Rakstniece Inguna Bauere dzimusi Cēsīs, augusi Liepājā, bet jau daudzus gadus par savu sauc Piebalgu. Ar lasītājiem viņa tikusies visās Latvijas pilsētās, taču, kā pati atzīst, piebaldzēni uzrunāti reti. Radusies doma par stāstu vakariem Vecpiebalgas Sveču mājā. Vakar aizvadīts pirmais no pieciem plānotajiem.

Es ne tikai rakstu stāstus, bet pirms tam arī ieguldu lielu pētniecisko darbu, - tā par saviem teju 30 romāniem teic rakstniece Inguna Bauere. Stāstu galvenie varoņi ir vēsturiskas, Latvijas tautai nozīmīgas 17.-19. gadsimta personības, tāpēc informācija tiek meklēta baznīcas grāmatās, laikrakstu publikācijās, kā arī sarunās ar šo cilvēku pēcnācējiem. Lai atklātie stāsti neietu zudībā, ar tiem ir jādalās. Šoreiz par 19. gadsimta Piebalgu.

 “Es noteikti gribētu vēl un vēl nākt klausīties. Vēsture ir ļoti saista. Viņa māk to pasniegt saistoši. Arī jauniešiem šis būtu jādzird,” saka Agita no Vecpiebalgas.

 “Ingunai ir stāstnieka talants - valoda, viņas zināšanas un vārdu krājums. Kaut gan es pati neesmu no Piebalgas, ir interesanti,” uzsver Antra no Ērgļiem.

Agita: “Par to, kādi vārdi bijuši pašos pirmsākumos, kad Vecpiebalga bija pieminēta vēstures faktos, grāmatās, hronikās. Kādi vārdi bija modē. Tas man likās ļoti interesanti ar mūsdienām, kas atgriežas vai neatgriežas, kas saglabājies un kas ne, kā cilvēki izskatījās. Kur aug kājas teicienam, ka meitas bijušas egles garumā un - no kā tas varētu būt. Arī īpašības. Visi saka, ka piebaldzēni ir lepni, tam jāpiekrīt. Sevi ir jāpierāda un tikai tad tu tiec pieņemts, bet bija arī daudz nezināmu lietu.”

Rakstniece Inguna Bauere stāsta: “Tā nav tikai parunāšanās, varbūt tas izklausīsies ļoti skolotājiski, bet zināšanas, kuras esmu sakrājusi, gribas nodot arī līdzcilvēkiem. Es nesaku, ka katram ir jāzina tik daudz, cik rakstniekam, rakstot par notikumiem, kas šeit risinājušies, bet koks bez saknēm viegli izgāžas. Saknes ir mūsu zināšanu pagātne.”

Līdztekus vēstures stāstiem un grāmatu fragmentiem arī senas anekdotes un pat viktorīna. “Man jau stāstu ir ārkārtīgi daudz. Es varētu stāstīt no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Kurpniekam kurpju nav, brauc apkārt, stāsti visiem par grāmatām, kurās attēloti Piebalgas cilvēki, bet šeit uz vietas tādu tikšanos nemaz tik daudz. Pašai interesē tas, ko daru. Ja dārzniekam interesē viņa rožu dobe, tad tā ziedēs brīnišķīgi, tieši tas pats ir jebkurā profesijā, ja man ļoti interesē tas, ko daru, tad tas izdodas.” 

Ingunas Baueres “Vēstules no Piebalgas” tagad katru sestdienu lasi ReTV portālā!