Šoreiz raidījumā dzejniece, dziesminiece, režisore un producente Maija Kalniņa. Kādreiz aizputniece, tagad liepājniece, kura, kā pati saka, mēdz doties tālu, lai tiktu tuvu. Maija vairākkārt gājusi Santjago ceļu un savu darbošanos nesauc par darbu, bet sarunām ar pasauli un sevi pašu.
Maija ir ļoti radošs, atvērts un draudzīgs cilvēks, bet, ja vajag, var pateikt arī ļoti skarbi. Par to pārliecināsieties, noskatoties “Personības koda” trešās sezonas piekto epizodi. Ja mājās nav televizora, tad mūsu sarunu var redzēt arī retv.lv raidījumu sadaļā vai ReTV YouTube kanālā.
Patiesībā cilvēku, kuri spēj aizmirst TV kameru klātbūtni un būt līdz sirds dziļumiem īsti, nav nemaz tik daudz. Tāpēc šoreiz nestāstīšu, par ko runājām raidījumā, jo faktiski to nemaz tā dažos teikumos nevar izstāstīt. Vērts noskatīties pašiem.
Te tik tāds mazs, mazs pieskāriens vienai no tēmām (skaties video!).
Vai ir OK brīvā valstī brīvi izsist logu?
“Ātri izstāstīšu stāstu, kas man palīdzējis reizēs, kad pats apjūc un sāc domāt: varbūt, ka nav normāli dzejniecei lēkāt pa plāksnītēm Slavas alejā? Varbūt, ka nav normāli būt omei 39 gados? Ir jau tā, ka citreiz centies noticēt tam pasaules spiedienam.
Mēs esam pieauguši cilvēki. Un brīvība būt par to, kas tu esi, patiesībā nes līdzi vēl vienu vārdu – atbildība par to, kas tu esi. Tas nav tikai: es te tagad būšu, kas es esmu, un tieciet ar mani galā, kā gribat. Tur blakus nāk arī atbildība. Brīvība un atbildība vienmēr iet roku rokā, jo pie vislielākās brīvības ir vajadzīgs vislielākais atbildības mugurkauls. Un mēs bieži to jaucam. Tev ir ļoti jāvērtē tās savas izpausmes, vai tu nenodari citiem pāri. Tomēr neaiziet tik tālu, ka jāieliek sevi kādā kastītē. Bet stāsts, kas man vienmēr palīdzējis, ir tāds. Mēs ar Freimani un citiem saviem klasesbiedriem (netīšām gan) pēc nakts diskotēkas skolā izsitām logu. Aizlaidāmies. Pirmdienā, aizejot uz skolu, skolotāja Birzniece teica: “Nu, jūs zināt, ir izsists logs. Kā jums liekas, vai tas ir tā kā OK? “
Mēs teicām: “Ir brīva valsts, un beidzot var darīt katrs, kā viņš grib.” Un tad viņa uzreiz: “Aha… Un kas ir brīvība, kā jums šķiet? “
Mēs tā kā apmulsām. Un viņa atbildēja: “Brīvība ir izvēlēties nemest akmeni. Brīvība ir izvēle.” Un es joprojām esmu pateicīga par šo.
Vai, iedodot mums šo bezgala skaisto, neizskaidrojamo, īberīgo – sauksim dzīvi par dāvanu, un mums ir atbildība to piepildīt, ne jau atnākt un nolīferēt. Tā ir atbildība pret manu laiku. Esmu runājusi ar saviem draugiem un paziņām, kad mēs par šo diskutējam. Saku: bet varbūt tas ir noziegums? Ja mēs skatītos uz savu dzīvi tā, ka izlikties ir noziegums, mums būtu vieglak neizlikties. Jo mums patīk sevi ierobežot. Manuprāt, tas ir noziegums.
Ja tu izliecies, tad tu esi it kā dzīvojis garām. Tev ir iedota kūka, tu esi kaut kādu drupačiņu paņēmis. Būt tam, kas tu esi, – tā ir atbildība pret sevi.
Protams, ka nav jau tik vienkārši, un arī es pati klūpu un ceļos, arī uz kāda grābekļa uzkāpju.
Tas triviālais patiesībā – mēs kalpojam kaut kādiem viņiem, kuri kaut ko padomās. Nu kas ir tie viņi?! Kādam citam es arī esmu viņi. Bet man ir pilnīgi vienalga, kā tas cilvēks dzīvo. Viņš varbūt uztraucas, ko es par viņu domāju, bet es gribu pateikt: ”eueueu, izņem mani no tā saraksta ārā, jo man ir pilnīgi vienalga, ja tu lēkā pa Slavas aleju, cik gados tu dzemdē, vai tev metāls patīk un pie viena tu esi arī akadēmiķis. Ko es gribēju pateikt – mēs pārāk lielas likmes liekam un dārgāko, kas mums ir, pakāšam neeksistējoša lieluma dēļ. Tādi viņi neeksistē! “