Diskutēt par to, kas ir mīlestība, noteikti var bezgalīgi, jo variācijas ir tikpat unikālas kā cilvēka pirkstu nospiedumi – kāds to dēvē par atsevišķu matēriju, kāds – par augstākā līmeņa vibrāciju vai pasauli kopā saturošo spēku. Lai nu kā, dažādie stāsti par mīlestību noteikti ļauj ieraudzīt arī vēl neiepazīto.
Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu, vai arī būs kā Regīnas kundzei (par kuru varēsiet lasīt rīt), kas joprojām pārdzīvo par dažiem nelaipniem vārdiem, kas tika pateikti viņas dzīvesbiedram neilgi pirms aiziešanas.
Turpmāk pa vienam mīlestības stāstam katru dienu līdz 14. februārim – Valentīndienai. Valentīndienai veltīto stāstu ciklu par mīlestību sāksim ar Valentīnas kundzes stāstu.
Valentīnai šobrīd ir 83 gadi. Ludzas novada Sociālās aprūpes centrā “Ludza” kundze dzīvo jau otro gadu. Vīrs Anatolijs ir bijusi viņas vienīgā dzīves mīlestība, lai gan jaunībā Valentīnai bijuši pat vairāki precinieki.
“Manos laikos jaunieši vispār bija priecīgāki, man šķiet – mēs tikāmies, gājām viens pie otra ciemos, dziedājām tā laika dziesmas. Ir, ko atcerēties, laiki bija labi. Jaunatne bija vienkāršāka un jautrāka, ja jūs saprotat, ko es gribu ar to pateikt. Mēs nesēdējām klusumā nodurtām galvām, mēs dziedājām dziesmas, stāstījām stāstus, bija daudz smieklu un jautrības,” saka Valentīna.
Kur esat dzimusi un augusi?
Es pati esmu no Krievijas.
Kā nokļuvāt šeit?
Robeža ar Latviju atradās kilometru ar pusi no mūsu ciemata. Ciemats pēc kara bija palicis tukšs. Kādreiz tur bija gan veikals, gan skola, viss bija, bet pēc kara bija palikušas vien 20 vai 22 mājas, nekas daudz nenotika, jauniešu bija maz. Gājām uz Latviju uz ballēm. Tolaik Kalašos (red. – apdzīvota vieta Ludzas novada Nirzas pagastā) bija kultūras nams, uz to arī gājām. No Zilupes arī uz turieni nāca jaunieši, lai gan viņiem bija arī savs kultūras nams. Bet viņi nāca pie mums, jo tur viss bija vienkāršāk un jautrāk, ne tā kā Zilupē, tur viss bija kulturālāk un stingrāk.
Tad Jūs satikāt savu mīlestību dejās?
Nē, tas notika citādi. Mūsu ciematiņš atradās meža vidū, un strādnieki no Zilupes tur zāģēja kokus. Latvieši tolaik iepirka no turienes materiālus un izveda. Un vienu reizi ārā lija lietus, un strādnieki tieši bija piestājuši pie mūsu mājas. Redz, kā viss sakrita – es tieši biju mājās un uzaicināju izmirkušos strādniekus uz karstu tēju. Tas viņiem ļoti patika. Atgriežoties Zilupē, viņi stāstījuši arī citiem, ka tur, tajā ciematā, dzīvo tāda skaista, laba, saimnieciska meitene Valentīna. Uz to Kalašu balli puiši atbrauca uz mani paskatīties, un tur es satiku savu nākamo vīru Toļiku. Viņš toreiz ienāca kultūras namā, paskatījās uz mani un pateica skaļi: “Šī ir mana!” Un no tā laika tā arī bija. Tā arī palikām kopā visu dzīvi.
Un Jūs tik vienkārši piekritāt?
Nē, tik vienkārši tas nebija. Viņš nāca uz manu ciemu, lai iepazītos ar manu ģimeni. Pirmo reizi, kad nāca, apmaldījās un kādus 12 liekus kilometrus nostaigāja. Bet bija pa ceļam iegājis mājā, kur viņam norādīja pareizo virzienu, tad gan viņš nokļuva pie mums. Mamma bija viena, manis nebija mājās, es biju pie brāļa. Viņi iedzēra, pasēdēja, viņš palika pa nakti un pēc tam devās pie mana brāļa mani meklēt. Brālim tolaik bija dzīvoklis, kur kopīga virtuve uz divām ģimenēm. Tieši nācu pa pretējo galu virtuvē iekšā, atveru durvis – stāv mans Toļiks! Un tā viņš mani arī aizveda uz Zilupi un uzreiz pie sevis uz mājām, lai iepazīstinātu ar savu mammu.
Kāda bija pirmā tikšanās ar vīramāti?
