Ja viesojaties Lietuvā, Klaipēdā vai Kuršu kāpās, noteikti dodieties sasveicināties ar delfīniem, roņiem, pingvīniem un citiem jūras iemītniekiem. Vēsturiskajā Nērijas fortā esošais Lietuvas Jūras muzejs, akvārijs ar ekspozīcijām par kuģniecības vēsturi – komplekss, kas ļauj iepazīt jūras dabu un vēsturi, – kā arī blakus esošais delfinārijs aicina iepazīt noslēpumaino ūdens pasauli.

Katru gadu šeit viesojas vairāk nekā pusmiljons apmeklētāju no Lietuvas un ārvalstīm. Patīkami, ka viesi no Latvijas veido pat 40% no ārvalstu tūristiem. Tas Lietuvas Jūras muzejam liek būt mūsdienīgam un dinamiskam, strādāt ar progresīvām metodēm un censties panākt harmoniju starp cilvēku un dabu, veidojot kompleksas ekspozīcijas.

Iepazīstināsim ar Lietuvas Jūras muzeja koraļļiem un sūkļiem!

Kas ir koraļļi?

Mūsu planētas lielākais dzīvais organisms nav zilais valis vai Āfrikas zilonis – tas ir Lielais Barjerrifs Austrālijā. Tas stiepjas aptuveni 2300 kilometru gar Austrālijas ziemeļu piekrasti, ir aptuveni 20 miljonus gadu vecs un tas ir tik liels, ka ir redzams pat no kosmosa. 

Koraļļu rifu veido daudzi kaļķaini, atmirušu cieto koraļļu ķermeņu slāņi, un tā virsmu klāj dažāda vecuma un visdažādāko sugu krāsaini koraļļi.

Tikai 18. gadsimtā, aplūkojot koraļļus caur mikroskopu, tika apstiprināts, ka koraļļi ir dzīvnieki. Tie ir bezmugurkaulnieki, kas pieder zarndobumaiņu tipam. 

Lielākā daļa koraļļu ir koloniāli, kas nozīmē, ka katru koralli veido daudzi atsevišķi polipi, un katram polipam ir taustekļu ieskauts atvērums, kas kalpo kā mute un anālā atvere. 

Neraugoties uz to lielo daudzveidību, koraļļus var iedalīt divos pamattipos – cietajos un mīkstajos koraļļos. Mīkstajiem koraļļiem ir elastīgs skelets, savukārt cieto koraļļu kalcija karbonāta skelets ir ciets. Koraļļi barojas ar zooplanktonu, bet ir svarīgi atzīmēt, ka daudzi no tiem pārtiek arī no fotosintēzes produktiem. Pilnīgi visas koraļļu sugas ir aizsargājamas.

Kas ir sūkļi?

Sūkļa ķermeņa formu veido skelets, kas sastāv no kaļķa, silīcija vai organiskas izcelsmes adatām, ko sauc par spīkulām. Tie dzīvo atsevišķi un kolonijās, piestiprinoties pie grunts iežiem vai mīkstas virsmas, nostiprinoties uz nogrimušiem kuģiem, gliemjiem, čaulām, sēkļos uz niedrēm vai kokiem, kas nogāzušies ūdenī. Tiek uzskatīts, ka sūkļi ir nekustīgi, taču daži no tiem dienā var pārvietoties pat 4 milimetrus – to kustība galvenokārt ir saistīta ar vajadzību pēc barības. Daži sūkļi dzīvo diezgan seklos ūdeņos, bet citi pat 8 km dziļumā.

Sūkļi ir sastopami ne tikai eksotiskos ūdeņos, bet arī polārajos un tropu reģionos. Arī Lietuvā mīt vairākas sūkļu sugas. Sūkļu dzīves ilgums ir atkarīgs no dzīvesvietas: mērenā klimata joslā sūkļi nodzīvo tikai dažus gadus, bet tropu reģionos tie var nodzīvot pat vairākus simtus gadu.

Vairums šo dzīvnieku pārtiek no ūdenī esošām barības vielām, ko tie apēd ar visu savu ķermeni, bet daži sūkļi dažādo savu uzturu ar sīkiem vēžveidīgajiem.

Cilvēki vāca sūkļus jau pirms 5000 gadu, un tos joprojām izmanto kosmētikas rūpniecībā, jo tie spēj uzsūkt 20–35 reizes vairāk ūdens nekā sver paši. Zinātnieki pēta arī dažādas sūkļu ārstnieciskās īpašības, cerot no tiem iegūt vielas ar pretsēnīšu, pretvīrusu un antibakteriālām īpašībām.

Vairāk informācijas: www.muziejus.lt