Māris Žunda ir hipnoterapeits, rūdīšanās skolas dibinātājs, kas jau vairāk nekā 10 gadus pēta cilvēka ķermenisko (somātisko) un psiholoģisko veselību, palīdzot cilvēkiem saprast, kas notiek ar viņu zemapziņu. Interese par hipnoterapiju Mārim radusies pēc daudzu gadu darba ar dinamiskajām elpošanas tehnikām. Hipnoterapeita izglītību guvis ASV, kā praktiķis darbojas jau 3 gadus.
Šajā daudziem no mums trauksmes, baiļu un stresa pilnajā laikā aicinājām Māri uz sarunu par to, kā tad īsti rodas bailes.
Sāksim ar atgādinājumu par apziņu un zemapziņu. Kas tad īsti par ko atbild ikdienas situācijās?
Apziņa cilvēkam ir aptuveni 5%, zemapziņa – 95%. Tieši zemapziņā glabājas mūsu automātiskās programmas, tēli, redzējumi, priekšstati – tas, ko esam pieredzējuši dzīvojot. Tā fiksē pilnīgi visu, kas ar mums noticis, un caur visām mums esošajām maņām – dzirdi, tausti, redzi, smaržu. Tā zina, kas ir mūsu trigeri jeb kairinātāji apkārtējā pasaulē. Es strādāju ar trauksmi, ar panikas lēkmēm, arī ar veselības jautājumiem, un veids, kā cilvēki domā par šīm problēmām, ir līdzīgs – sākotnēji mūsu redzeslokā nonāk kairinātājs – kolēģis, auto, tukšs bankas konts, čūska – tas ir katram individuāli. Caur katra cilvēka unikālo pieredzi zemapziņā rodas priekšstats, emocionālā reakcija, jo zemapziņas valoda ir emociju valoda. Jautājums – ko konkrēti man izsaka tas, ka man nav naudas? Kā tas liek man justies? Piemēram, naudas gadījumā emocija var būt nedrošības sajūta – nedrošības sajūta par to, ka netiks samaksāti rēķini, segtas finansiālās saistības. Nākamais jautājums – kāpēc mani uztrauc saistības? Iespējams, tāpēc ka man ir liela atbildības sajūta. Izjūtu kaunu, ka nevarēšu samaksāt un man vajadzēs prasīt kādam naudu. Tie scenāriji par sajūtām var būt ļoti dažādi, bet tā pirmreizējā sajūta nav patiesā. Tātad tas pirmreizējais līmenis, ko es par to sajūtu piedzīvoju, ir dziļāks. Tas ir tas, ko dara hipnoterapija – tā meklē dziļāko sajūtu, jo pirmreizējā sajūta nav patiesā. Tā ir aisberga redzamā daļa. Un tad, kad mēs tiekam līdz tai, mēs zemapziņā risinām jautājumu – kad es pirmo reizi šo sajūtu izjutu? Mainot pirmo sajūtu, mainās visa dzīve, mainās sajūta šodien – ko es domāju par čūsku? Iespējams, man bija kauns par naudu, bet tagad es nejūtos kaunā, iespējams, tas patiesībā nav nekas traks – būt mīnusos. Bet te jāatceras salīdzinājums ar pilno krūzi, kurā, ja tā ir pilna, vairs neko nevar ieliet – lai veidotu jaunu programmu, no vecās jāatbrīvojas.
Klasiskais variants uzņēmējdarbībā Latvijā – mēs baidāmies bankrotēt un nesamaksāt nodokļus, mēs baidāmies būt mīnusā, baidāmies, ka iesēdinās cietumā. Piemēram, Amerikā normālam uzņēmējam bankrots ir normāla padarīšana – bankrotēju, labi, ejam tālāk.
