Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim – Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Tā kā stāstīt vai nestāstīt par mīlestību seniori sociālajā aprūpes centrā “Ludza” izvēlējās paši, skaidrs, ka vīriešu, kas vēlētos dalīties ar šiem stāstiem, bija maz. Viens no kungiem, Donats, atnāca uz sarunu, bet pastāstīja vien to, ka dzīves laikā viņam nav izdevies satikt savu īsto un vienīgo, tādēļ viņš nekad arī neesot precējies – sak, dāmas bija, bet tā īstā tā arī neatnāca. Savukārt Jānis ir pārliecināts, ka mīlestība var būt vairāk nekā viena, un tā pazūd brīdī, kad sākas greizsirdība.
Jāni, cik Jums gadu?
Kurš skaitlis lasās no abām pusēm vienādi?
69, sapratu. Cik sen jau esat šeit?
Es daudz dzīvoju Rīgā, ilgi dzīvoju Kurzemē, te esmu jau pusotru gadu. Nav, protams, nekur tik labi kā mājās, bet te arī nav slikti.
Un kur ir mājas?
Ņukšos (red. – agrāk arī Pilda, ir ciems Ludzas novada Ņukšu pagastā, pagasta centrs).
Vai zināt, par ko mēs šodien runāsim?
Jā, man jau pačukstēja. Kā saka – liktenis katram savs. Ko es varu teikt par mīlestību – cik ātri viņa atnāk, tik ātri pazūd, sevišķi mūsu laikos.
Par mūsu laikiem piekritīšu, bet, klausoties citu senioru stāstos, šķiet, visiem mīlestība ir bijusi viena un uz visu mūžu. Kā ir bijis Jums?
Visādi. Esmu bijis precējies vairākas reizes. Ar pirmo sievu iepazinos dejās, Ņukšos, bet tas jau bija tik sen…
Saka arī, ka mīlestība dzīvē var būt tikai viena.
Manā dzīvē ir bijis tikai tā, ka mīlestība uznāk un ātri pāriet, tieši tā es to esmu izjutis savā dzīvē. Nesen arī zinātnisku pētījumu par šo tēmu biju lasījis – zinātnieki arī saka, ka mīlestība ilgst aptuveni trīs četrus gadus, pēc tam paliek tikai pieradums. Protams, ir tādi, kas dzīvo kopā 50 gadus un vairāk, bet mēs jau nezinām, vai tā ir mīlestība. Ir tādi, kas bērnu dēļ dzīvo kopā. Bet vai tā ir mīlestība? Man nav atbildes.
Labi, bet par pašu iemīlēšanos – daudzi saka, ka tas notiek vienā mirklī, kad ieraugi īsto cilvēku, citi, ka jāpaiet laikam un jāizveidojas pieradumam. Kā ir ar Jums?
Nē, nebija tā uzreiz. Pa lēnām, pa lēnām un ieķēros. Varbūt iepatikās uzreiz, bet, lai iemīlētos – tur bija jāpaiet laiciņam. Tas, man šķiet, tikai filmās notiek no pirmā acu skatiena.
Kas ir mīlestība?
Mīlestība ir tad, kad iekšā viss deg, un jādeg ir pilnīgi visam, un ne tikai tevī, bet arī tajā otrajā pusē. Ja tur nav abpusēju liesmu un uguņu, tad nav vērts, tad mīlestība nesanāks.
Pēc kādiem kritērijiem jāizvēlas sieviete?
Galvenais, lai nav greizsirdīga, greizsirdība iznīcina mīlestību. Man bija tādas, kas lamājās, kad kaut kur aizkavējos ar draugiem – es jau neko sliktu nedarīju, bet, atnākot mājās, dabūju pa kaklu. Es arī varētu dāmām pārmest, ka tās pie draudzenēm ilgāk aizsēdējās, bet es to nekad nedarīju. Bet dāmām ir tāda tendence – gan pārmest, gan arī uzreiz domāt to sliktāko – ka es kādu krāpju. Un, lai gan tā nebija, ar laiku tas viss sāk krāties, pārmetumu kļūst aizvien vairāk un mīlestība pazūd.
Vai dāmai jābūt arī skaistai?
Skaistai jābūt, bet raksturs arī ir svarīgs. Skaistas un ar strauju raksturu, kas nemāk pielāgoties un cienīt otru, tās arī nav labas.
Vai savā attiecību pieredzē varat izcelt arī vienu īsto un vienīgo? Vai viņas visas bija īstās?
Zini ko, es teikšu tikai to, ka es nenožēloju neko. Nesanāca un nesanāca. Bija dažas reizes, kad šķīros un pēc tam atgriezos atpakaļ, to gan neiesaku nevienam darīt – ja ir cauri, tad ir cauri, un nav tur ko vairs meklēt. Dažiem gan izdodas, cik esmu dzirdējis, bet man tas nodarīja tikai vairāk sāpju.
Vai Jums ir arī bērni?
Jā.
Cik?
(smejas) Četri laikam ir.
Daudzi, jau pats arī minējāt, paliek kopā tikai bērnu dēļ. Vai tas ir pareizi?
Domāju, ka nē. Cilvēkam ir jādzīvo. Ap 50, 60 gadiem, ja esi nodzīvojis jau tik ilgi kopā, tad, protams, tu domā savādāk. Bet, ja tu saproti ap kādiem 30, ka jums vairs nav pa ceļam, palikt kopā bērnu dēļ nozīmētu sevi mocīt, un cilvēks tam nav domāts, viņš ir domāts dzīvei. Ja bērni tevi ciena, cienīs visu dzīvi, un tas gan ir atkarīgs, pirmkārt, no paša tēva, otrkārt, arī no sievietes. Manā gadījumā arī ir viens skumjš stāsts, kad sieva vairs negribēja, lai es ar bērniem kontaktēju. Skumji, ka tā gadās.
Kādēļ mūsdienās mēs redzam tik uzskatāmi, ka cilvēki aizvien īsāku laiku paliek kopā?
Nezinu pat, vai tas ir labi vai slikti. Agrāk, jā, cilvēki turējās vairāk kopā, bet tagad… es pat nezinu, vai cilvēkiem ir vērts precēties. Es jau arī neprecējos katru reizi, jo sapratu, ka tam nav jēgas – tas, vai ir rokā laulību gredzens, neko neizsaka. Paraksts dokumentos arī neko neizsaka. Ja mīli, tad mīli, ja ne, tad ne. Un tas viss var strādāt arī bez parakstiem un ceremonijām.
Vai ir vērts iemīlēties un meklēt mīlestību?
Iemīlēties ir vērts, bet tas ir sarežģīts jautājums, jo ne visi var iemīlēties tā, ka uz visu mūžu. Es teikšu tā, ka iemīlēties, jā, var visi, bet mīlēt – ne visi. Var sastapt tūkstošiem sieviešu un neatrast savu, var ieraudzīt vienu, un tā ir liktenīgā. Jāatceras, ka tikai ar pārgulēšanu mīlestība nesākas. Mīlestība ir savstarpējo attiecību rūpīga kopšana, mīlestība tajā arī parādās – attieksmē, tajā, ko tu otra dēļ dari, ko esi gatavs ziedot.