Aglonā turpinās vispasaules latviešu jauniešu saiets 2×2, kurā šogad pārstāvēti ap 60 jaunieši no 9 pasaules valstīm. Dalībnieku vidū ir arī Alana Purin de Sousa no Brazīlijas, kuras vecvectēvs esot bijis ieceļotājs no Latvijas un dzīvojis latviešu kolonijā, kādas kādreiz Brazīlijā esot bijušas vairākas – nelielas latviešu kolonijas Brazīlijas Santakatarinas, Riugrandi du Sulas un Sanpaulu pavalstīs sāka veidoties jau ap 1890. gadu, Latvijai vēl atrodoties Krievijas Impērijas sastāvā. 1914. gadā uz turieni lielākoties izceļoja cara apspiestie un vajātie latviešu baptisti. 1922. gadā Brazīlijā ieradās pirmās latviešu baptistu misionāru ģimenes, kuras ar vilcienu devās līdz tagadējai Sapezāles dzelzceļa stacijai, no kuras mēroja 35 kilometru garu ceļu caur mežu līdz vietai, kurā apmetās un kurā mūsdienās atrodas latviešu kopienas ciems „Vārpa”.
Alana Purin.
Alana pati ir no pilsētas Brazīlijas dienvidos – Kuritibas, kas ir Paranas štata administratīvais centrs. Šī jaunietei ir pirmā reize, apciemojot Latviju. Mājās Alana strādā par psiholoģi, jau otro gadu apgūst latviešu valodu un ir domājusi arī par pārcelšanos uz šejieni, jo daži viņas ģimenē jau ir ieguvuši Latvijas pilsonību, kā arī – nākotnē pastāv doma par 2×2 organizēšanu Brazīlijā, tādēļ Alanas uzdevums ir arī izprast, kas šis ir par semināru un kas ir labākais, ko paņemt no šejienes gan atgriežoties mājās, gan, iespējams, nākotnē organizējot semināru Brazīlijā.
Alana Purin.
Pastāsti vēlreiz īsumā – kāda ir tava saistība ar Latviju un kā tu te nokļuvi?
Mans vectēvs ir dzimis Brazīlijā, latviešu kolonijā, un viņa vectēvs, cik saprotu, atbrauca no Latvijas uz Brazīliju 1890. gados. Mans vectēvs arī runāja latviski, bet viņš īsti nenodeva šo valodas zināšanu manai ģimenei, bet daži mani brālēni un māsīcas sāka par to interesēties vairāk, un jau ir ieguvuši Latvijas pilsonību. Es arī sāku mācīties latviešu valodu, ko apgūstu jau divus gadus, mums tiek organizēti valodas kursi un testi. Vienā no šādu testu reizēm sastapu cilvēkus, kam bija doma par 2×2 semināra organizēšanu Brazīlijā, un viņi man piedāvāja atbraukt un paskatīties, kas un kā te notiek. Viens no maniem brālēniem ir bijis 2×2 semināros, bet mēs neesam tik tuvi, tāpēc nebijām apsprieduši, kas tas īsti ir, tā nu es izlēmu atbraukt. Man te ir misija.
Ja jau vectēvs tālāk nenodeva šīs tradīcijas, kā tu un tava ģimene atradāt šīs saknes un kāpēc pie tām atgriezāties?
Vectēvs nenodeva tālāk tieši valodu, bet Brazīlijā mums ir šīs te latviešu interešu grupas, kopienas, un mana vectēva brālis ir šādas kopienas vadītājs manā pilsētā Kuritibā, tā ka es dažreiz piedalījos pasākumos, ko šī kopiena organizēja. Tas gan vairāk notika, kamēr es biju bērns, taču tagad šī interese ir atgriezusies. Brazīlijā ļoti maz cilvēku zina, kas ir Latvija. Kad es braucu šurp, daudzi man pārjautāja: “Uz kurieni?!” Bet man ir ļoti svarīgi būt tik īpašas kultūras daļai, kas gan vēl nav plaši pazīstama, bet, es domāju, ja Brazīlijā notiks šāds pasākums (2×2), daudz vairāk cilvēkiem būs skaidrs, kas ir Latvija.
Vai Brazīlijā ir daudz šādu latvisko kopienu?
Jā. Tas ir, skatoties valsts mērogu, varbūt tā nešķiet, bet to noteikti ir vairāk, nekā varētu iedomāties. Es zinu par četriem štatiem Brazīlijā, kur ir šādi kultūras centri. Mans vectēvs piedzima Santakatarinas štatā, tad pārvācās uz Paranas štatu, kur dzīvoju es, kur arī ir šāds centrs. Vēl zinu, ka tāds ir Sanpaulu un Minasžeraisas štatā. Es zinu, ka šo centru biedri tiekas savā starpā, svin Jāņus Sanpaulu, bet es gan nekad neesmu tajos piedalījusies, jo tas ir tālu.
Vai tu izjūti latvietību vai latviskumu kā daļu no savas identitātes?
Jā. Mans vectēvs vienmēr teica saviem bērniem, maniem vecākiem, ka viņi ir piesaistīti pie uzvārda “Purin” (oriģināli – Puriņš). Arī mans uzvārds varētu būt bijis vienkārši de Sousa, bet es saucu sevi par Alanu Purin, un tā dara arī manas māsas, brālēni, māsīcas, jo mēs ar to identificējamies. Lai gan es vēl nezinu tik daudz par Latviju, es gribu būt daļa no šīs kultūras.