Un, paturpinot par emociju – dzīve mums ir sadalīta trīs daļās – mums ir veselības tēmas, mums ir attiecību tēmas un mums ir finanšu tēmas – tas ir tas, kā mēs piedzīvojam savu realitāti uz Zemes, tā mēs piedzīvojam savas mācības caur situācijām. Man ir situācija – nav naudas, man ir situācija – nav attiecību, man ir situācija – es slimoju. Bet arī te, protams, variāciju ir bezgalīgs skaits – varu nopelnīt tūkstoti, bet nevaru divus, ir attiecības, bet neiet, vai ir sliktas nevis romantiskās attiecības, bet ar mammu un tamlīdzīgi. Un mēs kaut ko domājam par tām situācijām, un šīs domas ir kā sajūta, aiz kuras ir dziļa, patiesa emocija, un šai emocijai ar domām mēs piešķiram polaritāti – pozitīvu vai negatīvu. Un virs pozitīvā vai negatīvā ir enerģija. Tātad – zemapziņas valoda ir emocija, bet zemapziņas valūta ir enerģija. Tur, zemapziņā, naudai nav nozīmes, tur laika nav, tur sāpju nav. Tur ir mūsu potenciāls. Un darbs ar zemapziņu notiek tā, ka mēs atgūstam enerģiju, lai uz to situāciju, kas man šobrīd ir, paskatītos ar polaritāti “+”. Tātad, ja man bija bailes, es novērtēju situāciju un es no tās čūskas vairs nebaidos. Es novērtēju situāciju, ka man nav naudas, un es pieņemu lēmumu nevis caur bailēm un stresu, bet paskatos: “Ā, nav naudas. Labi. Kā es varu nopelnīt naudu vai kā es varu atrisināt šo situāciju?” Un bez emocijas, ar iekšējo pārliecību, iekšējo skaidrību un iekšējo mieru risinu to. Un tādā veidā pazūd trauksme.
Trauksme šobrīd ir ļoti klātesoša un tā norāda uz disregulētu nervu sistēmu, kas caur maņām pieslēdzas mūsu zemapziņai, un tur ir tās domas, kas dzīvē realizējas. Zemapziņa mums “pa tiešo” neko nevar pateikt un tā mums piespēlē scenārijus. Ir teiciens, ka, ja es no kaut kā ļoti baidos, tas realizējas dzīvē, ja es par to domāju, tas realizējas. Un iedomājies, ja es domātu, ka man ir miers, tas visu atrisinātu, bet es nevaru tā domāt, kamēr man ir bailes – ja tās bailes aizņem vietu tajā piepildītajā krūzē; es varu domāt, ka man viss būs labi, rakstīt uz papīra, manifestēt, bet zemapziņā tas nevar nekur iesēsties, jo tam nav vietas.
Fobija un bailes – kur ir starpība? Jo fobiju parasti definē kā uzmācīgu, bieži vien iracionālu baiļu sajūtu no ikdienišķām lietām vai sociālām situācijām.
Es nevaru teikt, ka bailes kādam nav īstas – ja kāds baidās no čūskas, tā ir konkrētā cilvēka realitāte.
Bet bailes, par ko tu tikko runāji, kā sapratu, savā būtībā tomēr nav pamatotas.
Jā, pašā dziļākajā būtībā nav. Pie mums nav Austrālija, kur ir šausminošas čūskas un zirnekļi, bet, skatoties filmas par Austrāliju, cilvēks var drebināties no bailēm, kas nozīmē, ka, lai gan ikdienā viņš nesaskaras ar šo baiļu izraisītājiem, bailes pašas par sevi ir viņa apziņā. Bailes ir kritiskais faktors, apziņas filtrs, kas neļauj šiem 95% zemapziņas nākt uz āru. Iedomājies, ja visas sajūtas “pa taisno” ietu uzreiz uz āru – hipnoze, darbs ar zemapziņu, pirts rituāli, meditācijas, elpošana, zāļu tējas var izmainīt kritisko faktoru, šo filtru, un tad nāk ārā tā emocija, ar kuru kaut kas ir jādara – jātransformē, jāmaina, jādziedina. Mēs dzīvojam ļoti drošā vidē – kāpēc mums būtu jābaidās, ka mūs, piemēram, dienā aplaupīs? Un te ir stāsts par Krievijas un Ukrainas karu, piemēram – patiesībā bailes, ka esam piedzīvojuši karu, tās mūsos dzīvo tāpēc, ka mūsu senči to ir pieredzējuši. Dzimtas pieredze, vēstures grāmatas, televīzijas filmas – tas viss mums to ir iemācījis, un tad rodas bailes. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā mazināt stresu, īstenībā ir kādu laiku vienkārši nesekot ziņām. Diemžēl lielākā daļa ziņu ir negatīvas un tās arī veic mūsu programmēšanu. Negatīvais piesaista negatīvo rezonansi. Bailes uzdzen bailes. Bet, ja tu esi mierīgs, ja tu esi pateicības sajūtā, ja tu jūties laimīgs vai vismaz pietuvojies šīm sajūtām, tas ir potenciāls, kas velk mūs pozitīvajā virzienā. Un arī apkārtējā vidē tam ir jābūt.
