Liepājniece Baiba Bartkeviča ir dziedātāja un mākslinieciskā vadītāja, pateicoties kurai nākamajā gadā Liepāja nesīs Eiropas kultūras galvaspilsētas goda nosaukumu. Ar plašu izglītības un skatuves mākslas pieredzi Baibas vadībā izstrādāta arī koncertzāles “Lielais Dzintars” mākslinieciskā vīzija un daudzi citu pašmāju un ārzemju projekti.
Uzrunāt Baibu stipro sieviešu stāstu ciklam man ieteica etnomūziķis un skatuves personība Ēriks Zeps, kurš Baibu man raksturoja šādi:
“Baibu es, pirmkārt, iepazinu kā koncertzāles “Lielais Dzintars” māksliniecisko vadītāju, un pirmais, ko es ievēroju – viņa ar vienlīdz lielu cieņu un izpratni attiecas pret visu līmeņu kolēģiem, kas, domāju, daudz ko pasaka par cilvēku. Tālāk, kopā darbojoties un iepazīstot viņu kā “Liepāja 2027 – Eiropas kultūras galvaspilsēta” projekta mākslinieciskās idejas virzītāju un attīstītāju, es ieraudzīju viņas vērienu un plašumu – viņas idejas un domas nav tipiskais Latvijas tvērums, visā viņas ideju lidojumā ļoti jūt šo Eiropas tvērumu, jūt to, ka viņa ļoti daudzus gadus pavadījusi Rietumeiropā, viņa ir tas cilvēks, kas šīs Rietumeiropas dvesmu nes uz Latviju. Visu cieņu, ka viņa nav salūzusi vai atmetusi ar roku – skaidrs, ka šīs Rietumu vērtības Latvijā vēl aizvien sastopas ar zināmu pretestību. Salīdzinoši nesen es Baibu iepazinu arī kā vokālo pedagoģi – viņa spēj un prot radīt ļoti drošu vidi, viņas klātbūtnē tu vari atļauties atvērties, atklāties un eksperimentēt.”
Baiba, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, kas būtu pirmais, ko tu uzsvērtu?
Teiktu, ka esmu māksliniece un mākslas dzīves veidotāja.
Kāds ir bijis tavs ceļš no bērnības sapņa līdz brīdim, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Bērnībā es gribēju būt aktrise, jo es nāku no ģimenes, kur tētis ir aktieris, un skatuves mākslai esmu stāvējusi tuvu kopš sevi atceros. Vienmēr esmu bijusi aizrautības un enerģijas pilna, un patiesībā man gribējās būt uz skatuves, jo alku gūt šo iespēju izdzīvot daudzu cilvēku dzīves, ne tikai savējo. Jā, pirmais sapnis bija saistīts ar skatuvi, mākslu un mūziku, un tas arī ir galvenais, ko es esmu darījusi visu savu dzīvi. Laika gaitā, protams, virzieni mazliet pamainās un kaut kas pienāk klāt. Pēdējos desmit gadus es vairāk darbojos mākslinieciskās vadības laukā kā mākslas notikumu veidotāja, kuratore, strādāju pie dažādu koncepciju izstrādes, varu teikt, ka no intereses par skatuves mākslu, mūziku un teātri es nepavisam neesmu novirzījusies, tikai šobrīd pati uzstājos mazāk un vairāk strādāju ar kultūras un mākslas vīzijām un citu mākslinieku iespējošanu būt uz skatuves.
Esmu dzimusi Aizputē, bet visu savu bērnības un skolas laiku esmu dzīvojusi Liepājā. Mūzikas gaitas esmu uzsākusi agrā bērnībā – no piecu gadu vecuma kā pianiste, pēc tam studēt gāju kā diriģente. Pēc LMA absolvēšanas devos uz ārzemēm studēt vokālo mākslu. Esmu specializējusies laikmetīgās mūzikas un senās mūzikas repertuāros. Sākotnēji studēju Ģentē, Beļģijā, tad turpināju Hāgas Karaliskajā konservatorijā, Holandē, tad Amsterdamā, pēc studijām pārcēlos uz Parīzi un Briseli. Kopumā prom no Latvijas pavadīju apmēram divdesmit gadus. Liepājā atgriezos, lai kļūtu par koncertzāles “Lielais Dzintars” māksliniecisko vadītāju.
Impulss atgriezties Latvijā bija tieši koncertzāles būvniecība un darba piedāvājums?
Kopumā jā. Es jau ilgu laiku biju dzīvojusi prom no Latvijas, parādījās koncertzāle, un es kā dziedātāja piedalījos pirmajā koncertzāles festivālā – Liepājas mākslas forumā “Atrodi savu dzintaru”. Koncertzāle mani personīgi ļoti aizkustināja kā parādība – manā pilsētā tik brīnišķīga kultūrvieta, kāda iespēja pilsētai! Es ļoti ticēju šai idejai un iesaucos pie sevis: “Ak, es šeit varētu kādreiz strādāt!” (smejas) Par atgriešanos īsti nebiju domājusi iepriekš, bet Kosmoss saslēdzās, nāca šis piedāvājums, un es pēc nopietnām pārdomām atgriezos. Lai gan es neteicu – es atgriežos, jo dzīvē eju uz priekšu! Tie bija brīnišķīgi septiņi gadi, koncertzālē strādāju no pašiem tās pirmsākumiem, un tas bija liels gods un privilēģija veidot tai mākslas programmu, ielikt to Eiropas kultūras kartē. Tas bija ļoti aizrautīgs un vērtīgs posms, ceru, arī maniem klausītājiem!
Un tagad, cik zinu, esi projekta “Liepāja 2027 – Eiropas kultūras galvaspilsēta” mākslinieciskā vadītāja un valdes locekle.
