Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Stefānijai ir 93 gadi, sociālās aprūpes centrā “Ludza” viņa atrodas jau trīs gadus un te jūtas ļoti labi, tuvinieki viņu apciemojot un vientuļa viņa nejūtas.
Vai jūs esat bijusi precējusies?
Jā, jā! 22 gados, es viņu ļoti mīlēju.
Kā iepazināties ar savu vīru?
Man bija trīs gadi, kad mamma nomira, tāpēc audžumāte tēvam bija atvesta pie mums. Man mazai bija arī māsiņa, bet viņa maza nomira. Dzīvojām ar pamāti labi, nebija slikti. Es jau paaugos lielāka, un tolaik pēc kara notika večerinkas, dejojām, kur tik bija lielāka istaba, pēc tam jau dejas notika klubos. Tur es iepazinos ar vienu vietējo, ar ko mēs sākām draudzēties, bet tad viņš aizgāja armijā un vienā brīdī pārstāja man rakstīt.
Manai pamātei bija trīs savi dēli, tāpēc viņa gribēja mani ātrāk no tās mājas dabūt prom. Viņas brālim bija pazīstams skaists, zolīds kavalieris, kas arī bija tolaik devies armijā. Pēc tam, kad viņš atgriezās, mūs iepazīstināja un galu galā mēs apprecējāmies.
Vai jums viņš uzreiz iepatikās?
Vēl pirms mūsu tikšanās viņš man sāka rakstīt vēstules no armijas, tikai pēc armijas jau atnāca pie mums ciemos. Kad mēs sarakstījāmies, viņš man no armijas atsūtīja savu fotogrāfiju, oi, kā man iepatikās! Smuks bija! Un tad atnāca no armijas, bija ziema, viņš pa ziemu, pa ledu brauca 19 kilometrus apmēram no Bērzpils (Bērzpils ir apdzīvota vieta Balvu novada Bērzpils pagastā, pagasta centrs) līdz mūsu mājām.
Vai viņš jūs bildināja? Vai bija kāzas?
Nē, nebildināja, tik oficiāli nebija. Kāzas bija gan mājās, gan laulājāmies Strūžānu baznīcā, braucām uz turieni ar zirgiem, tieši bija februāris, bet kurā tieši datumā – es neatceros. Bet apprecējāmies mēs 1954. gadā.
Cik gadus nodzīvoāt kopā?
Vairāk kā 50.
Un kā dzīvojāt? Draudzīgi?
Strīdējāmies, jā, bet ne nopietni, Man vispār bija laba laulība ar vīru, man nekad neviens nedarīja pāri, ilgi nodzīvojām kopā, bet bijām neizskoloti cilvēki, nezinājām, kad vajadzēja vērsties pie daktera, ja būtu to darījuši laicīgāk, varbūt būtu bijis savādāk, bet viņš, Pēteris, aizgāja ar vēzi.
Kā jums izdevās tik ilgi nodzīvot kopā?
Mēs, kad strīdējāmies, mācējām piedot un atkal dzīvot draudzīgi kopā, tagad tā nav, bet tas ir pats svarīgākais. Es biju uzticīga viņam, viņš bija uzticīgs man. Viņš strādāja celtniecībā, cēla Strūžānus, tie bija 1960. gadi. Trīs gadi nodzīvojām tur, tad pārvācāmies uz Balvu rajonu, es jau pati biju rēzekniete.
Kur jūs esat strādājusi?
Kolhozā strādāju, lasīju celmus purvos pēc traktoriem, mērīju laukus, ko ara traktoristi. Pie tēva dzīvodama strādāju kolhozā, bet, kad aizgāju pie vīra dzīvot, vairs nestrādāju kolhozā, strādāju pa mājām, tur bija saimniecība, vīrs arī pārstāja strādāt kolhozā, mums nepatika tur strādāt. Mans onkulis bija ceļu inženieris, un tolaik taisīja tiltus pār Iču (Iča ir upe Latvijā, tā ietilpst Daugavas baseinā un ir viena no Aiviekstes labā krasta pietekām. Tā iztek no Mazā Čakšu ezera, netālu no Ilzeskalna. Iča tek cauri Balvu un Rēzeknes novadam un pa Ludzas novada robežu), viņš paņēma manu vīru pie sevis darbā uz tiltu būvi, bet es dzīvoju pa mājām.
Vai jums ir bērni?
Jā, divi dēli.
Kurš jūsu ģimenē bija galvenais?
Tā kā es vairāk, vīram nepatika ņemties ar ģimenes lietām, tāpēc tur komandēju es.
Daži saka, ka mīlestība nāk ar laiku, daži – ka no pirmā skatiena. Ko jūs teiksiet?
Es uzreiz, teicu taču! Kā ieraudzīju to bildi, tā iemīlējos! Man ļoti patika, man nekādu laiku nevajadzēja, kā bildi ieraudzīju, tā pietika.
Kādam ir jābūt vīrietim, ar kuru var laimīgi kopā dzīvot?
Vīrietim ir jāmāk parūpēties par visiem sīkumiem un laist gar ausīm visu to, kas viņam nav jāsaprot un jādzird. Var padusmoties drusku, bet tas arī viss. Redzi, vīrieši, kuri grib komandēt, kuriem vajag virsroku, ar tiem ir grūti, tādus sievietēm nevajag, vīrietim jāmāk drusku piekāpties, lai sieviete ir laimīga, tad arī vīrietis būt laimīgs.
Teicāt, ka jums bija viens pirms vīra, kas aizgāja armijā un vairs nerakstīja. To jūs arī mīlējāt?
To es mīlēju vairāk kā vīru.
Kā to var saprast, ka vairāk mīlējāt?
Nezinu, to nevar paskaidrot, bet es jūtu, ka tā bija.
Daudzi cilvēki šobrīd izvēlas būt vieni – vai, jūsuprāt, tā ir atbalstāma izvēle?
Es nevaru kaut ko tādu iedomāties, domāju, ka otrs cilvēkam ir vajadzīgs. Bērni, ja galīgi nepatīk, var arī nebūt, bet otru cilvēku bakus vajag gan.