Tu minēji, ka bailes pievelk bailes, un arī dzimtas līnija šīs bailes ir spējīga saglabāt.
Jā, jo zemapziņa dzīvo mūžīgi. Trauma, pieredze, emocija, dzīvo mūžīgi. Tai ir vienalga – tā var sēdēt, gaidīt, vai tu iesi uz praksēm, vai neiesi uz praksēm. Un te mēs pieskaramies nākamajam jautājumam par psihosomātiku (red. – psihosomatiskā medicīna ir medicīnas specialitāte par ķermeņa, psihes un sociālo faktoru savstarpējo mijiedarbību un to lomu cilvēka psihisko un somatisko jeb ķermenisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, ārstēšanā, prognozē un profilaksē) – negatīvo sajūtu izpausmi ķermenī, visbiežāk slimības veidā. Tad, kad mēs saprotam, ka aiz tā nesamaksātā rēķina ir atbildības sajūta, mēs mēģinām saprast, kur šī sajūta parādās ķermenī, jo ķermenis nes šo visu informāciju. Ķermenī ir ieglabāti fiziski, mēs varam teikt, fasciāli (red. – fascija kā caurspīdīgs plēves slānītis pārklāj visas ķermeņa daļas, bet plaukstas iekšpusē un uz pēdām veido sabiezējumus, kas veic aizsargfunkciju. Fascijai ir arī starpsienas un dziļās lapiņas, kas norobežo muskuļu grupas un konkrētus veiklības muskuļus, padarot tos slīdīgākus. Fascija no latīņu valodas tulkojas kā saite, “binte”. Medicīnā tiek uzskatīts, ka fascija ir ķermeņa saistaudu apvalks) visi cilvēka trigerpunkti, piemēram, sakumpusi mugura, sāpes – tā ir psihosomātiskā saikne starp emocijām un sāpēm ķermenī. Tātad katrai sāpei vai katrai diagnozei, ja mēs ejam šo psihosomātisko atrisināšanas ceļu, ir kaut kāds stāsts, ko katra slimība nozīmē. Ir daudz psihosomātisko grāmatu, kas skaidro emociju sasaisti ar slimību, un hipnoterapija ir mehānisms, kā to atrisināt – psihosomātika parāda virzienu, hipnoterapija ir instruments, jo mēs visus šos aspektus – ķermenis, emocija un ko tu gribi tā vietā – sakārtojam. Bet pašam cilvēkam ir jāpieņem izvēle.
Paskaidrošu ar piemēru par tām pašām bailēm no čūskām – dabiski cilvēkam tādu baiļu nav, tad sanāk, ka cilvēks bērnībā pats ir pieņēmis lēmumu baidīties no čūskām, kas varēja būt gan apzināts, gan neapzināts lēmums. Pieņemsim, ka bērns skatās televizoru, pēkšņi ekrānā parādās čūska, bērns sastingst – tās vēl nav bailes, tas ir brīdis, kad tu izlem, ko tu darīsi ar sajūtu, kas tikko tevī ir parādījusies. Mazam bērnam nav prasmju saprast, ko darīt, un, ja blakus ir vecāki, viņi var teikt: “Super, nebaidies, izelpo! Uzliksim multenīti un viss būs kārībā.” Tad tās bailes kā aizsargmehānisms neveidojas. Bet, ja tajā brīdī vecāks vai atbalsta persona nobīstas, mazs bērns kā balta lapa, kā manis jau pieminētā tukšā krūze, enerģiju nolasa un iesakņo sevī automātisko programmu, ka man ir jābaidās no čūskām.
