Gan Krievijas izvērstās propagandas, gan vēsturisku iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotāju vidū nav pilnīgi vienotas nostājas pret karu Ukrainā. Sastopami gan atklāti Putina atbalstītāji, gan atturīgi un neitrāli noskaņotie. Sevišķi tas jūtams tur, kur izsenis vairākums iedzīvotāju ir krieviski runājošie. Vidzemē šāda vieta ir, piemēram, Valmieras novada Seda.

Sedu mēdz dēvēt par valsti valstī: tā izveidojās Staļina laikā kā strādnieku ciemats. Darbos uz Sedas tīreļa kūdras raktuvēm 50.tajos gados sabrauca no visas Padomju Savienības. Tādējādi šī ir viena no retajām vietām Vidzemē, kurā, kā liecina statistika, vairāk nekā 60% iedzīvotāju ir krievi, daudz ir arī nepilsoņu.

Daudzi no ReTV Ziņu dienesta uzrunātajiem uz jautājumiem par karu Ukrainā atbild krievu valodā. “Ko tur domāt… Pat nezinu, ko domāt. Var teikt, ka pati esmu no tās puses, tikai nevis no Ukrainas, bet no Krasnodaras apgabala. Tur dzīvojām draudzīgi - viena tauta, kā saka. Politika! Un vairāk nekas,” saka Raisa.

“Nevajag karot, nevajag. Karš jāizbeidz, pietiek! Cik daudzi jau gājuši bojā. Tēvijas karā jau cilvēki gāja bojā. Es pats esmu dienējis, braukājis pa visu Padomju Savienību, arī pie Ķīnas robežas trīs mēnešus pabijis. Man te vēl ievainojums palicis. Jādzīvo mierā,” saka Vladimirs.

“Gribas mieru. Dvēsele sāp, gribas mieru. Visi esam Dieva bērni. Mēs taču visi esam piedzimuši no Ādama un Ievas, mums taču jādzīvo mierā, draudzībā. Gribas, lai visā pasaulē būtu miers. Mums citam cits jāmīl, tāpēc jau mēs te esam, lai kalpotu cits citam, palīdzētu,” saka Tatjana.

Gan šie, gan citi Sedas iedzīvotāji atturas nostāties vienā vai otrā karojošajā pusē vai nemaz nevēlas izteikt viedokli par karu Ukrainā. “Negribu, lai cilvēki tiktu naidīgi noskaņoti cits pret citu. Kam tas vajadzīgs?! Katram ir savs viedoklis. Jums ir savs, man – savējais. Jūs domājat tā, es – tā. Nu ko tad mēs… Dzīvojam vienā valstī. Es esmu Latvijas pilsonis, bet esmu krievs. Esmu dzimis Padomju Savienībā, un man ir savs viedoklis,” sāksies Aleksejs, Sedas iedzīvotājs.

Sedas bibliotēkas vadītāja Viktorija Brjuņina: “Ziniet, grūti. Mans vīrs un bērni ir Ukrainas pilsoņi, es esmu krieviete. Man draugi ir gan tur, gan tur. Viena draudzene raud, viņa ir Pleskavā, bet viņas vīrs ir Ukrainā. Pārējās draudzenes raud Ukrainā, jo viņas sēž pagrabos ar bērniem. Ir tādi draugi, ar kuriem nav saziņas vispār. Man galvā tagad ir putra. Es nevaru pateikt, vai esmu par vai pret Krieviju vai Ukrainu. Es vienkārši nesaprotu, kas notiek.”

Sedā nejauši sastapto ļaužu vidū ir arī daži, kas atklāti nosoda Krievijas agresiju un pauž atbalstu Ukrainai. “Pašlaik uz Rīgu braucu pretī [Krievijas] vēstniecībai stāvēt, man tur draugi arī būs, rītdien uz to gājienu, kas vienpadsmitos būs. Es jau tur pagājušonedēļ arī biju. Tā ir tīrākā bezjēdzība, kas tur notiek, ka mierīgie iedzīvotāji cieš. Raudiens nāk, skatoties to visu. Šorīt no rīta dusmas bija, ka to atomelektrostaciju apšaudīja,” saka Nauris, dzīvo Sedā 14 gadus.

“Tie, kas karu ir iesākuši, tiem ir augšējais gals ar apakšējo galu samainījušies vietām. Neko tā sevišķi neizsakās. Nerunā vispār par to daudz. Lai neizjauktu pašreizējo draudzīgo stāvokli. Citādi var iznākt pašiem par sliktu,” pauž Jānis.

Jāpiebilst, ka rīt Sedā plānots svinēt Masļeņicu – ar ugunskuru, dziesmām, dejām, pankūkām un tradicionālo salmu lelli. Vietējā kultūras centrā ReTV noskaidroja, ka kara dēļ svētkus atcelt neesot paredzēts.