Guna Puce ir juriste, bijusī Latvijas Uzņēmumu reģistra un Rēzeknes novada pašvaldības pagaidu administrācijas vadītāja. Šobrīd Guna vada jaunizveidotu organizāciju – Latvijas Mākslīgā intelekta centru.
Ar Gunu Puci pirmo reizi sanāca sadarboties laikā, kad Guna vadīja Rēzeknes pilsētas pašvaldības pagaidu administrāciju. Ņemot vērā, cik skandalozs ir pilsētas tēls un kādā stāvoklī bija tās budžets uz brīdi, kad darbu uzsāka Guna ar komandu, uzreiz bija skaidrs, ka viņa ir pietiekami drosmīga, taču laika gaitā atklājās kas daudz vairāk – es teiktu, ka Guna ir cilvēks, kas redz “lielo bildi”, spēj pieņemt nepopulārus, bet nepieciešamus lēmumus, bet galvenais – neskatoties uz augstiem ieņemamajiem amatiem, viņas pašmērķis nav vara, bet gan pats darbs labākas vides un sabiedrības veidošanā.
Guna, ja tev būtu par sevi jāpastāsta cilvēkiem, kas neko par tevi nezina, ko tu teiktu?
Teiktu, ka es esmu ļoti zinātkāra un arī drosmīga, tāpēc es esmu atvērta dažādiem izaicinājumiem un man patīk, ka lietas notiek.
Pastāsti, kāds bija tavs ceļš no bērnības sapņa līdz brīdim, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Es esmu no Madonas, bērnībā dzīvoju Kusas ciematā, kur gāju pamatskolā. Madonā gāju ģimnāzijā. No bērnības sapņa viedokļa mana sākotnējā izglītības un karjeras izvēle tam atbilda – savu pirmo līgumu es sastādīju 10 gadu vecumā – tas bija līgums ar manu māsu par istabu maiņu. Attiecīgi pēc skolas beigšanas es iestājos Biznesa augstskolā “Turība” un ieguvu juristes izglītību, gan bakalaura, gan maģistra grādu. Tālāk gan darba gaitas mani ir aizvedušas vadības pozīcijās, kur vairāk, domāju, ir ietekme no manas mammas – no bērnības esmu vērojusi, kā viņa paveic lielus darbus, tāpēc arī man šis ceļš izvērtās samērā dabisks. Akadēmiski tālāk vairs nemācījos, bet esmu apguvusi daudz zināšanu kursu veidā, pamatā vadības un tehnoloģiju jomā.
Foto no privātā arhīva
Kuram novadam tu jūti piederību?
Es jūtu piederību Vidzemei, jo tas ir mans bērnības novads ar Gaiziņa tuvumu, reljefainu, kalnainu apvidu, taču jāsaka, ka neesmu fanātisks viena novada patriots, drīzāk – visas Latvijas patriots.
Kā tu skaidrotu, kas ir stipra sieviete?
Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Sievietes kopumā ir stipras dažādos aspektos, savā spējā darīt ļoti dažādas lietas. Es vienmēr apbrīnoju sievietes, kam ir gan bērni, gan karjera, noteikti tikai viņas pašas zina, kā tas ir iespējams un ko no viņām tas viss prasa. Stipra sieviete ir tā, kas nebaidās darīt to, ko viņa vēlas – vai tā būtu ģimene, vai tā būtu karjera, vai tās būtu radošās izpausmes.
Vai tavā dzīvē ir bijis kādas stiprās sievietes piemērs, kas tevi ir iedvesmojis?
Tieši nesen sāku pētīt savu dzimtas koku, kur vispār ir spēcīgi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši. Bet no piemēriem tā noteikti ir mana mamma – kad man bija 7 gadi un manai māsai bija 3 gadi, mums nomira tētis. Tas bija tieši 1990. gads, visu iekārtu maiņa, un tad es redzēju, kā tas ir, kad sabrūk visa darba vide, sākas kapitālisms un kā sieviete ar visu tiek galā. Tas man deva rūdījumu, ka ar visu var tikt galā.
Vai, tavuprāt, sievietei šajā dzīvē ir kāda specifiska loma?
Noteikti bioloģiski mūsu ķermeņiem ir nozīme – ne velti dažas funkcijas piemīt tikai sievietēm. Domāju, ka tās sievietes, kurām ir laimējies kļūt par mammām, jūt vēl dziļāku piepildījumu. Man šādas veiksmes nav bijis, tāpēc es to izjūtu citādāk – ka man, iespējams, ir jāauklē un jārūpējas par plašāku cilvēku loku nekā vien saviem bērniem.
