Mums, latviešiem, ceļojums uz tālo Dienvidāzijas zemi Indiju, ir visai eksotisks. Galvenokārt tāpēc, ka dzīvojam pavisam citādos klimatiskajos apstākļos, populācijas ziņā esam maz, lielākoties esam vienpaši un neesam pieraduši pie drūzmas. Viss pārējais, kas ir ārpus mūsu komforta zonas, šķiet savāds, nepieņemas vai dīvains. Šādas pārdomas man rodas, esot Indijā, apmeklējot divas pilsētas – valsts ziemeļos esošo Ņūdeli un vairāk uz dienvidiem esošo Hiderabadu. Tomēr, ar atvērtu prātu, sāc pierast pie vietējās kultūras, apkārtējās vides, nerimstoša satiksmes haosa, kas pēc haosa izskatās tikai mums “iebraucējiem”. Šeit Indijā tā ir satiksmes kultūra, kurā viens otru labi saprot, iztiekot bez verbālas vai fiziskas agresijas. Ar atvērtu prātu pieņem šejienes ēdienu, laipnību, kas brīžiem šķiet uzmacīga, jo tu jau nezini svešinieka patiesos nodomus. Ar atvērtu prātu sāc pierast pie pārapdzīvotības un skatiem, kas liek ieplest acis un muti plašāk, jo pie mums Eiropā šādi skati gluži vienkārši nav iedomājami. Vismaz tādā apjomā, kā tas ir Indijā. Tikai ar atvērtu prātu tu sāc saprast šo valsti. To, kas mums šķiet ekositisks, viņiem ir ikdiena.
Ir grūti pārslēgt domāšanu no nepilnu divu miljonu iedzīvotāju valsts uz valsti, kura ir visapdzīvotākā visā pasaulē. 1.4 miljardi iedzīvotāju. Pēc oficiālās statistikas, Indija apdzīvotāko valstu starpā 2023. gadā apsteidza Ķīnu. Es sev apsolīju nepieminēt klišejisko teicienu, ka Indija ir kontrastu zeme. Bet tā tiešām tāda arī ir, jo ik uz soļa redzi nevienlīdzību. Uz Indiju dodos ar Eiropas mediju delegāciju, kura uzaicināta iepazīt neticamo Indiju. Atmiņā spilgi palicis Press Trust of India (lielākā ziņu aģentūra Indijā) pārstāvju sacītais: “Tīrs ūdens, tīrs gaiss ir vienlīdzības kvalitāte un pamatvērtības. Iedomājies, ka visa Eiropa ir viena valsts, tāda valstsm kurā runā simtiem dažādās valodās, valsts, kurā ir atšķirīgi reliģiskie uzskati, valsts, kurā ir ļoti atšķirīgi ienākumu līmeņi, ekonomiskā izaugsme, turklāt ar 1.4 miljardiem iedzīvotāju. Ir liela dažādība, bet vēlme panākt vienlīdzību.” Šie vārdi ļoti spilgti raksturo Indiju, salīdzinājums ar Eiropu kā vienu valsti vieglāk apziņai ļauj sagremot šīs valsts izaicinājumus.
Indija ir suverēna sociālistiska demokrātiska republika ar parlamentāru pārvaldes sistēmu. Indijas prezidents ir valsts galva, bet premjerministrs ir valdības vadītājs. Laikā, kad biju Indijā, bija sākusies Indijas parlamenta priekšvēlēšanu kampaņa. Redzamākais no kandidātiem uz valdības vadītāja posteni ir pašreizējais premjerminstrs Narēndra Modi, kurš ir “Indijas tautas partija” līderis. Televīzija, vides reklāmas – Modi bija redzams visur. Šobrīd Indijā parlamenta vēlšanas ir sākušās, tās ilgs līdz pat aprīļa beigām. Tās ir lielākās un ilgākās demokrātiskas valsts iekārtas vēlēšanas visā pasaulē. Indija sastāv no 28 štatiem, Indijas kostitūcijā ir atzītas 22 dažādas valodas, oficiālā valsts valoda ir Hindi, bet arī angļu valodai ir oficiāls statuss. Indija, kas ir apdzīvotākā valsts pasaulē, tā vienlaikus ir spējusi tehnoloģiski attīstīties, palaist kosmosā privātu satelītu nesējraķeti un izstrādāt inovatīvas vakcīnas, tā savu neatkarību no Britu impērijas ieguva pirms 77 gadiem – 1947. gada 15. augustā. Trīs gadus vēlāk, 1950 gada 26. janvārī, tika pieņemta Indijas Republikas Konstitūcija.
“Ir nepieciešama politiskā griba,” atbildot uz jautājumu, kāpēc Indijā tikai 2019. gadā tika sākta programma, lai lauku teritoriju mājsaimniecībām nodrošinātu tekošu krāna ūdeni, sacīja Jal Shakti ministrijas Dzeramā ūdnes un sanitārijas departamenta sekretāre Vini Mahajan. Lai arī valsts neatkarību atguva tikai pirms 77 gadiem, kopš tā laika valsts ir sākusi sociālekonomisku izrāvienu. Turklāt – domājams, ka šo Vini Mahajan frāzi – “Ir nepieciešama politiskā griba” – varētu attiecināt arī uz citām nozarēm. Dzeramā ūdens nodrošināšana ikvienam iedzīvotājam ir viens no Indijas lielajiem izaicinājumiem, līdzās tam ir arī gaisa piesārņojums, enerģijas taupīšana un cieto atkritumu apsaimniekošana.
Inovācijas, pasaulē novērtēti inženieri, jaunuzņēmumi, tehnoloģijas – ar šīm nozarēm Indija ļoti lepojas. Un ir iemesls. Astoņu gadu laikā Indija ir radījusi tādu uzņēmējdarbības vidi, kas ir palīdzējusi izaugt 120 tūkstošiem jaunuzņēmumu. Astoņu gadu laikā kopš 2016. gada no astoņiem “vienradžiem” skaits palielinājies līdz 114, piesaistot vairāk nekā 70 miljardus dolāru un radot vairāk nekā vienu miljonu darba vietu. Platforma, kas palīdz jaunajiem uzņēmējiem izaugt, ir Invest India. Ministrijas pakļautībā esoša organizācija. Salīdzinājumam var minēt, ka tā ir līdzīga mūsu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai. Tā ne tikai konsultē un palīdz ideju pārvērst uzņēmējdarbībā, bet arī koordinē valsts mēroga programmu “Viens produkts, viens apgabals” (One product one district), vairāk nekā 700 apgabalos izceļot vienu unikālu prodoktu, kas zīmīgs apdzīvotajam reģionam. Kā piemēru var minēt marmora šķīvju darināšanu Agras pilsētas apvidū. Šāda šķīvju izgatavošana ir roku darbs, vēsturiski šis arods saistīts ar šajā pašā pilsētā esošo tūristu magnētu “Taj Mahal”, kurā visi sienu zīmējumi ir roku darbs, darināti tādā pat tehnikā, kā darina marmora šķīvjus.
Bet kontrasti dzīvē ir vajadzīgi, lai novērtētu kādā vidē dzīvo tu pats. Vai es “atradu” sevi Indijā? Noteikti nē. Esmu laimīgs, ka dzīvoju valstī, kur nav pārapdzīvotības, ir svaigs gaiss, nav pārlieku lielas satiksmes uz ceļiem. Pāris minūšu brauciena attālumā ir mežs, kurā sajust vientulību, pieskarties dabai un justies droši.
