Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim – Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Valentīna īstenībā bija pirmā, ko pamanīju sociālās aprūpes centrā – kad piebraucu, viņa baroja kaķīti centra ārpusē, un kad braucu prom, darīja to pašu, tikai vēl smaidīgāka. Valentīna dzīvo sociālās aprūpes centrā nedaudz vairāk kā gadu, un viņas stāsts par mīlestību arī ir starptautisks – īstās mīlestības dēļ viņa pārcēlās no Krievijas un Latviju un nav to nožēlojusi.
Kādā valodā runāsim?
Varam krieviski, varam arī latgaliski.
Jyus breineigi runojat latgaliski, moš tai I turpynuosim?
(Jūs lieliski runājat latgaliski, tad varbūt tā arī turpināsim?)
Es asmu eistuo krīvīte!
(Es esmu īstā krieviete!)
Kai Tod jyus tai labi īsavuiciejot latgalīšu volūdu?
(Kā tad tik labi iemācījāties latgaliešu valodu?)
Par tū, ka izguoju ite pi veira i vysu dzeivi nūdzeivuoju!
(Jo izgāju te pie vīra un visu dzīvi te nodzīvoju!)
Tīši par tū arī parunuosim – kai jyus izguojot pi veira!
(Tieši par to arī parunāsim – kā Jūs izgājāt pie vīra?)
Es pati esmu no Orlovskas apgabala. Viņš bija armijā, dienēja mūsu galā. Es strādāju ēdnīcā. Viņš netālu tur tīrīja kūtis, un tur mēs iepazināmies. Viņš pienāca, uzrunāja mani, iepazināmies, tad gājām kopā uz kino. Tad viņš aizbrauca prom, atpakaļ uz mājām uz pusgadu. Sarunājām, ka es viņu gaidīšu. Un tas nebija ilgi, viņš atgriezās man pakaļ un aizveda uz Latviju.
Un Jūs tā uzreiz arī piekritāt?
Nu ja! Ko darīt, ja iepatikās. Tas bija uzreiz, mēs iemīlējāmies uzreiz, un tāpēc man nebija problēmu braukt uz Latviju – jo es biju ļoti iemīlējusies.
Vai viņš lūdza Jūsu roku arī Jūsu vecākiem?
Man bija tikai tēvs, mamma nomira, kad man bija 10 gadi. Un tētis mūs visus uzaudzināja – 4 bērnus! Protams, lūdza roku arī manam tēvam. Tēvs arī piekrita – redzēja, ka viņš arī ļoti mani mīlēja.
Kādas bija kāzas?
Kādas tolaik varēja būt kāzas… sarakstījāmies un pasēdējām pie galda. Man nebija baltas kleitas, vienkārša kleita, bet gredzeni gan bija. Neatceros, kur esmu savu nolikusi, laikam atdevu meitai.
No kurienes vīrs bija Latvijā?
No Bozovas, tur, aiz Kārsavas. Mēs sākumā dzīvojām tur, tad pārvācāmies uz šejieni, uz Cirmas pusi. Vīrs strādāja par traktoristu, viņa vārds vienmēr bija uz goda dēļa, un mums piešķīra te dzīvokli. Laulībā piedzima divi bērni, dēls un meita. Meita tagad dzīvo Holandē, dēls tepat, Lūznavā.
Kur strādājāt Latvijā?
Strādāju gan ēdnīcā, gan restorānā, arī par pārdevēju.
Cik gadus nodzīvojāt kopā?
Nodzīvojām 42 gadus, un tad viņš nomira. Viņam bija vēzis. Bet tur viņš pats bija nedaudz vainīgs – dēls viņu aizveda uz Rīgu, viņam tika uzstādīta diagnoze, bet viņš nobijās no operācijas. Ja tā operācija būtu bijusi, varbūt viss būtu citādāk.
Viņš bija labs cilvēks, labsirdīgs, strādīgs, ļoti mīlēja bērnus.
Kādas ir galvenās vīrieša kvalitātes? Kā viņu izvēlēties?
Galvenais – viņam jābūt labsirdīgam un tevi jāciena. Ar to vien var izdzīvot cauri visiem laikiem.
Skaistam arī jābūt?
Bet protams! (smejas) Mēs, iedomājieties, visi kādreiz bijām skaisti, tikai tagad, kā es saku, dzīvojam savā pērtiķu ērā (smejas). Saku kā ir!
Kā nodzīvot 42 gadus kopā?
Ziniet, es neteikšu, ka mēs nekad nestrīdējāmies. Zinu, ka citi saka: “Mēs nekad nestrīdējāmies.” Muļķības! Neticu nevienam, kas tā saka! Mēs strīdējāmies, salabām, kas tikai nebija! Bija jāizaudzina divi bērni, citādi tas nebija iespējams.
Mēs svinējām arī Valentīndienu, staigājām, viņš man dāvināja dāvanas. Bet es jau slikti atceros. Viņa jau sen nav, 2006. gadā aizgāja.
Un Jūs vairāk nevienu nemeklējāt?
Bija kaut kādi vīrieši, bet nē, nebija laika par to domāt. Bija bērni, saimniecība. Bija daudz darba, bija nopietni jāstrādā.
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Es teiktu, ka tādas mīlestības nemaz nav. Es nezinu, kā tas notika arī ar mani, jo, ja tā padomā – kā var mīlēt cilvēku, ja tu viņu nemaz nepazīsti? Tas ir tikai kaut kāds sākuma impulss, un tad jau rodas pieradums. Nezinu, vai to var saukt par mīlestību. Bet varbūt viņa arī pastāv. Tagad cilvēki vairs tā nedzīvo, kā agrāk – toreiz šķirties neskaitījās labi. Nezinu, vai mēs viens otru pārāk cienījām, vai baidījāmies būt vieni. Šobrīd cilvēku starpā pietrūkst cieņas.
No kurienes cilvēku starpā rodas cieņa?
Tā nāk no organisma iekšpuses (smejas). Jāciena sākumā pašam sevi, tad vari cienīt citus. Un, lai neizšķirtos, tas pats – pirmkārt, vienam otru jāsaprot, jāciena un svarīgākais – jāmāk piekāpties.
Un noslēgumā par to valodu – kā tik labi iemācījāties latgaliešu valodu?
Es nezinu, tā man pati pielipa, un es sāku runāt. Latviešu valodu es arī saprotu, bet nerunāju, man ir grūtāk. Latgaliešu valoda tomēr izrunas ziņā krievu cilvēkam ir vieglāka, es mazāk dzirdu savu akcentu, lai gan zinu, ka man viņš ir. Arī darba vidē visi bija latgalieši, vīra ģimenē visi bija latgalieši, un, kad ieprecējos, sākumā neko nesapratu, sēdēju kā muļķīte. Un tad padomāju: “Nē, nekā nebija, es te kā muļķīte nesēdēšu!” Un iemācījos valodu (smejas).