Viņa bija izglītota sieviete, viņai klēpī vienmēr stāvēja vaļēja grāmata, viņa varēja lasīt un sarunāties vienlaicīgi. Bija pārlasījusi visu Zilupes bibliotēku, lai gan slikti redzēja. Es viņai uzreiz iepatikos, sadraudzējāmies no pašas pirmās dienas. Vīra vecmammai, ar kuru kopā arī toreiz dzīvojām, bija ap 90 gadiem. Mēs gulējām vienā istabā, sanāk perpendikulāri, ar kājām kopā. Un bieži, tā guļot, skatījāmies viena uz otru un sarunājāmies. Lai gan viņa bija pakurla, kaut ko saprata, kaut ko ne, bet komunicējām mēs labi.
Vai jums bija kāzas?
Jā, ne tik šikas, kā gribētos, bet bija. Un balta kleita man bija un vainadziņš arī. No viesiem bija tikai vietējie ciemata iedzīvotāji, tikai savējie – satikāmies pie galda, dziedājām.
Tātad baznīcā nelaulājāties?
Nē.
Un visu dzīvi pēc tam nodzīvojāt kopā?
Jā, precēti vairāk nekā 40 gadus. Viņš vienmēr mani visur pavadīja un no visurienes sagaidīja, mēs vienmēr turējāmies kopā.
Mūsdienās mēs zinām, ka attiecības visbiežāk neiztur tik ilgu laiku. Kāds būtu Jūsu padoms attiecību nosargāšanai?
Jāprot sarunāties. Es nevaru teikt, ka mēs nestrīdējāmies. Strīdējāmies, protams! Bet tas viss bija tik ātri gaistošs! Un pat, ja mēs strīdējāmies, kad atsākām runāt, vienkārši aizmirsām par visiem sliktajiem notikumiem un vairs nekad tos necilājām.
Vai Jūs arī viņu uzreiz izvēlējāties, tāpat kā viņš Jūs?
Ziniet, nē, ne uzreiz. Es ļoti negribēju ieprecēties laukos. Tolaik teicu: “Iešu kaut vai ēzelim par sievu, bet dzīvošu pilsētā!” Jo laukos es būšu mūžīgā slaucēja! Un tie puiši, kas bija toreiz malku cirtuši un kam es iepatikos, vēl pēc tā, ka jau mans vīrs mani bija apņēmis, bija atbraukuši pie manas mātes kā precinieki! Viņi nezināja, ka jau esmu prom! Mamma bija viena mājās, teica, bija atbraukuši troikā (red. – trīs zirgu pajūgā), kas rotāta ar zvārgulīšiem, sapucējušies. Pēc tam visi smējās, ka šie atbraukuši, un līgava slēpjas, bet es jau biju Zilupē.
Kāpēc tad galu galā piekritāt precēties?
Piekritu, jo viņš bija ļoti labs cilvēks. Viņš vienmēr pret mani lieliski izturējās. Arī, kad atbrauca pie mammas, viņi uzreiz atrada kopīgu valodu. Viņš nebija lepns, uzreiz sāka mammai palīdzēt saimniecībā, bija komunikabls. Man tas iepatikās.
Kādas, Jūsuprāt, vispār ir svarīgākās īpašības vīrietī? Pēc kādiem kritērijiem būtu jāizvēlas?
Galvenais, lai viņš nekad nepazemo, nepārmet, lai viņš visu laiku turētos sava veida līmenī, lai nepazūd šī savstarpējā cieņa. Mēs arī tad, kad strīdējāmies, nekad neapsaukājāmies, vienmēr bija šī cieņa.
Kurš bija galvenais attiecībās?
Komandēju vairāk es, viņš vienmēr klausīja un darīja tā, kā es teicu. Nu, vismaz aptuveni tā, kā es teicu (smejas).
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Mīlestība ir savstarpējā cieņa. Ir jābūt spējīgam uzklausīt un iejusties, tā ir mīlestība. Ir nepieciešama spēja arī pieņemt, samierināties un nomierināties.
Kāpēc, Jūsuprāt, šobrīd cilvēki nav spējīgi izveidot ilgstošas attiecības?
Par daudz egoisma. Visi ir tik pārliecināti par sevi, tik gudri, tik patstāvīgi. Kā saka, pats muļķis būdams, citos muļķi meklē. Tāpēc tikai tādu skatu arī redz sev apkārt.
Mīlestība pie cilvēkiem atnāk dažādi, un pēc tā, kā es to piedzīvoju, varu teikt, ka mīlestība spēj rasties tikai tur, kur, pirmkārt, ir abpusēja simpātija, kas ar laiku, ar pārdzīvojumiem, piedzīvojumiem un ar cieņu pāraug mīlestībā. Tā mīlestība, kad tu kādu ieraugi, acis aizsvilstas un šķiet, ka vairs bez tā otra nevar dzīvot – tā manā pieredzē nav bijusi īsta mīlestība. Ne manā gadījumā, lai gan vīram, redz, bija tieši otrādi (smejas). Man tieši šajā lēnajā gaitā, kad pierodi pie otra cilvēka, atnāca šī mīlestība – stabilā un pārliecinātā par sevi mīlestība.