Vai tu esi domājusi, ka tev profesionālajā vidē varētu būt vieglāk, ja tu būtu vīrietis?
Jā, vienu brīdi man bija tāds uzskats, ka tas varētu būt bijis vienkāršāk, sevišķi laikā, kad es sāku vadīt Uzņēmumu reģistru. Es biju tāda jauna meitene, kurai apkārt bija politiķi, cienījami vīrieši, kas mani arī uzrunāja: “Sveika, meitene!” Jā, tolaik man šķita, ka būt par vīrieti, būt uzreiz tajā pat līmenī būtu vienkāršāk, bet tā bija tikai ilūzija – parunājot ar vīriešiem – vadītājiem, viņi bieži vien uzsvēra, ka domā otrādi – ka būt par sievieti vadošajos amatos būtu vieglāk, jo viņiem esot grūtāk nolasīt emocijas, izprast situāciju empātiski. Tāpēc, domāju, tas ir tāds neliels upura sindroms – domāt, ka dzimums nosaka mūsu spējas vai izdošanos. Tas ir atkarīgs no mums pašiem.
Vai tev ir gadījies saskarties ar dzimumu diskrimināciju?
Manā pieredzē, pat tad, ja tas ir bijis, es tam neesmu pievērsusi uzmanību. Mēs pieņemam daudz noteikumu, pēc kuriem sabiedrība funkcionē, tādēļ tas var tikt palaists garām, esam tā pieraduši. Es gribētu teikt, ka šobrīd šī diskriminācija varētu pat būt pagriezusies nedaudz uz otru pusi, jo sievietes ļoti aktīvi cīnās par savām tiesībām. Tas nav tikai melns vai balts.
Viens piemērs varbūt ne pat par diskrimināciju, bet klasisko dzimumu lomu stereotipiem – es nupat dalījos sociālajos medijos ar vienu no saviem hobijiem – zemledus makšķerēšanu -, un tas izraisīja pietiekami lielu pārsteigumu, ka sievietei kaut kas tāds var patikt. Un arī, kad aizeju uz ledus, es tur esmu vienīgā dāma.
Mēs šobrīd redzam daudz sieviešu-līderu, savukārt pasaulē aizvien vairāk tiek runāts par “vīriešu vientulības epidēmiju” – kā tu komentētu šo situāciju?
Šī situācija var būt bīstama. Man ir viena konkrēta pieredze, kad es par to sāku aizdomāties – es biju projektā Āfrikā, kur notika nometne sievietēm – jaunajām uzņēmējām. Protams, tajā sabiedrībā sievietes loma pārsvarā ir pavarda kopējas un bērnu audzinātājas loma, vīrieši dodas pelnīt naudu. Taču arī tur apņēmīgu sieviešu kļūst aizvien vairāk, vīrieši līdz ar to jūtas savā ziņā nevērtīgāki, viņi nepiepilda šo savu ierasto funkciju, un tas noved pie vardarbības ģimenē rādītāju paaugstināšanās – vīrieši vardarbību sāk uztvert kā vienīgo dominances veidu, ja darba vidē viņi nav spējīgi konkurēt. Nezinu, vai Latvijā ir novērota šāda korelācija, jo arī mums ir ļoti augsti vardarbības rādītāji. Arī par bērnu kopšanas atvaļinājumiem – labi, ka esam šeit gājuši soli uz priekšu, taču ilgstošais sadalījums pa kastītēm un sociālajām lomām, jau iepriekš nosakot, kurš pēc dzimuma pazīmes kādam darbam ir labāk derīgs, noteikti ir atstājis iespaidu. Nezinu, pie kādām tālejošām sekām tas varētu novest un kā to varētu risināt, bet tas, kurš šo risinājumu atradīs, noteikti būs pelnījis prēmiju.
Foto no privātā arhīva
Kāda ir tava attieksme pret “skaistuma kultu” – nedrīkst novecot, pieņemties svarā, viemēr labi jāizskatās? Un cik liela nozīme vizuālajam tēlam ir tavā darbības jomā?
Tas var patikt vai nepatikt, bet vizuālajam tēlam ir nozīme – pirmais iespaids var vai nu palīdzēt, vai ļoti traucēt. Cita lieta, kad tas aiziet pārmērībās. Jā, liekais svars varētu būt bīstams no paša cilvēka veselības viedokļa, bet tas, ko mums šobrīd uzspiež skaistuma industrija, ir neveselīgi, un liek uzdot citus jautājumus – par pašapziņu, piemēram. Bet izskatam ir nozīme.
