Aija Araja-Čunka un viņas vīrs Raitis Čunka Īrijā ieradās pirms 15 gadiem. Aijas ceļš uz Īriju aizvedis ne peļņas dēļ, bet gan jaunības maksimālisma iespaidā, kad gribējies redzēt pasauli un izmēģināt kaut ko jaunu, savukārt Raiti gan skārušas 2008. gada ekonomiskās krīzes sekas, kad visās nozarēs Latvijā tika strauji samazinātas darba algas, un bija jādomā par citiem peļņas gūšanas veidiem. Lai gan abi ieradušies Īrija vienā un tajā pašā gadā, pāris satikās vien pēc diviem Īrijā nodzīvotiem gadiem vietējās Jāņu dienas svinībās, un kopš tā laika ir kopā – kā paši smej, tas ir likteņa pirksts, ka viņiem abiem te bija jānonāk, lai iepazītos. Raitim ir kopīgs bizness ar vēl diviem latviešu draugiem, savukārt Aija vada vietējo latviešu bērnu deju kolektīvu “Pastaliņas”. Šobrīd abu ģimenē aug meitiņa Maija, un jaunie vecāki cer, ka līdz meitiņas skolas gaitu uzsākšanai viņi spēs atgriezties Latvijā, jo uzskata sevi par latviešiem, kam svarīgi saglabāt savu kodolu.
Kāds bija pats sākums jūsu dzīvei Īrijā?
Aija: Mans stāsts nebija tas tipiski skumjais, kad būtu jādodas prom peļņas dēļ. Es tikko biju pabeigusi Liepājas Universitātē sabiedriskās attiecības un strādāju, man nebija mērķa braukt piepelnīties. Atbraucu vienkārši paskatīties, kas te notiek, nevis strādāt, bet tā te esmu jau 15 gadus (smejas). Pirmos divus gadus es nepazinu nevienu latvieti, darbā apgrozījos pamatā Latvijas krievvalodīgo vidē, tādēļ sākumā, šeit esot, krievu valodu apguvu labāk nekā angļu. Pēc diviem gadiem, kad jau biju šeit, tika organizēta privāta Jāņu dienas svinēšana viena latvieša mājās netālu no Galvejas, kur es pirmo reizi ieraudzīju ap 60 latviešiem vienuviet. Tur es iepazinos ar Raiti, un kopš tā laika esam kopā.
Raitis: Es atlidoju tajā pat gadā, kad Aija, tikai divus mēnešus vēlāk. Arī atlidoju uz nenoteiktu laiku, vēloties saglabāt darba vietu arī Latvijā. Tolaik uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas strādāju “TV5” ziņu dienestā, taču Latvijā krīzes rezultātā visur tika samazinātas algas, un, lai dzīvotu Rīgā, bija nepieciešami lielāki ienākumi. Atlidoju sākotnēji pie brālēna, sāku meklēt darbu, tad iepazinos ar Aiju, un, jā, tā mēs vēl joprojām esam šeit.
Aija: Interesanti, ka mēs abi esam no Saldus puses, bet līdz atbraukšanai uz šejieni nebijām savā starpā pazīstami, visi saka, ka tā bija lemts (smejas). Tad, kad mēs iepazināmies, es pirmajās tikšanās reizēs teicu Raitim, ka es drīz braukšu atpakaļ uz Latviju, ka man te nav ko darīt. Gandrīz vai kravāju ceļa somas. Tā mēs te sākām malties līdz apprecējāmies, tagad audzinām meitiņu, bet visu laiku esam ar domu atgriezties. Lielākā daļa mūsu draugu un paziņu ir atmetuši domu par atgriešanos, bet mums šī doma vēl ir.
Raitis: Tāpēc, ka Latvijā ir savējie, svētki, daba, radu tuvums, tā visa ļoti pietrūkst. Te arī ir draugi, ir latviskās aktivitātes, bet tas ir citādāk. Īstā ģimene un īstās mājas joprojām ir Latvijā.
Kā iesaistījāties latvisko kopienu darbībā un kas uz to pamudināja? Un Aija – kā nonāci līdz vietējo latviešu bērnu deju kolektīva vadīšanai?
