Šodien daudzviet Latvijā ar dažādiem pasākumiem atzīmē Baltijas ceļa 35. gadadienu. Viena no vietām bija Latvijas un Igaunijas robežpunktā Unguriņi-Lilli, kur no rīta tikās abu robežvalstu prezidenti, pēc tam arī veidojot neformālas sarunas ar iedzīvotājiem. Vienlaikus šodien tur arī atklāta izstāde “Pastkartes no pierobežas”, kurā iespējams iepazīties ar abu kaimiņvalstu pierobežas iedzīvotāju stāstiem.
Vispirms iedzīvotāji robežpunktā Ungruņi-Lilli pie Baltijas ceļa skulptūras sagaidīja abu valstu prezidentus, lai pulcētos uz svinīgajām uzrunām. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pauda, ka Baltijas valstu spēks ir vienotībā un savstarpējā atbalstā. Prezidenti arī uzsvēra, ka esot vienoti cīņā pret netaisnību, apspiestību un varmācību lietuvieši, latvieši un igauņi pirms 35 gadiem uzsāka kopīgo ceļu, lai atgūtu savu valstu neatkarību. Rinkēvičs: “Sadodoties rokās, teju divi miljoni igauņu, latviešu un lietuviešu pretojās padomju okupācijas režīmam. Mēs pasaulei atgādinājām par Baltijas valstīm atņemto brīvību un totalitārās iekārtas pastrādātajiem noziegumiem. Ciešā vienotībā mūsu tautas pauda gatavību cīnīties par demokrātiju un savu valstu neatkarību atgūšanu.”
Igaunijas prezidents Alars Kariss: “Trīs reizes stiprākā balsī skanēja prasība saplēst Staļina-Hitlera slepeno paktu, šo pēc ārlietu ministru vārdiem bēdīgi pazīstamo Molotova-Ribentropa paktu, kas atņēma Baltijas valstīm un vēl daudziem citiem mūsu likteņa biedriem brīvību.”
Pēc svinīgajām uzrunām prezidenti ļāvās arī neformālām sarunām ar iedzīvotājiem.
Unguriņu un Lilli robežpunktā šodien atklāta arī izstāde “Pastkartes no pierobežas”, kurā apkopoti gan Latvijas, gan Igaunijas pierobežā dzīvojošo atmiņu stāsti par Baltijas ceļu, gan ikdienu tolaik un šobrīd, gan par latviešu un igauņu kaimiņu būšanu. Valmieras novada Kultūras pārvaldes projektu vadītāja Madara Seile: “Izstāde ir par reāli fiziskiem cilvēkiem, kas dzīvo šajā teritorijā, par kuriem mēs īsti bieži arī nezinām, kas te ir par cilvēkiem, kas dzīvo pierobežā. Un par šiem cilvēkiem, kas varbūt paši pat nezina viens par otra eksistenci.”
Izstādē apkopoti dažādu vecuma pierobežas iedzīvotāju stāsti – jaunākajam ir 10, bet vecākajam – 90 gadi. Daļa no viņiem šeit ir dzīvojuši visu mūžu, bet ir arī tādi, kuri atbraukuši no citām pilsētām un valstīm. “Mēs dzirdējām gan par savīšanos pagātnē, jo šie stāsti veda gan uz agrākiem laikiem, gan arī uz mūsdienām. Tur var lasīt gan par laikiem, kad robeža bija slēgta, kad notika slepena lavīšanās cauri mežām vai došanās uz veikalu, kad ciema iedzīvotāji sakāpj traktora piekabē un dodas uz veikalu pāri robežai, gan arī uz mūsdienām, kur Tinderī satiekas latviešu puisis ar igauņu meiteni,” saka izstādes “Pastkarte no pierobežas” literārā redaktore, interviju autore Anna Paula Gruzdiņa.
Uzklausot pierobežā dzīvojošo stāstus, secināts, ka gadu laikā savstarpējā saikne ar kaimiņiem abās robežas pusēs laika gaitā ir mazinājusies. Taču viņi ir izrādījuši interesi par draudzības stiprināšanu nākotnē.
Izstādes vizuālais tēls – māju formas – atspoguļo gaitu, kā tika iegūti un kā izstādes apmeklētājiem būs iespējams sadzirdēt pierobežā dzīvojošo stāstus. “No sākuma domājām varbūt atspogļot vairāk hobijus vai nodarbošanās, bet tad sapratām to, ka tas māju simbols – vieta un cilvēks – ir tie divi krustpunkti, kas satiekas. Šeit arī dizainiski var redzēt to, ka karkasā ažūri spīd cauri. Un šī te došanās no mājas uz māju, kur mēs arī ekspozīcijā varam iziet no mājas uz māju, izlasot un iepazīstot cilvēku stāstus,” saka izstādes “Pastkarte no pierobežas” dizaina autore, scenogrāfe Karīna Vītiņa.
Vienā no izstādes mājiņām ir iebūvēts arī soliņš. Dizaina autore stāsta, tas domāts, lai izstādes apmeklētājs varētu nesteidzīgi piesēst un noklausīties pierobežas iedzīvotāju stāstus.