Jā. Liepāja pieteicās Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam un to arī ieguva! Tas ir pietiekami sarežģīts process ar augstām pieteikumu prasībām, kas prasīja gan daudz laika, gan darba. Es piedalījos šī projekta izveidē un veidoju tā māksliniecisko programmu. Pēc titulu iegūšanas 2022. gadā šķita likumsakarīgi turpināt iesākto un aizvest programmu līdz tās realizācijai. Kopš 2023. gada esmu “Liepāja 2027 – Eiropas kultūras galvaspilsēta” mākslinieciskā vadītāja.
Vai vari nedaudz ieskicēt, ko mēs varam no šī pasākumu cikla sagaidīt?
Programmas koncepts ir “(ne)miers”, tas ir tas iekšējais dzinulis, tā enerģija, kas ved uz priekšu – uz mērķu sasniegšanu, uz sadarbību, uz attīstību, uz horizonta paplašināšanu. Un tas Liepājai ir tik raksturīgs – šis radošais nemiera gars. Programma ir gandrīz gatava, šobrīd notiek producēšanas darbi, slīpējam un attīstām, lai šī gada oktobrī varētu programmu izsludināt un 2027. gada janvārī svinīgi palaist pasaulē. Programma būs krāšņa un daudzveidīga – gan vizuālajā, gan skatuves mākslā, tiks piedāvāti koncerti, dejas izrādes, festivāli un simpoziji, kapacitātes celšanas un izglītošanās darbnīcas, rezidenču programmas, sarunu forumi un domnīcas, literatūra, starpdisciplinārie projekti, kultūrvēsture. Ir iesaistīti ārkārtīgi daudz mākslinieku, domātāju, radītāju un darītāju. Jau tagad esmu lepna par visu programmas partneru un kolēģu spēku un radītgribu!
Ko, tavuprāt, nozīmē vārdi “stipra sieviete”?
Manuprāt, stipra sieviete ir tāda, kas tic sev un dara.
Vai tavā dzīves pieredzē vai dzimtā ir bijuši stipru sieviešu piemēri, kas ir iedvesmojuši?
Es teiktu, ka manā dzimtā visi ir stipri cilvēki – uzņēmīgi, drosmīgi sava ceļa gājēji. Tāda ir mana mamma, tāds ir mans tētis, māsas un visi pārējie – kurzemnieki ar stāju.
Vai ir iespējams definēt tieši sievietes lomu šajā dzīvē, ja tāda pastāv?
Es domāju, savu lomu katra sieviete var definēt pati – tā ir katra cilvēka brīva izvēle, kā sevi just, kādā nozarē un interesēs darboties. Cilvēkam jābūt brīvam pašam sev izvēlēties ceļu, ko iet, un to piepildīt ar augstāku jēgu, ja tādu grib atrast.
Ņemot vērā tavu plašo pieredzi, dzīvojot ārzemēs, pie tam pietiekami progresīvās valstīs, vai tev ir nācies saskarties ar dzimumu nevienlīdzības vai dzimumu diskriminācijas problēmām?
Jāsaka, ka manā pieredzē diemžēl gan Latvijā, gan ārvalstīs ir nācies izjust gan dzimuma nevienlīdzību, kaut vai darba atalgojuma ziņā, gan spēku pozīcijas izmantošanā studiju gados neadekvātā pasniedzēju attieksmē un uzvedībā, gan darba devēju neprofesionāli vaļīgā komunikācijā, konstanti uzrunājot deminutīvā un tamlīdzīgi. Diemžēl esmu saskārusies arī ar #MeToo epizodēm (red. – #MeToo kustība ir globāla sociāla kampaņa pret seksuālu vardarbību un uzmākšanos. Uzplaukumu tā piedzīvoja 2017. gadā, kad aktrise Alise Milano to izmantoja sociālajā tīklā “Twitter” (tagad “X”), reaģējot uz apgalvojumiem par Holivudas producenta Hārvija Vainstīna seksuālajiem uzbrukumiem. Pievēršot gan sabiedrības, gan mediju uzmanību, tēmturis #MeToo pirmo 24 stundu laikā tika izmantots 12 miljonus reižu. Šobrīd kustība ir pārtapusi par starptautisku kopienu, kas centrējas uz cietušo līderību un pieredzes apmaiņu).
Vai esi domājusi par to, ka tev, iespējams, karjeras gaitās būtu vieglāk, ja tu būtu vīrietis?
Neesmu par to domājusi un labprāt to tā neskatītu. Patiesībā uzskatu, ka vīrišķais trauslums un sievietes spēks ļoti labi mijiedarbojas un otrādi!
Kāds ir tavs viedoklis par “skaistuma kultu”, kas pārstāv viedokli, ka sievietei vienmēr labi jāizskatās, tā nedrīkst novecot un pieņemties svarā? Cik liela nozīme tam ir tavā darbības laukā?
Es domāju, kaut kādā mērā mēs visi esam ar to saslimuši, jā, skaistuma kults pastāv, un galvenokārt jau jaunības kults, ir grūti novecot. Es cenšos ar to strādāt un uzturēt sevi, galvenais, veselīgā formā. Cenšos atļaut sev izskatīties ne vienmēr uz visiem 100, bet vairāk gan koncentrēties un justies 100% labi. Es mēģinu atrast balansu, taču dažreiz pieķeru arī sevi pie domas, ka, ja es aiziešu uz kādu pasākumu neatbilstošā izskatā, ko tad tādu tas varētu mainīt. Būtu labi, ja cilvēks vienkārši varētu justies brīvi. Jo skaistums taču ir relatīvs. Un tas galvenokārt nāk no iekšpuses, tam nu es tiešām ticu.