Dezinformācijas apkarošana kļūst arvien mazāk efektīva, un tas nav nejaušs process, bet gan strukturālu pārmaiņu sekas informācijas telpā. Digitālās platformas un mākslīgais intelekts būtiski pārkārto informācijas telpu, pārvēršot dezinformāciju par ātri mērogojamu, precīzi mērķētu un arvien grūtāk atpazīstamu parādību. Savukārt esošās dezinformācijas apkarošanas metodes un institucionālās struktūras nereti ir pārlieku lēnas, resursietilpīgas un nepietiekami efektīvas, lai stātos pretī nākamās paaudzes informācijas karam.
Mainīta informācijas patēriņa kultūra
Pirmkārt, ir būtiski mainījusies informācijas patēriņa kultūra. Mūsdienās cilvēki saturu pārsvarā iegūst sociālajos tīklos un digitālajās platformās, kas bieži noved pie vienpusējas informācijas patēriņa jeb tā sauktajiem informācijas burbuļiem. Laikā, kad galvenais resurss ir cilvēku uzmanība, notiek intensīva konkurence par šo uzmanību. Līdz ar to arī mediju saturs kļūst arvien īsāks, emocionālāks, atraktīvāks un bieži vien vienkāršotāks. Mākslīgā intelekta algoritmi šo procesu pastiprina, jo tie ļauj veidot daudz precīzāk personalizētu satura piegādi. Rezultātā informācijas telpa kļūst fragmentēta, bet autentiskuma pārbaude – aizvien sarežģītāka.
Informācijas iegūšana no sociālo tīklu platformām un lietotnēm būtiski apgrūtina avotu pārbaudi. Īsformāta video un vizuālais saturs bieži nesatur atsauces uz pirmavotiem vai papildu kontekstu, kas ļautu novērtēt informācijas ticamību. Regulāri izskan arī skandāli par platformu satura moderēšanu un algoritmisku manipulāciju. Kā piemēru var minēt apsūdzības par TikTok praksi ierobežot vai filtrēt saturu, kas nav pieņemams Ķīnas Tautas Republikas Komunistiskajai partijai, tostarp tematiku, kas saistīta ar Tjaņaņmina laukuma notikumiem, Uiguru reģionu vai Tibetu. Tas izgaismo platformu politisko ievainojamību un ārējas ietekmes riskus.
Graujošo tehnoloģiju ietekme
Tomēr visbūtiskākos izaicinājumus rada tieši graujošās tehnoloģijas, jo īpaši mākslīgais intelekts. Mākslīgā intelekta rīki ne tikai būtiski palielina kopējo satura apjomu, bet arī dezinformācijas apjomu, radot saturu, kas šķiet ticams, kvalitatīvs un profesionāli noformēts. Tā vairs nav tikai “nepareiza informācija”, bet situācija, kurā sabiedrība vairs nespēj droši atšķirt patiesību no viltojuma, jo notiek avotu uzticamības erozija. Sabiedrība pakāpeniski pierod pie tā, ka līdzās autentiskam audiovizuālam saturam tiek izplatīts arī mākslīgā intelekta radīts saturs, tostarp dziļviltojumi. Tas vairs netiek uztverts kā anomālija, bet gan kā ikdienas realitāte. Rezultātā samazinās prasība pēc pierādījumiem un pieaug tolerance pret neskaidrību. Ilgtermiņā tas varētu mazināt sabiedrības uzticēšanos gan institūcijām, gan medijiem. Bet pats bīstamākais šajā procesā nav tas, ka cilvēki tic meliem, bet gan tas, ka viņi pārstāj ticēt jebkam.
Arvien vairāk cilvēku informācijas meklēšanai sāk izmantot mākslīgā intelekta rīkus, aizstājot tradicionālās meklētājprogrammas, piemēram, Google vai Bing. Nav izslēgts, ka tuvāko gadu laikā informācijas meklēšana primāri notiks, izmantojot ChatGPT vai līdzīgas nākamās paaudzes mākslīgā intelekta platformas. Tādēļ īpaši būtiska kļūst mākslīgā intelekta apmācības datu kvalitāte. Vienlaikus arvien biežāk parādās ziņas par mēģinājumiem manipulēt ar šiem treniņdatiem, īstenojot tā saukto “datu saindēšanu” (data poisoning), proti, apzinātu mākslīgā intelekta apmācīšanu ar nepatiesu vai tendenciozu informāciju. Kā ilustratīvu piemēru var minēt Krievijas izveidoto PRAVDA NETWORK, kuras mērķis nav primāri ietekmēt šodienas sabiedrisko domu, bet gan “saindēt” mākslīgā intelekta algoritmus, veidojot nākotnes informatīvo telpu, kas būtu labvēlīga Maskavas interesēm.
Nepieciešamība pēc sistēmiskas pieejas
Nav noslēpums, ka esošās dezinformācijas atklāšanas metodes bieži ir pārāk lēnas, dārgas un ne vienmēr efektīvas, tostarp pateicoties tam, ka mākslīgā intelekta rīki spēj pielāgot saturu reāllaikā, apejot atslēgvārdu filtrus un citas pārbaudes metodes. Normatīvais regulējums un institucionālais ietvars nespēj turēt līdzi graujošo tehnoloģiju straujajai un nekontrolētajai attīstībai. Tā rezultātā mākslīgais intelekts arvien biežāk tiek izmantots informācijas operāciju īstenošanai, tostarp pārvēršot dezinformāciju no atsevišķām ad hoc kampaņām par rūpnieciski mērogojamu, nepārtrauktu informācijas piesārņošanas procesu. Dezinformācija vairs nav vispārīga – tā kļūst individuāli pielāgota, balstīta datos, ko katrs lietotājs pats atstāj digitālajā vidē.
Visi minētie riski ir jārisina sistēmiski, nevis kampaņveidīgi, kā tas nereti notiek, piemēram, pirmsvēlēšanu periodos. Esošie dezinformācijas apkarošanas rīki zaudē efektivitāti, jo informācijas plūsma ir pārvietojusies uz sociālajiem medijiem, kur dominē ātrums, nevis pārbaudāmība. Algoritmi pastiprina emocionālu un polarizējošu saturu, bet avotu autentiskums bieži kļūst sekundārs. Protams, ka graujošās tehnoloģijas, tiek un tiks izmantotas dezinformācijas apkarošanai, piemēram informācijas telpas monitorings reāllaikā un automatizēti mākslīgā intelekta dezinformācijas detektēšanas rīki.
Šādos apstākļos kritiskā domāšana kļūst par vienu no nedaudzajiem efektīvajiem medijpratības instrumentiem – spēju analizēt kontekstu, identificēt manipulācijas pazīmes un apzināti izvērtēt informācijas ticamību, nepaļaujoties uz autoritāti vai popularitāti.
Tomēr arī šeit nepieciešama sistēmiska pieeja iedzīvotāju apmācībai, nevis sadrumstaloti īstermiņa projekti. Regulāri stresa testi, praktiskās simulācijas un institucionāli koordinēta pieeja ir būtiski priekšnoteikumi, ja mērķis ir reāla sabiedrības noturība, nevis formāla aktivitāšu imitācija.