Ja tu neko negaidi, tad tu nekad nevilsies – prātīga doma, tikai kā iespējams neko negaidīt, negribēt, dzīvot bez mērķa un vēlēšanās to sasniegt, īstenot? Ja neredz to gaismas stariņu priekšā, uz kuru tiekties, tad taču dzīvei nav jēgas! Ja neko negribas un nekam nav motivācijas, vai tas nav veids, kā beigt dzīvi totālā īgnumā un panīkumā?
Atzīšos, ka par politiku man maza saprašana, bet cilvēks jau tomēr nav pavisam vientuļa sala, un, gribi vai nē, bet kādas vēsmas no apkārt notiekošā viņu skar vienmēr. Kad nesen ievēlēja jauno valsts prezidentu, saspicēju ausis – kas nu būs un kāds viņš būs? Teikšu atklāti – bija sajūta, ka pieminētais gaismas stariņš paspīdējis, notika tāda kā sasparošanās, sak, varbūt beidzot pie valsts kuģa stūres stāsies īstais kapteinis. Tāds, kurš izprot, piemēram, manu kā parastas laucinieces situāciju, kurš augstprātīgi nestāv pāri savas tautas vairākumam. Varbūt viņš iejauksies un panāks kādu lēmumu, lai palīdzētu cilvēkiem, kurus dzen izmisumā strauji kāpjošie kredītu maksājumi un elektrības rēķini. Varbūt pieliks roku, lai apturētu to vājprātu ar lauku skolu likvidēšanu, vadoties nevis pēc konkrētās situācijas, bet gan pēc sausiem cipariem. Varbūt… Ak, tādu ,,varbūt” ir daudz! Gribētos arī ticēt un cerēt, ka prezidenta nominētā ministru kabineta vadītāja izrādīsies cilvēks īstā vietā. Ja reiz iemantojusi Rinkēviča kunga uzticību. Ir diezgan daudz PRIMĀRI risināmu lietu, kuras tagad šķiet atbīdītas otrajā plānā. Piemēram, strauji augošās nabadzības likvidēšana veco ļaužu vidū. Nenormālā kredītu pieauguma apturēšana. Vai demogrāfiskās situācijas uzlabošana steidzamības kārtā. Tautā saka: ja tu kaut ko ļoti vēlies, tad uzmanies – tas var arī piepildīties…
Esmu gana pieredzējusi, lai, pamanot soctīklos kārtējo daiļavu ar pīles lūpām demonstrējot savus jaukumus, tikai iecietīgi pasmaidītu. Nu, gribas meitenei izcelties un izrādīties par katru cenu, tad nu dara, ko var, ar to, kas ir. Kas nav, tas paliek neredzams, piemēram, smadzenes. Vai nupat modē nākušās brīvo attiecību sludinātājas, sak, te man pa labi sēž viens vīriņš, pa kreisi otrs, un bērni arī kaut kur tepat vien ir. Visi kopā dzīvojam krustu šķērsu un jūtamies laimīgi – kurš mums to var aizliegt? Protams, ka aizliegt nevar un neviens pat negrasās to darīt. Video rullē, ļaudis skatās, komentāri birst. Daži atbalsta, citi ,,uzkasās”, bet mērķis par vieglas popularitātes iegūšanu ir sasniegts, tā teikt, laiks sākt domāt par nākamo pakāpi.
Par nākamo pakāpi, alkstot pēc ievērības. Tādu pirms pāris nedēļām likās sasniegusi Izglītības un zinātnes ministrija, kuras paspārnē uzradās mācību materiāls, kurā pamatskolas bērniem iecerēts stāstīt par ,,bezdzimuma cilvēkiem” un piedzimšanu ,,nepareizajā ķermenī”. Man ir trīs mazbērni, un, uzzinot par šo, notirpa kājas. Ceturtās klases bērnam ieteikt apsvērt, vai viņš piedzimis pareizā ķermenī?! Par ko tie cilvēki, kas šādus murgus laiž tautās, domā? Par darba nodrošinājumu nākotnē psihoterapeitiem un dakteriem?