Minēji, ka gribi, iespējams, nākotnē iegūt latviešu pilsonību. Vai plāno arī uz šejieni pārvākties? Vai nebiedē aukstums?
Tas ir iespējams, jā. Īstenībā, man šķiet, ka man te pat būtu siltāk, jo tur, kur dzīvoju es, mūsu dzīves apstākļi nav piemēroti aukstam laikam, bet tāds uznāk, un tad ir jātuntuļojas vairākās apģērba kārtās. Mana māsīca dzīvo Rīgā jau trīs gadus, un pa šīm četrām dienām, ko esmu šeit, es jau esmu domājusi par pārvākšanos, lai gan konkrēta plāna man nav.
Kas tev šeit šķiet netipisks un neierasts?
Es dzīvoju lielā pilsētā, tajā ir aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, kas ir pielīdzināms gandrīz visas Latvijas iedzīvotāju skaitam, tāpēc pirmais neierastais ir miers un klusums, arī staigājot pa Rīgu, kas ir galvaspilsēta. Es zinu, ka ir citādāk, kad esi tūrists, un es nezinu, kā būtu te dzīvot. Bet arī, ņemot vērā to, ka pilsēta, no kuras nāku, ir zināma ar to, ka mēs, netipiski brazīļiem, īpaši nesarunājamies ar kaimiņiem un neesam tik sociāli, līdzīgi kā latvieši [smejas], pat neskatoties uz to – pie mums ir daudz skaļāk, nekā te. Tāpat atšķiras mūsu pieklājības izpratnes, teiksim tā, un tiešums – man māsīca ir stāstījusi, ka Latvijā, ja Tevi kaut kur uzaicina un tu negribi doties, tu vari tā arī pateikt, Brazīlijā tā nav – ir vai nu jāpasaka, ka padomāsi, vai jāaizbildinās ar citiem plāniem, citādi tas ir rupji, kas gan man pašai škiet nedaudz absurdi – ka mēs šādā veidā mēģinām būt pieklājīgāki.
Kā ir ar vietējo ēdienu?
Īstenībā, pārsteidzoši labi! Man bija teikuši, ka te bieži vien ēdienam pietrūkst sāls un garšvielu, ko mēs pie sevis ļoti daudz lietojam, bet pagaidām man viss ļoti garšo. Un to es noteikti stāstīšu citiem, jo par ēdienu Latvijā nebija dzirdētas tās labākās atsauksmes.
Un kādi ir latvieši, tavuprāt?
Latvieši ir ļoti jauki. Man likās no stāstiem, ka cilvēki te ir atturīgāki, bet visi palīdz, apjautājas, kā man iet, neskatoties uz to, ka es vēl tik nepilnīgi zinu latviešu valodu. Cilvēki te tiešām ir ļoti pieklājīgi, bet ne “brazīļu pieklājīgi”, bet tā pa īstam. Daudz kur ir dzirdēts arī par depresivitāti šeit, bet tas noteikti ir saistīts ar saules trūkumu, jo saule mūs burtiski padara priecīgākus. Manuprāt, latviešiem vajadzētu vairāk sanākt kopā, runāties vienam ar otru, sevišķi gada tumšajos un aukstajos laikos, lai varētu iziet cauri ziemas posmam kopā.
Atgriežoties pie tavas misijas un šī 2×2 semināra – kādas bija tavas ekspektācijas, ko gribēji sagaidīt un kas ir tas, ko praktiski šeit piedzīvo?
Es ļoti gribēju uzzināt vairāk par Latviju, latvisko kultūru, uzlabot savu latviešu valodas līmeni, kas šobrīd ir visgrūtākā daļa. Tas, kas man noteikti ir ļoti iepaticies, ir danči.
Kāpēc, tavuprāt, šāda veida latviskās kopienas un šādas sanākšanas reizes ir svarīgas?
Cik es zinu no Latvijas vēstures, šī tauta, kultūra, valoda un tradīcijas bija uz iznīkšanas robežas ļoti daudz reižu, un tā ir maza valsts, kur šīs saknes noturēt ir grūti. Un tāpēc, es domāju, šī tieksme izzināt vēsturi un savas saknes, ir stiprāka. Brazīlija, piemēram, ir milzīga, un katrā štatā, protams, lietas nedaudz atšķiras, bet kopumā brazīļi ne tik daudz zina par savām saknēm, jo ļoti daudzus noteikumus mums diktē ASV. Stiprākas tradīcijas un izteiktāka folklora ir valsts ziemeļu pusē, bet pati tur neesmu bijusi, jo ceļot pa Brazīliju ir dārgi, un iebraucēji, kas ir no Eiropas, labprātāk patur savu identitāti. Es pati ļoti daudz ko nezinu par Brazīliju, bērnībā atceros, ka kaut ko mācījos, bet tas būtu jāmāca vairāk, lai cilvēki neaizmirst, no kurienes viņi nāk, lai viņi, līdzīgi kā latvieši, ar godu var nest pasaulē savu piederības sajūtu, savu identitāti.
