Madoniete Marika Peilāne jau kopš bērnības ir saistīta ar mālu. Pēc izglītības iegūšanas psiholoģijā un pedagoģijā viņa 36 gadu vecumā nolēma atgriezties pie savas bērnības aizraušanās. Ceļš atpakaļ pie māla sākās pie keramiķa Jāņa Seiksta, kurš viņu iedrošināja. Šodien Marika rada savus darbus un vada meistarklases, ļaujot arī citiem iepazīt māla pasauli.
Keramiķe Marika Peilāne stāsta: “Es jau no bērnības biju ļoti radoša un aktīva meitene – dejoju tautas dejas, dziedāju korī un apmeklēju keramikas pulciņu. Tur mums ļāva veidot tikai nelielas figūriņas, pie lielās virpas darboties vēl neļāva. Tā lielā virpa kļuva par manu sapni. Kad pabeidzu mācības psiholoģijā un pedagoģijā, man bija 36 gadi, sapratu, ka tomēr vēlos atgriezties pie šī radošā procesa. Uzrunāju vietējo mākslinieku Jāni Seikstu un sāku pie viņa apmeklēt nodarbības, kur apguvu virpošanu. Sapratu, ka man tas ļoti patīk. Kad pienāca vasara un pulciņš beidzās, zināju – vēlos savu darbnīcu. Ar vīra un Jāņa Seiksta atbalstu man tagad ir sava darbnīca, kurā virpoju uz Jāņa Seiksta virpas.”
Marika atzīst, ka izbauda ne tikai radīšanas procesu, bet arī iespēju satikt cilvēkus, saņemt atgriezenisko saiti un savā darbnīcā vadīt meistarklases. Savos darbos viņa izmanto virpošanas, rullēšanas un lipināšanas tehnikas. Ja agrāk viņa vairāk strādāja ar sarkano mālu, tad tagad priekšroku dod baltajam un brūnajam mālam.
Marika skaidro iedvesmas avotu: “Iedvesma rodas no tā, ka šis process man pašai sniedz ļoti lielu gandarījumu. Tā ir sava veida meditācija, kad esi tikai tu un māls. Ļoti svarīga ir arī cilvēku atgriezeniskā saite gan pēc meistarklasēm, gan par pārdotajiem darbiem.”
Vidzemes televīzijas foto
Viss sākas ar māla mīcīšanu, lai tas kļūtu viendabīgs un gatavs darbam. Pēc tam mālu novieto uz virpas un sākas māla iecentrēšana, tas ir viens no grūtākajiem procesa posmiem, jo prasa gan spēku, gan pacietību.
Marika papildina: “Kad māls ir iecentrēts, tajā izveido bedrīti. Rokām visu laiku jābūt pie ķermeņa. Pēc tam bedrīti atver vaļā un sākas māla celšana uz augšu, kur var izmantot dažādus paņēmienus, taču es izvēlos grūtāko no tiem. Lai gan virpa griežas ātri un šķiet, ka viss jādara steigā, patiesībā process prasa mieru un lēnas, precīzas kustības.”
Foto no keramiķes personīgā arhīva
Kad darbs ir pabeigts, izstrādājumu uzmanīgi nogriež no virpas un noliek žāvēties. Pēc nožūšanas tas ir gatavs nākamajiem apstrādes posmiem.
Marika saidro keramikas tapšanas noslēdzošo posmu: “Kad darbs ir pilnībā nožuvis, to liek elektriskajā krāsnī aptuveni 800 grādu temperatūrā. Pēc tam darbs tiek pārklāts ar glazūru un atkārtoti apdedzināts nu jau 1050 grādos.”
Nākotnē Marika vēlas apgūt jaunas tehnikas un eksperimentēt ar jaunām glazūrām, turpinot attīstīt savu keramiku.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma "Vidzemē" saturu atbild SIA "VIDZEMES TV. #SIF_MAF2026 |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |