Annele Slišāne ir viena no slavenā latgaliešu literāta, folklorista, kultūras un sabiedriskā darbinieka Ontona Slišāna meitām, kas pati iedzīvina latgalisko identitāti un raksturu savos literārajos un mākslas darbos. Man ir tas gods Anneli pazīt jau sen, un es vienmēr esmu apbrīnojusi vieglumu, ar kādu viņa spēj rakstīt par sāpīgām un sarežģītām tēmām, viņas maigumu, runājot par dzimto pusi, dabu un mājām un viņas labestīgo nelokāmību – no Anneles diez vai dzirdēsi kādu sliktu vārdu, bet viņa skaidri apzinās, kas viņa ir un kurp iet, necenšoties sekot sabiedrības vai laikmeta uzspiestajiem noteikumiem.
Annele, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, kas būtu tas, ko tu primāri uzsvērtu?
Tā padomājot, es teiktu, ka, pirmkārt, es esmu mamma. Tas, ka es esmu visādās citās lomās, tas ir skaisti, forši, stilīgi un moderni, bet primāri, jā – esmu mamma. Otrkārt, es teiktu, ka esmu tekstilmāksliniece, un tad, kad es pastāstītu, ka esmu laba tekstilmāksliniece, es teiktu, ka esmu laba rakstniece, esmu arī laba skolotāja (smejas). Jo visu, ko es protu un māku, es cenšos nodot citiem. Skolotāja profesijā, man šķiet, mēs esam devēji un palīgi, nevis uzraugi.
Kāds bija tavs ceļš no bērnības sapņa līdz vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Pavisam mazai man ļoti patika lasīt grāmatas. Tas vairāk bija neapzināts sapnis, un es tolaik nedomāju, ka es varētu kļūt tieši par rakstnieci, bet man likās, ka es varētu pati radīt stāstus – es biju ļoti dziļi iegrimusi grāmatu radītajā pasaulē, jo mums šeit, laukos, nebija īsti daudz iespēju aiziet uz teātri vai kino. Līdz ar to es visus stāstus vizualizēju galvā, tāpēc man šķita, ka es arī varētu ko līdzīgu radīt. Ne uzrakstīt, bet tieši radīt. No šī brīža skatupunkta to varētu nosaukt par scenogrāfa sapni – kā šie stāsti varētu izskatīties telpiski. Tolaik man, protams, nebija tādas teātra pieredzes, un arī tādu profesiju kā “scenogrāfs” es toreiz nepazinu.
Savukārt tekstilmāksla – tas gluži nebija tikai bērnības sapnis, bet tā jau sen ir mana aizraušanās, mana mīlestība, ko es turpinu vēl šodien.
Tāpat man bērnībā patika puķes, akmeņi un taureņi, un, ja man tajā laikā būtu tāds skolotājs, kāda esmu es, kas būtu saredzējis un attīstījis šo manu interesi, domāju, ka es būtu aizgājusi studēt bioloģiju. Taču to es esmu īstenojusi – es esmu izgājusi 2 gadu etnomoloģijas kursus (red. – zinātne par tauriņiem ir lepidopteroloģija, entomoloģijas nozare, kas pēta zvīņspārņu kārtas kukaiņus. Pētnieki (entomologi) analizē to anatomiju, uzvedību, migrāciju, ekoloģiju un taksonomiju),staigāju pa pļavām un atpazīstu tauriņus, fotografēju tos un nosaku, kas tie ir par taureņiem. Tāpat ir ar puķēm. Un akmeņi… tie man patīk, jo tie ir pieredzējuši pasaules rašanos, un tajos ir tik daudz stāstu… ir tikai jāspēj ieklausīties un sadzirdēt.
Pēc tam, kad es pabeidzu Upītes pamatskolu, Latvija kļuva brīva, to es piedzīvoju pusaudzes gados. Tad es mācījos Rekovas vidusskolā. Pēc tam Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē studēju fiziku. Pēc tam Rīgas Tūrisma skolā apguvu “Jaunatnes aktīvās atpūtas un tūrisma nometņu organizatora” prasmes, tā man bija ļoti laba pieredze, jo es biju tajā burbulī, kad vispār aizsākās nometņu kustība Latvijā – visas idejas bija jaunas un svaigas, un šķita, ka pilnīgi viss izdodas no pirmās reizes. Tad iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur ieguvu vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoga maģistra diplomu, un arī Latvijas mākslas akadēmijā esmu ieguvusi maģistra grādu tekstilmākslā. Ar gadiem aizvien vairāk novērtēju šīs iegūtās zināšanas, sevišķi izbaudīju savu pēdējo studiju posmu Mākslas akadēmijā – es jutu, cik liels prieks ir manam prātam, kuram es tikai leju un leju visu laiku jaunas zināšanas iekšā.
Jau sevis raksturojumā skaidri definēji, ka primāri esi mamma – kāda, tavuprāt, vispār ir sievietes misija šajā pasaulē?
Mammas misija, jā, tā man ir primārā, bet, ja runājam par sievietes sūtību kopumā, man uzreiz nāk prātā audekla aušana – sieviete, manuprāt, ir audekla audēja – viņa nodrošina kārtību vietā, kur ir, viņa piepilda katru telpu ar savu būtību, ar savu radošumu. Jā, protams, ir sievietes, kurās iekšā mīt haoss, tad tās piepilda telpu radoši ar haosu, bet principā sievietei ir spēks radīt enerģētisko lauku ap sevi, kam pakārtojas viss apkārtesošais – viņa spēj radīt drošības un pieņemtības sajūtu. Jo lielāka kārtība pašai sevī, jo gaišāka telpa apkārt.
Kā tu skaidrotu, kas ir “stipra sieviete”?
Vispār man šie vārdi šķiet nesavienojami savā starpā kaut kādā ziņā, jo ar “stiprs” mēs parasti domājam “fiziski spēcīgs”. Sievietei spēks ir garīgs, sievietes spēks ir radīt. Es domāju, viņas spēks ir jau pieminētajā, ka, neskatoties ne uz ko, telpa ir jākārto, un tas nenozīmē drēbju locīšanu, grīdu slaucīšanu vai grāmatu salikšanu plauktos. Mēs nevaram izdomāt, ka mums pēkšņi apnīk telpas veidošana ap sevi, kas notiek, neskatoties uz to, vai mēs to gribam, vai nē. Tāpēc domāju, ka tā ir spēja aizvien kārtot sevi, lai telpa apkārt ir gaišāka.
Annele, tev ir 6 bērni – kurā brīdī tu saprati, ka mātes loma ir tavējā? Tas bija skaidrs pirms bērnu piedzimšanas, vai šī atziņa atnāca, bērniem jau esot šajā pasaulē?
Šī apziņa atnāca līdz ar bērniem, pirms tam man bija jākārto visa pārējā pasaule (smejas), jāseko savām interesēm. Spēlēju teātri Annas Eižvertiņas teātra studijā, kārtoju pati sevi. Un ar bērnu ienākšanu aizvien vairāk nāca tieši mammas lomas apzināšanās.
Vai tavā dzīvē vai dzimtā ir bijuši kādi stipro sieviešu piemēri, kas tevi ir iedvesmojuši?
Manā dzimtā sievietes diezgan agri ir devušās mūžībā. Vecmāmiņas un vecvecmāmiņas es gandrīz nepazinu vispār, visas aizgāja, kad es vēl biju maza. Esmu viņas satikusi caur stāstiem, un caur tiem viņu darīšana un varēšana ir saglabājusies stipra, un es esmu iedvesmojusies no stāstiem par abām babām – viena ir bijusi audēja, viņa auda tradicionālos vilnas deķus. Es tā iedomājos, ka mēs varētu būt labas draudzenes, ja es viņu satiktu, mums būtu par ko pļāpāt, kur radoši izpausties, kur kārtot katrai savu pasauli stāvos (red. – steļļu stāvi (jeb aužamie stāvi, kangas) ir tradicionāla iekārta auduma aušanai, kas sastāv no koka rāmja, nītīm, šķietēm un atspolēm). Savukārt otru babu, ko es zinu tikai no stāstiem, tētis bija ierakstījis lentiniekā (red. – lenšu kasetes ir magnētiskā ieraksta nesēji, visbiežāk pazīstamas kā audio kompaktkasetes mūzikas atskaņošanai, kas satur lenti 60-90 minūšu ierakstam), un pēc šiem stāstiem un ierakstiem šķiet, ka viņa ir dziedājusi visur, viņa ir dziedājusi, lai viņai ir vieglāk, lai viņa ir stiprāka, dziesma ir viņu stiprinājusi. Viņas ieskaņotā balss, ko klausījās gan tētis, gan atbraukušie mūzikas akadēmijas pētnieki, labi man palikusi atmiņā kopā ar lentinieka čerkstošo skaņu. Viņas balss ir caurvīta ar spēku. Un, protams, mamma – mamma ir bijusi skolotāja, kas visu dzīvi ir veltījusi tam, lai nodotu savas zināšanas citiem.