Kā tu visu paspēj un kas palīdz tev atgūt spēkus?
Viens no ikdienas rituāliem, kam reizēm diemžēl ir pārrāvumi – es meditēju. Meditācija un dienasgrāmatas rakstīšana man palīdz sazemēties. Tāpat pastaigas dabā – ir brīži, kad es to daru ļoti regulāri. Ziemā man patīk distanču slēpošana. Šoziem varēja arī uz zemledus makšķerēšanu aizdoties. Esmu arī brīvprātīgā dzīvnieku patversmē, jo man ļoti patīk suņi, bet sava dzīvesveida dēļ es vēl, šķiet, nevaru atļauties kļūt par suņa saimnieci.
Intervijas sākumā minēji, ka tev piemīt tādas īpašības kā zinātkāre un drosme – vai tās tev piemitušas no dzimšanas, vai esi tās dzīves gaitā attīstījusi?
Domāju, ka daudz kas ir uztrenējams. Piemēram, pamatskolā, lai es runātu no skatuves? Es nebiju tā meitene, kas skaita dzejoļus vai dzied solo, es biju ļoti klusa un intraverta, bet darba pienākumi palīdz daudzas īpašības uztrenēt. Bet iekšējā drosme un ziņkārība manī bija arī tad, jo bez šīm īpašībām es nemaz nenonāktu līdz amatiem, kuros esmu strādājusi. Protams, dzīve piedāvā dažādas iespējas, bet ir jāprot tās pieņemt. Un ar katru izdošanos aug pašapziņa un prasmju līmenis.
Par tavu šī brīža darba vietu – kas ir Mākslīgā intelekta centrs un kāds ir tā darba fokuss?
Tas ir nodibinājums, ko ir izveidojusi valsts kopā ar universitātēm un uzņēmējiem ar domu apvienot visu šo sektoru resursus un prātus, lai virzītu Latviju un padarītu to konkurētspējīgu visās pārmaiņās, ko nes sev līdzi mākslīgā intelekta attīstība. Te ietilpst gan tehnoloģiju attīstīšana, gan risku apzināšana, gan sabiedrības informēšana un izglītošana ar mākslīgo intelektu saistītos jautājumos. Centīsimies rast atbildi uz jautājumu, kā mēs kā sabiedrība varam izmantot mākslīgo intelektu savā labā, lai tas neizmantotu mūs savā.
Kāds, tavuprāt, ir lielākais mākslīgā intelekta risks, un kāds – lielākais ieguvums?
Mūsu kā cilvēces ieguvums ir tas, ka mēs varam iegūt paši savu spēju paātrinātāju. Ja mēs mākam ar šiem rīkiem strādāt, mēs varam kļūt vēl produktīvāki, vēl vairāk izdarīt, darīt lietas citādāk. Taču lielākais risks saistās ar sabiedrības daļu, kas to nespēs. Mēs jau šobrīd runājam par digitālo plaisu, bet tā var kļūt vēl lielāka. Otrs – uzticība šiem rīkiem – ir skaidri jānosprauž robežas, cik daudz un kādu informāciju mēs tiem ļaujam apstrādāt, kādus lēmumus pieņemt, un šīs robežas ir jānovelk tagad. Trešais – dziļviltojumi jeb deep fake – ir jāsaprot, kam ticēt un kad ar mums mēģina manipulēt. Pat ļoti izglītoti cilvēki var to nepamanīt, šī ir steidzami risināma problēma.
Vai ir veikti pētījumi, cik pratīga ir Latvijas sabiedrība mākslīgā intelekta lietošanas jomā?
Detalizēta pētījuma par Latviju nav bijis, bet dažādi dati dažādos griezumos ir vākti – šie dati rāda, ka aktīvākie MI lietotāji Latvijā ir skolēni un studenti, ko ļoti labi var redzēt maija beigās, kad MI lietojamība strauji samazinās, skolēniem aizejot brīvdienās. Ja nemaldos, pēc pieejamajiem datiem kopumā aptuveni 70% skolēnu Latvijā izmanto mākslīgo intelektu. Savukārt, atsaucoties uz citu, globālu pētījumu par dažādu MI lietotņu lejupielādi, dalot iedzīvotāju skaitu uz lejupielādēm, mēs esam ceturtajā vietā pasaulē, tā ka mēs esam ļoti aktīvi. Taču uzņēmumos un darbavietās – tur MI izmantošanas procenti mums ir zemi, līdz ar to ir liela vieta izaugsmei.