Aija: Es jau Latvijā biju ļoti aktīva, tur arī biju dejojusi gandrīz visu dzīvi, organizējusi pasākumus. Atbraucot uz šejieni, tu sākumā jūties neiederīgs, un tad tu meklē, kā sevi piepildīt. Šobrīd gan esmu paņēmusi pauzi dēļ meitiņas piedzimšanas, bet esmu arī deju kolektīva “Rietumkrasts” dejotāja. Tur es sāku dejot 2018. gadā, kad kolektīvs tika nodibināts, un pēc viena gada dejošanas mēs jau braucām uz Kanādas Dziesmu un deju svētkiem. Svētku laikā es aktīvi sekoju līdzi bērniem, kas tur dejoja. To pamanīja pasākumu organizatore Galvejā un pajautāja, vai es nevēlos vadīt bērnu deju kopu tur, jo līdz tam bērniem deju nodarbības nenotika. Tā 2019. gadā izveidojās bērnu deju kopa “Pastaliņas”, kurā šobrīd jau ir 20 dejotāju divās vecuma grupās, lai gan sākotnēji tie bija 4 kolektīva “Rietumkrasts” bērni, kas nāca dejot manā viesistabā. Augustā bija pirmie mēģinājumi manā viesistabā, un jau septembrī mums bija pirmais koncerts, pēc kura saradās daudz vecāku, kas gribēja, lai viņu bērni arī nāk dejot.
Raitis: Aija mani velk visur līdzi, kur darbojas pati, bet man šī latviskā vide ir arī darbā, autoservisā, kuru mēs ar vēl diviem latviešu draugiem esam izveidojuši kā biznesu – strādājam jau 12 gadus. Puse mūsu klientu ir latvieši, puse īri, arī ukraiņi tagad nākuši klāt, bet lielā mērā darba ikdiena paiet salīdzinoši latviskā vidē, kur mēs, protams, arī spriežam un runājam par to, kas notiek gan mūsu vidē šeit, gan mājās – Latvijā.
Aija: Es arī viņu visu laiku iesaistu pasākumu organizēšanas tehniskajā norisē – gan uzlikt fonogrammas, gan uzfilmēt video, gan izveidot plakātus – visu, ko es izdomāju, viņam ir jādara (smejas).
Raitis: Jā, es jūtos kā pilnvērtīgs deju kolektīva dalībnieks, lai gan pats tajā nedejoju.
Kādā jomā abi šobrīd strādājat, vai tas sakrīt ar jūsu iegūto augstāko izglītību? Cik daudz, esot šeit, ir izdevies realizēties sfērās, kurās esat gribējuši realizēties?
Aija: Man ir nepabeigta Latvijas kultūras koledžas izglītība aktieros-režisoros, un tas sasaistās ar to, ko es daru Galvejas Latviešu atbalsta grupas biedrībā – pasākumu organizēšana. Un pabeigta izglītība man ir sabiedriskajās attiecībās, un sabiedriskās attiecības arī ir darba latviešu kopienā sastāvdaļa. Bet ikdienā es pelnu maizi, strādājot veikalā, esmu maiņas vadītāja. Vai tas ir mans sapņu darbs? Noteikti nē, tas ir naudas pelnīšanas veids.
Raitis: Man ir augstākā izglītība datordizainā, bet es strādāju autoservisā, tā ka šie lielumi pilnībā nesakrīt, lai gan uzreiz jāsaka, ka Latvijā es mēģināju strādāt savā specializācijā, bet sapratu, ka tas nav tas, ko es visu mūžu gribētu darīt. Tehnika un mehāniskās lietas – tas man ir daudz tuvāks. Mūsu servisā mēs, dibinātāji, paši arī strādājam, tā ir mūsu sirdslieta, tāpēc ir liels prieks, ka viss sanāk un esam varējuši tik ilgi noturēties šeit biznesa vidē, pie tam attīstīties un augt. Es teiktu, ka tas ir tas, ko es gribu darīt, tas man ir nācis jau no bērnības – man šķiet, ja mēs varam darīt to, par ko sapņojam, tad viss notiek pareizi.
Tad jautājums, Raiti, tev – cik viegli vai grūti ir nodibināt uzņēmumu Īrijā, salīdzinot ar Latviju, ja par to kaut kas ir zināms vai dzirdēts?
Raitis: Lai gan pašam nav pieredzes ar uzņēmējdarbību Latvijā, pēc tā, ko esmu dzirdējis – te ir daudz vieglāk. Kaut vai fakts, ka katrs jaunais uzņēmējs pirmo darbības gadu ir atbrīvots no nodokļu nomaksas – tas ir liels atspēriena punkts. Manā gadījumā gan šī atbrīvošana no nodokļiem netika piemērota, jo papildus autoservisam mēs savā uzņēmumā tirgojam autogāzi un uzstādām autogāzes iekārtas, tādēļ ir nedaudz citi noteikumi. Birokrātijas slogs te arī ir panesams, mēs noteikti nevaram sūdzēties par uzņēmējdarbības vidi šeit. Pie tam arī klienti, paši īri, ir ļoti atsaucīgi, tā ikdiena šķiet nepiespiestāka – Latvijā, ziņās strādājot, visu laiku klātesoša bija šī “viss ir slikti” sajūta, un tas, iespējams, ir vēl viens iemesls, kādēļ būtu grūti atgriezties – tauta šeit kopumā ir smaidīgāka, pretimnākošāka, savukārt Latvijā ikdienas komunikācijas situācijas bieži vien ir drūmas. Un uztrauc, protams, arī tas, ko mēs tur darīsim.
