arī slimību, kuru vienkāršoti mēdz dēvēt par veģetodistoniju?
Raidījums “Personības kods” katru ceturtdienu plkst. 21.30 kanālā ReTV. Atkārtojums sestdienās plkst. 19.00, bet raidījumu var noskatīties arī ReTV YouTube kanālā un retv.lv.
Šeit tikai mazs ieskats mūsu sarunā. Par to, cik mums visiem svarīgi izkustēties.
“Kas ir kustība? Kustība rada patīkamas sajūtas. Es esmu izkustējies, es jūtos labāk. Nākamais – cik daudz es varu tam veltīt laika? Es negribētu piekrist, ka mēs kustamies maz – mēs kustamies par maz,” saka Inese. Viņa uzsver, ka par kustēšanos ļoti daudz runājam, bet ar to nepietiek. Ir jābūt tai iekšējai sajūtai, ka tev to vajag. Tagad Ir ļoti daudz iespēju izvēlēties sporta klubus un ir arī online treniņi, kuri pieejami katram un bez maksas.
“Kāpēc cilvēks to nedara? Viņš atrod atrunas. Un zini, kad viņš sāk kaut ko darīt? Tad, kad ārsti pasaka, ka līdz operāciju zālei ir tieši pussolis. Un tad pēkšņi cilvēks saka: “Nu nē! Tagad, lai to pussoli pagarinātu līdz solim, es tomēr iešu kaut ko darīt.” Tātad nav bijis saprotami pateikts, ka nevajag to novest tik tālu.”
Ja cilvēks noraidoši izturas pret izkustēšanos, tad kaut kas pa ceļam ir pazudis, uzskata Inese. Nav pietiekami pārliecinoši skaidrots, lai cilvēks gribētu kustēties, lai saprastu, cik tas viņam svarīgi.
“Tā nav un nevar būt modes lieta. Tas ir tikai normāli. Mums ir jākustas. Kāpēc? Lai mēs justos labāk. “Cilvēks var vaicāt: “Kāpēc man jājūtas labāk, ja es tāpat jūtos labi?”
Bet tad bez šiem jautājumiem – “kāpēc man tik bieži jāmaina apģērba izmērs, kāpēc man sāp kakla daļa, kāpēc man sāp plecu daļa?”. Nu bet tāpēc, ka tu nekusties! Tāpēc, ka ķermenis ir jākustina. Ja mašīna stāv, tā sāk rūsēt. Ja ķermenis stāv, tas sāk rūsēt. Tik frivols salīdzinājums, bet tā ir taisnība. Mēs skatāmies uz mūsu dižo mākslinieci Olgu Dreģi – viņa vingro līdz šai dienai. Te arī jums ir atbilde.”
–Bet cilvēkiem ir dažreiz ir ļoti grūti uzsākt. Citēšu sociālos tīklus, kur esmu lasījusi – nē, nu tas jau ir tikai jaunajiem, ko tad es tur savos gados iešu, man nav tik smuka kostīma kā visiem. Un tā cilvēks arī neaiziet.
“Nu redzi, šeit ir atkal nākamais stāsts – ko teiks tauta? Pag – vai tā tauta ies līdzi uz to operāciju zāli? Uz operāciju zāli tu brauc viens ar ārstiem. Nav svarīgi, ko teiks kādi viņi. Šajā gadījumā tev nav jādomā, ko sāka citi, tev ir jādomā, kā tu jūties. Vai tev ir tāds treniņtērps vai šāds treniņtērps, tas vienmēr ir sekundāri. Tev ir jājūtas ērti, kad tu ieej zālē. Un te ir atkal stāsts par trenera profesionālo pieeju. Vai tu sagaidi cilvēku tā, ka viņš nāks vienreiz, vai tu tagad, bez zināmām prasmēm un iemaņām viņam izdari tā, lai viņš vispār uz zāli vairs nenāk.”