Mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics ir viens no tiem cilvēkiem, kurš no Latvijas uz Ukrainu devās pašās pirmajās kara dienās un turpina to darīt līdz šim brīdim. Vissmagāk viņam ir redzēt izpostītās mājas, iznīcinātās ģimenes, bērnu asaras, taču iedvesmo ukraiņu spēja saglabāt ticību labajam. 

12 – tik reižu Kuldīgas Svētās Annas draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics ir devies uz Ukrainu ar dažādu saziedotu palīdzību – pārtiku, apģērbu, karavīriem nepieciešamajām lietām. 

Viss tiek vests uz Kijivu. Arī šai reizē mašīnā ir daudz pārtikas, jo pienākušas ziņas, ka pieaugošās dārdzības dēļ arvien grūtāk klājas arī pensionāriem. Braucienu laikā sadarbība izveidojusies ar diviem brīvprātīgajiem Dmitro un Vitāliju, viņi Kijivā Mārtiņu sagaida – atvestais pagaidām nonāk noliktavā, pēc tam viss tiek nogādāts gan uz konkrētām armijas vienībām, gan cilvēkiem, kuriem palīdzība nepieciešama visvairāk. Dmitro un Vitālijs to ļoti labi zina, jo jau no pirmā brīža, kad Kijivas pievārtes pilsētiņas un ciemi tika atbrīvoti, viņi nāca palīgā. “Grūti to paskaidrot, ja kaimiņa mājā atnāk nelaime, mēs neejam prom, bet nākam un palīdzam. Te līdz pat trešajam stāvam bija aizbērts ar betonu, visu to mēs ar rokām, ķēdīti pa ķēdītei vācām. Te vispār cilvēku nebija, nu jau pamazām atgriežas,” saka brīvprātīgais palīgs Ukrainā Dmitro Lapitskis.

Cilvēki vēlas atgriezties un būt savās mājās. Gaļinas un Broņislava Bolsunovsku dzīvesvietu karš nopostīja martā.  Saimnieks saka – Krievijas armijas karavīru bijis tik daudz, ka neesot iespējams izstāstīt. Šobrīd gruveši jau novākti. Kamēr mājas atjaunos, Ukrainas pareizticīgā baznīca ar uzņēmēju atbalstu uzbūvējusi nelielu pagaidu vasaras namiņu, līgums ir uz diviem gadiem. Tādu ciemā esot 12. Viss, ko jūs šeit redzat, ir humānā palīdzība, saka saimnieki.

Ukrainas iedzīvotāja Gaļina Bolsunovka: “Paldies jums liels par to, ka jūs esat tādi labi cilvēki. Ka jūtat līdzi un saprotat citus.”

Arī kijivietes, kuras, karam sākoties, patvērumu ar bērniem atrada Kuldīgā, pēc trim četriem mēnešiem brauca atpakaļ – uz mājām, lai arī pilsētu Krievijas armija apšauda teju katru dienu. Kijivas iedzīvotāja  Katerina: “Katru nakti apšaudes vai pēc dienas, bija grūti, mēs guļam koridorā, jo tiešām raķešu ir daudz. Mainījies – sajūtas, ka esi mājās, līdzās ar saviem tuvajiem, mācīties, pilnveidoties, pacelt mūsu Ukrainu.”

Mārtiņš neslēpj, ka sarunas arī ar karavīriem atkal un atkal atgādina, ka arī Latvijai ir jāstrādā pie savas aizsardzības un drošības. Bet par palīdzību – vārdos neizsakāms paldies!

Ukrainas karavīrs Makss: “Es tavā personā redzu visu Latviju, kad redzu, ka tāda maza valsts dod daudz, gan tehniku, gan pārtiku, visas piegādes, vienkārši šai valstij ir liela sirds. Tādiem cilvēkiem kā tev ir liela sirds.”

“Tie ir tādi pārsteigumi, jo, kā es jau tiem puikām visiem saku, es esmu tikai kurjers. Visas tās pateicības, kas tur ir, tas ir šiem cilvēkiem, kas ziedo, kas dod no sevis to, lai tur kaut kas varētu labāks notikt,” saka Burke-Burkevics.