Aija: Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk bail ir atgriezties. Vairs nav tā, ka ir vienalga, kur mēs strādāsim, jo šeit jau kaut kas ir sasniegts, negribas atbraucot sākt visu no nulles, aplauzties, un atkal atgriezties šeit, jo te tomēr bija stabilāk. Bet emocionāli un sirdī mēs esam Latvijā, vēl jo vairāk pēc meitiņas piedzimšanas, mēs gribētu, lai viņa mācās Latvijā.
Raitis: Viņa būs latviete, par to nevar būt nekādas runas. Viņa nekādā gadījumā nebūs īriete (smejas).
Meitiņa ir dzimusi Īrijā, bet viņai būs Latvijas pilsonība?
Raitis: Jā, mēs šobrīd tieši kātojam šo jautājumu.
Kā ir ar vietējiem – kā viņi uztver iebraucējus?
Aija: Mums ar Raiti ir paveicies iepazīt ļoti gaišus cilvēkus – mums nav savas mājas, mēs īrējam, dzīvojam laukos, mums te ir savs dārzs, lieliska vieta. Arī iepriekšējie īpašnieki, no kuriem īrējām māju, viņi atšķiras no tiem īriem, ko satiekam ikdienā un kuru laipnība var šķist nedaudz uzspēlēta – cilvēki laukos šeit ir strādīgi un dvēseliski, dziļi, līdz sirdij labestīgi.
Raitis: Liekas tādi dvēseles cilvēki, tiešām. Arī veikalā pie kases var iepazīties ar cilvēkiem, viņi nāk klāt un komunicē, tas veido labu toni šajā vidē. Bet īri ir īri – viņi ir dažādi, un to var teikt par visām tautībām.
Aija: Šīs mājas saimnieks, piemēram, ļoti bieži nāk mums palīgā, lai gan tas viņam idejiski nebūtu jādara, sakot: “It is good to be good” (tulk. “Ir labi būt labam”). Man jau liekas, ka mēs piesaistām tādus cilvēkus, kādi mēs paši esam. Tā kā mēs šeit visu esam sasnieguši ar darbu, nevis atbraukuši, kā citi iebraucēji, saņemt pabalstus un tērēt īru nodokļu maksātāju naudu, uz mums arī skatās savādāk.
Kādai ir jābūt Latvijai, kurā jūs būtu gatavi atgriezties?
Aija: Grūti atbildēt. Mēs skatāmies latviešu ziņas, sekojam līdzi Latvijā notiekošajam vairāk kā notiekošajam šeit. Jā, reizēm ir skumji skatīties, bet laikam tāda naivā patriotisma manī ir vairāk – nekas, ka tur ir slikti, bet tās ir mājas. Latvija ir daudz vairāk priekšā tehnoloģiskajā ziņā – te daudz kas joprojām notiek pa pastu. Arī medicīnas pakalpojumu pieejamība un kvalitāte Latvijā ir labāka, tādēļ šeit dzīvojošie brauc pie ārstiem uz mājām. Redzot abas puses var izvērtēt – Latvijā viss nemaz nav tik slikti.
Raitis: Ir tāda cerība, ka mēs aizbrauksim, sāksim ar sevi, un Latvija kļūs labāka.
Aija: Mums arī draugu lokā ir piemēri tam, ka Latvijā var dzīvot labi, daži tur pat dzīvo labāk, kā mēs Īrijā, kas kaut kādā ziņā mūs iedrošina. Es uz Latviju vairāk skatos nevis caur politisko prizmu, bet caur emocijām – tādas citviet just vienkārši nav iespējams.
Raitis: Man visvairāk pietrūkst kaut vai to pašu Jāņu, pietrūkst gaisa, kāds ir, izkāpjot no lidmašīnas – nekur citur tu tādu nedabūsi. Protams, gribētos redzēt arī birokrātijas mazināšanos un nodokļu politikas sakārtošanu un atvieglošanu, kas man kā uzņēmējam ir svarīgi. Sakārtotāku politiku, cīņu valsts labā, nevis savā starpā.