Un atkal viens parasta ierindas pilsoņa jautājums. Vai tiešām vienai no lielākajām un nozīmīgākajām ministrijām trūkst svarīgāku darbu, kam pieķerties? Tukša muca tālu skan. Trāpīgi tie senču izteicieni. Trāpīgi un vienkārši. Diemžēl no vienkāršības savā pārgudrībā esam aizgājuši tik tālu, ka nu jau man jālūdz piedošana tiem vēstules lasītājiem, kam turpmāko tekstu apgūt būs kā pa celmiem lēkāt, jo viens grūti saprotams nosaukums sekos citam. Atvainojiet, man arī negāja viegli, gandrīz līdz sirdsdrapēm. Sliktākais, ka tāpat bez rezultāta. Nācās secināt, ka visā tai bezjēgā mainīt tāpat neko nespēju, tāpēc labāk doties bekot. Tāda sēņu bagātība, ar kādu šoruden Dabas māte lutina Piebalgas pusē, sen nav pieredzēta. Un tomēr…
Kādā sižetā (ieklausieties amata nosaukumā!) Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja stāsta, ka, atteikšanās no krievu valodas kā otrās svešvalodas mācīšanās draudot ar vērtējuma nesaņemšanu, kā rezultātā skolēns netikšot pārcelts uz nākamo klasi. Kā, lūdzu? Cilvēkam nespīd skolas beigšanas diploms, ja viņš nav mācījies krievu valodu?! Kad pirmais sašutums noplacis, izvērtēju šī vēstījuma iespējamo kļūdu. Priekšnieces kundze visdrīzāk runāja par to, ka, ja bērns vairākus gadus skolā apguvis krievu valodu un pēkšņi vēlas pāriet uz citas svešvalodas mācīšanos (kas šajos apstākļos, kad viss krieviskais atgādina par karu un tā sētajām šausmām, ir vairāk nekā dabiski), var rasties grūtības ar vērtējuma iegūšanu, jo ātri pārorientēties no vienas svešvalodas uz citu tiešām nav vienkārši, un ne katram pa spēkam. Tas jau izklausās loģiskāk.
Bet, atgriežoties pie izvērstā amata nosaukuma. Vai kāds, varbūt pats prezidenta kungs, beidzot uzņemsies vienkāršam cilvēkam paskaidrot, kāpēc mūsu valstī ir tik nenormāli daudz visvisādu ierēdņu, piemēram, tās pašas vienas Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē? Meklējot skaidrojumu iepriekš minētajai problēmai, nejauši atvēru IZM mājas lapu. Bitīt matos, ar ko gan katru mīļu darba dienu nodarbojas visi tie nenormāli daudzie departamentu un nodaļu vadītāji un viņu vietnieki, vecākie un parastie referenti, projektu vadītāji, programmu kūrētaji, juriskonsulti, komunikāciju speciālisti, dažādi konsultanti, vecākie un parastie eksperti?! Piemēram, Struktūrfondu departamentā, kas ir tikai viens no IZM paspārnē uztūkušajiem neskaitāmi daudzajiem departamentiem, ir veseli 16 (!) vecākie eksperti. Pieļauju, ka algoti, ja reiz uzrādīti ,,listē”. Valsts iestādē. Tātad arī es katram no viņiem piemetu pa kapeikai, maksājot nodokļus. Ko gan visi šie ierēdņi savos kabinetos diendienā dara, ja skolas, kā mēs zinām, cita pēc citas tiek ,,sakārtotas”, proti, visbiežāk slēgtas (atmiņā pavīd pagājušajā gadā presē minētais cipars 400, bet nu jau droši vien būs vairāk)? Skaita un aprēķina, cik skolotāju ir ,,uz vienu bērna galviņu” lauku skolās? Bez jokiem. Vai tiešām to skaitītāju nav par daudz?
Jā, un mums taču zem IZM vēl ir arī Valsts izglītības satura centrs! Intereses pēc ieskatījos arī šī iestādījuma mājas lapā, kur atkal tas pats – departamenti un nodaļas, dažādi eksperti kārtu kārtām. Esam tik bagāti ar visādiem lēmējiem izglītības jomā, ka vai nu. Pēc nejaušības principa papētīju Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas darbinieku kontaktu sarakstu – septiņi vecākie eksperti! Vai tikai man vienai šķiet, ka es savu nodokļos samaksāto naudu burtiski izkaisu vējā?. Kad beidzot ierēdņu optimizēšanas jomā kaut kas tiks reāli darīts? Vai tiešām tikai tad, kad aptrūksies skolu, ko optimizēt un ,,ekspertēt”?
Valsts bez vadītājiem nevar pastāvēt. Bez ierēdņiem, protams, arī nē. Šeit dzimst jauna, bikla vēlēšanās – kaut pienāktu reiz tādi laiki, kad mēs spētu ticēt un uzticēties saviem priekšstāvjiem. Vienkārši uzticēties un justies pārliecināti, ka viņi strādā, lai mēs visi dzīvotu labāk. Nevis pārbīda dokumentu mapes no viena galda stūra uz otru, mākslīgi radot darba dunu, bet STRĀDĀ! No sirds un ar sirdsapziņu. Kā ministrijās, tā Saeimā. Tad lai ceļ sev tās algas katru gadu, lai pavada garum garos vasaras atvaļinājumus ārzemēs, vai kur nu katrs vēlas, lai saņem kompensācijas dzīvokļu īrei un reprezentācijas izdevumiem no mūsu kabatām un skolo savus bērnus prestižās ārzemju augstskolās, jo atšķirībā no ierindas pilsoņiem var to atļauties, bet tikai lai nopietni strādā savas mazās, mīļās valsts un tās cilvēku labā. Vienkārši.
Ja tu neko negaidi, tad tu nekad nevilsies?
Nē, tad labāk vilties, bet tomēr cerēt.
