Nodibinājums ”Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons” sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi šogad apsekojuši vairākus tūkstošus kultūras mantojuma objektu, lai izvērtētu pieejamību un meklētu interesantus risinājumus. Secināts, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pieejami apmēram, 40% no apsekotajiem objektiem. Nereti gan esot nepieciešami nevis dārgi un sarežģīti risinājumi, bet gan vēlme palīdzēt un radoša pieeja.
Kultūras mantojums ir arhitektonisku, zinātnisku, māksliniecisku un citu vērtību kopums, ko radījuši cilvēki dažādos gadsimtos. Visbiežāk tas ir publiski pieejams, tomēr nereti atrodas vēsturiskās ēkās, līdz ar to cilvēkiem ar īpašām vajadzībām bieži vien piekļuve ir liegta.
Poļina Rožkova, rīdziniece: “Man parasti līdz ir asistents līdz ar to viss ir iespējams. Kā labas prakses piemēru varu minēt Ventspils vecpilsētu, jo tur tiešām ir padomāts. Varbūt vēl kaut kur paliek nepārdomāti risinājumi cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem. Nepietiekošs kontrasts un neatbilstoši augstumi. Par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kas lieto dzirdes aparātus un kam nepieciešams izmantot indukcijas cilpas vispār nav padomāts.”
Ivars Balodis, nodibinājuma ”Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons” valdes priekšsēdētājs: “Ļoti izceļas tie objekti, kur nevis tu vienreiz uztaisīji un aizmirsi, bet gan tur kur par to piedomā. Viens tāds ironisks objekts, mūsu skatījumā, ir Ventspils Livonijas ordeņa pils. Vienmēr, kad mēs uz turieni pēdējo desmit gadu laikā esam aizbraukuši, vienmēr tas pacēlājs vakar esot darbojies, bet šodien nedarbojas. Pacēlājs ir novecojis un ir nepieciešams jauns savādāks risinājums un ne tikai pacēlājs, arī vides pieejamībā daudz kas tur ir jāuzlabo”
Šodien forumā ” Kultūras mantojuma pieejamība- mīti un realitāte” tika prezentēti rezultāti. Katram brīvprātīgajam, kurš apsekoja objektus bija savi rezultāti, bet kopumā varot teikt, ka , apmēram, 40% apsekoto objektu uzskatāmi par pieejamiem.
Ivars Balodis: ” Svarīgi ir, lai pa bruģi varētu pabraukt, un brīnišķīgs risinājums ir Kuldīgā, kur ir līdzīgs risinājums kā Romā, kur ap bruģi ir izklātas plātnes pa kurām var aizbraukt, vai arī, piemēram, Ventspilī pie Livonijas ordeņa pils.”
Nereti kultūras mantojuma objektu saimnieki norāda, ka vēsturiskajā ēkā neesot iespējams ieintegrēt mūsdienu tehnoloģijas, jo to nepieļauj Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Tas gan esot tikai mīts
Juris Dambis, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs:
“Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde jau ilgstoši ir iestājusies par to, ka viens no iemesliem, kāpēc varētu izdarīt kādus pārveidojumus, papildinājumus ir vides pieejamības panākšana. Ja mēs cenšamies to risinājumu atrast, un neejam to tradicionālo veidu ar pacēlāju vai kādām citām sistēmām, tad tomēr mēs katrā kultūras piemineklī varam atrast veidu kā to pieejamību atrisināt.”
Uzsverot labos piemērus, forumā tika godināti objekti, kas izceļas ar jēgpilniem risinājumiem. Viens no tādiem Dobeles pils. Ar savu stāstu un vēlmi panākt, lai tā būtu pieejama visiem izcelta neliela kafejnīca Talsu pilsētas vēsturiskajā centrā
Kristīne Kromane, kafejnīcas ”Iepauzē” saimniece: “Man pašai ir īpašais bērniņš un līdz ar to es visā tajā esmu iekšā jau gandrīz visu mūžu. Tāpēc taisot kafejnīcu man bija pilnīgi noteikti zināms, ka es to pielāgošu visiem. Lielākas durvis, un lielāka tualetes telpa, par ko daudzi nesaprot kāpēc man ir tik liela tualete. Bez sliekšņiem, bet tas man neko nesadārdzināja tik ļoti, lai es par to pārdzīvotu.”
Alise Lūse, Kurzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja: “Ir vairāk kā skaidrs, ka, ja tas ir pārāk dārgi, ja tas nav rentabli, to nevajag arī darīt, bet, ja tas ir praktisks un ir sameklējams labs, ērts un lēts risinājums, tad tas ir jādara.”
Savukārt vēsturiskajām ēkām, kam vides pieejamība ir liels izaicinājums, jāmeklējot individuāls risinājums. Izstrādātās arī vides pieejamības vadlīnijas, kas ir ieteicamas, bet nav obligātas.