Kāda ir tava attieksme pret “skaistuma kultu”, pamatojoties uz kura noteikumiem sievietēm vienmēr labi jāizskatās, viņas nedrīkst pieņemties svarā un novecot?
Tādi kulti ir? (smejas). Mani tas neietekmē, es neļauju tam sevi ietekmēt. No apģērba viedokļa – mēs paši izvēlamies, kā gribam izskatīties. Par “nedrīkstēšanu novecot” – katrā sievietes vecumposmā, arī vecumā ir savs skaistums un viedums. Tas pats ar “nedrīkstēšanu pieņemties svarā” – mēs esam tik dažādas un brīnišķīgas, un tas ir skaisti.
Bet vai, tavuprāt, vizuālajam tēlam vispār ir nozīme? Sevišķi darba vidē.
Jā, tas ir pirmais, ko mēs ieraugām. Lai gan spēcīgāka maņa mums ir oža, kas attīstās pati pirmā, bērnam ienākot pasaulē, redze ir nākamā, kas tev stāsta par pasauli apkārt un cilvēkiem. Taču es domāju, ka tas, ka esi savādāka, tas, ka tu esi pati, tieši ļauj tev būt īpašai. Ja tu esi sevi ietērpusi tā, kā tu jūties, tev pašai ir ērtāk un labāk šajā pasaulē būt.
Šobrīd mēs redzam daudz sieviešu-līderu, kam pretstatā attīstās “vientuļo vīriešu” epidēmija – kā tu komentētu šo situāciju?
Ja sieviete ir augstākā amatā, domāju, ka viņa vienkārši rada un kārto lielāku pasaules daļu. Jo lielāks amats, jo lielāku daļu viņa spēj sakārtot. Sieviete to dara ļoti, ļoti apzināti. Viņa par to atceras katru darba dienu. Bet par vientulību – tā vispār ir 21. gadsimta epidēmija, nešķirojot dzimumos. Mēs ar jauniešiem skolā arī runājām, gatavojot izrādi, par aktuālajām problēmām, par ko grib izteikties viņi paši – pētījām skaitļus, cik daudz ir tādu cilvēku, kas dzīvo vieni; skaitās kā “ģimene”, dzīvojot vienatnē, un šie skaitļi ir satraucoši. Un tur ir gan sievietes, gan vīrieši. Mūsu pasaule viedierīcēs ir sarukusi līdz vientulībai.
Ja runājam par mūsdienu reālijām, tu dzīvo laukos – kāpēc neesi aizgājusi dzīvot pilsētā, kur viss ir daudz pieejamāks un arī no darba un karjeras viedokļa – vieglāk atrodams?
Te atkal sanāk aplis, un mēs atgriežamies pie maniem bērnības sapņiem – viens no tiem ir bijis dzīvot laukos. Man vienmēr ir šķitis brīnumaini, ka te ir daba, akmeņi, koka skaidas, smaržas. Tas ir kā grāmatās, kurās rakstīja par seniem laikiem – šī ir mana seno laiku vizualizācija realitātē. Atgriežoties te, man visu laiku bija doma, ka es te gribu dzīvot, es realizēju šo bērnības sapni. Arī bērniem šī šķita visdrošākā vide, kur viņiem spēlēties un augt.
Vai tev ir vadlīnijas, kurām tu seko, dzīvojot dzīvi?
Neapzināti jau sen nedomāju sliktas lietas par cilvēkiem. Es neaprunāju. Runāju par cilvēkiem tikai labu, domāju labas lietas. Tie ir tādi sīkumi, bet tos es ievēroju. Latgaliski saka vydabolss – tā ir sirdsapziņa, un sirdsapziņa ir tā, kas neļauj darīt ļaunu. Es gribētu, lai vairāk latviskās dzīvesziņas ienāk praktiski šajā pasaulē, lai mēs atceramies to ne tikai svētkos, to es vēl gribu tā pa īstam iedzīvināt. Atgriežoties pie mammas lomas, man ir svarīgi savas vērtības un zināšanas nodot bērniem, un ar savu piemēru es stāstu, kā pasaule izskatās no mana skatupunkta. Un došana tālāk citiem vispār – uz manu lauku māju var braukt ciemos, ja ir interese par īstu lauku vidi un brīnumiem. Te mēs kopā ejam pļavās, lasām zālītes, esam mēs paši, radām savu pasaules audeklu.