Tā kā mēs bieži neatceramies notikumus, kas notiek līdz 6 gadu vecumam, kas ir laiks, līdz kuram brīdim mēs izdarām lielāko daļu zemapziņas programmēšanas, hipnoterapijas darbs ar zemapziņu strādā tieši ar to, lai atrastu šo situāciju un ar pieaugušā resursu saprastu, ka nav pamata būt šajā stāvoklī un ka es izvēlos šīs sajūtas vietā to, ka es jūtos drošībā un nepaņemu mammas sajūtu. Tas ir mehānisms, kā mēs nododam bailes dzimtā – vecmamma baidījās no kara, jo to piedzīvoja, mamma baidās, jo viņai par to tika stāstīts, ka tas bija briesmīgi, un tagad, sākoties Ukrainas-Krievijas karam, es savos 12-13 gados pēkšņi baidos. Šāds jaunietis nesaprot, kāpēc ir panika, un tas ir tas, kas ar daudziem jauniešiem notika.
Bieži vien, kad mēs runājam par hipnoterapiju, tas cilvēkos raisa neizpratni, bailes no hipnoterapijas profesionāļa nelabvēlīgām manipulācijām, tā tiek sasaistīta ar ezotēriku. Kādēļ tā?
Pirmkārt, hipnoterapija nav nekāda ezotērika, tā ir ļoti skaidra, mehāniska darbība ar protokoliem, kas iekļauj tēmas, piemēram, par reliģiju, kas arī ir pārliecība, par šamanismu un tā tālāk. Jo zemapziņa darbojas kā tēlu un sapņu pasaule. Zemapziņā 1+1 var būt kvadrāts, nevis 2.
1+1=2 – to mums ir iemācījuši skolā, lai mēs varētu precīzi rēķināt, bet zemapziņa to nezina, tā ir vienkārši programma, ar kuras palīdzību mums apzinātajā pasaulē ir vieglāk dzīvot. Mazi bērni bieži runā par un ar šo tēlu pasauli līdz brīdim, kad viņiem tiek palūgts “izslēgt” tēlu pasauli, šo radošo domāšanu, jo ir jābūt noteikumiem – un te sākas bailes pārkāpt noteikumus, perfekcionisms, kontrole un tā tālāk.
Otrkārt, mums ir priekšstats par hipnoterapiju no Holivudas filmām un vēl mēs atceramies Kašpirovski, kurš vienkārši it kā 1000 cilvēku lielu auditoriju “hipnotizēja” un “izdziedināja” – tas ir placebo, tā nav hipnoterapija. Protams, mēs varam runāt par pētījumiem, kad placebo strādā, bet hipnoterapija nav placebo. Jā, mēs esam filmās redzējuši, ka kāds kādu hipnotizē, lai, piemēram, atdod bankas karti un tamlīdzīgi, bet nevar nohipnotizēt nevienu bez viņa gribas. Ja tevī ir pārliecība, kas tu esi un kur tu ej, tu neesi ietekmējams un manipulējams.
Vēl viens maldīgs priekšstats ir, ka hipnozes procesā klientam ir pasīvā loma – viņš tiek nohipnotizēts un viss darbojas. Tas ir tas stāsts par uzliktām austiņām un manifestācijām, ka, tikai klausoties un neko nedarot, atnāks miljons. Tas nevar notikt, ja krūze ir pilna.
Varētu teikt, ka hipnoze ir līdzīga stāvoklim, kādu tu piedzīvo, kad lasi labu grāmatu vai skatoties filmu – tava uzmanība ir tik ļoti piesaistīta, ka uz brīdi aizmirsti par apkārtējo pasauli. Tajā brīdī apziņa atkāpjas malā un zemapziņa kļūst aktīvāka. Mūsdienu neirozinātne rāda, ka hipnoze ir dabisks prāta stāvoklis. Tas nav nekas mistisks. Ikviens to piedzīvo ikdienā – piemēram, kad tu esi tik ļoti aizsapņojies, ka pat nepamani, ka esi nokļuvis mājās, vadot auto. To sauc par autopilota stāvokli – un hipnoze ir līdzīga, tikai apzināta un vadīta.
Mēs dzīvojam laikā, kad stresa dēļ mēs nevaram dabiski sapņos regulēt šo savu iekšējo stāvokli, mums ir traucēts miegs, un hipnoterapijas augošā popularitāte ir saistīta tieši ar vidi, kurā dzīvojam – ir pieprasījums, ir piedāvājums.